Sudraba roka pastiepās uz priekšu. Tajā pavīdēja bronzas caurule.
— Atļaujiet jums kaut ko parādīt.
— Ierocis! — Sems Parkhils iekliedzās.
Nākamajā acumirklī viņš jau bija izrāvis
pistoli no maksts un izšāva uz miglaino siluetu, tērpu un zilo masku.
Marsietis brīdi pamira gaisā. Tad kā maza cirkus telts, no kuras izrauj mietiņus, lēni saplaka: zīds, klusi čaukstot, sakļāvās, tēls slīdēja arvien zemāk, sudraba rokas notinkšķēja uz akmens bruģa. Mēmo, balto kaulu un drānu kaudzītes virspusē gulēja maska.
Sems, smagi elsdams, palika stāvot.
Viņa sieva zvārodamās noraudzījās mazajā čupiņā.
— Ierocis tas nav, — viņa sacīja, noliekdamās un paceldama bronzas cauruli. — Viņš gribējis tev parādīt vēstuli. Rakstīta ar mošķu burtiem, — redzi, viscaur zilas čūskas. Nemāku to izlasīt. Vai tu proti?
— Nē, bet kam mums jālasa šīs marsiešu piktogrammas? Svied projām! — Sems aši paraudzījās apkārt. — Raugi, ka vēl neuzku- ļas citi! Mums viņš jānovāc no acīm. Atnes lāpstu!
— Ko tu gribi darīt?
— Aprakt viņu, ko tad citu!
— Nevajadzēja viņu nošaut.
— Nu, mazliet pārsteidzos. Žiglāk!
Elma klusēdama atnesa lāpstu.
Ap astoņiem vakarā Sems bija atpakaļ un, juzdamies mazliet neomulīgi, ņēmās atkal slaucīt cīsiņu kioska durvju priekšu. Sieva, sakrustojusi rokas uz krūtīm, stāvēja gaismas pielietajās durvīs.
— Žēl, ka tā iznāca, — viņš noteica, paskatījās uz sievu un nolaida acis. — Pati redzēji, ka tā bija nejaušība, liktenīga sagadīšanās.
— Jā, — sieva atbildēja.
— Nebūtu viņš izvilcis to ieroci. . .
— Kādu ieroci?
— Nu, tā vismaz izskatījās! Žēl, ļoti žēl! Cik reižu man tas būs jāatkārto?
— Kuš, — Elma izdvesa un pielika pirkstu pie lūpām. — Kuš.
— Man par to nospļauties, — viņš turpināja. — Visa «Zemes ciematu apvienība» būs manā pusē! — Viņš nicīgi nošņācās. — Un marsieši neuzdrošināsies ne . . .
— Paskaties, — Elma viņu pārtrauca.
Sems paraudzījās uz izžuvušās jūras pusi.
Slota viņam izšļuka no rokām, mute palika vaļā, un no tās sāka tecēt sīka slienu strūkliņa. Pacēlis slotu, viņš pēkšņi sāka drebēt.
— Elma, Elma, Elma! — Sems izsaucās.
— Redz, kur viņi brauc, — Elma noteica.
Kā zilgani rēgi, kā zilgani dūmu mākoņi,
zilām burām plīvojot, pa senās, izžuvušās jūras gultni slīdēja ducis staltu marsiešu smilšu kuģu.
— Smilšu kuģi! Vai tas var būt, Elma? Neviena smilšu kuģa taču vairāk nav!
— Izrādās, ka tomēr ir, — viņa sacīja.
— Varas orgāni tak visus konfiscēja! Iznīcināja vai arī pārdeva izsolē! Šajā sasodītajā apkaimē es esmu vienīgais, kam ir tāds kuģis un kurš prot to vadīt.
— Acīmredzot ir arī citi, — viņa iebilda, pamādama uz jūras pusi.
— Nāc, bēgsim prom no šejienes!
— Kādēļ? — viņa domīgi vaicāja, kā apburta raudzīdamās uz marsiešu kuģiem.
— Viņi mani nogalinās! Uz mašīnu, žigli!
Elma nekustējās.
Sems tikpat kā ar varu aizvilka viņu aiz kioska, kur stāvēja divas mašīnas: smagā, ar kuru vēl nesen viņš pastāvīgi bija braukājis apkārt, un vecs marsiešu smilšu kuģis, ko viņš joka pēc bija nopircis izsolē un ar ko pēdējās trīs nedēļās, preces piegādādams, bija slidinājies šurpu turpu pa gludo jūras dibenu. Sems paskatījās uz smago mašīnu un pēkšņi attapās. Motors taču bija izjaukts: viņš jau divas dienas noņēmās ar remontu.
— Neizskatās, ka ar to varētu braukt, — Elma ieminējās.
— Tad ar smilšu kuģi! Sēdies iekšā!
— Braukt ar smilšu kuģi? Nu nē.
— Kāp iekšā! Es protu to vadīt!
Viņš iestūma kuģī sievu, ielēca pats, parāva stūri un iegrieza sudrabotās buras vakara vējā.
Zvaigžņu gaismas apmirdzēti, zilie marsiešu kuģi traucās pāri sanošajām smiltīm. Sema kuģis nekustējās ne no vietas, līdz viņš attapās, ka jāpaceļ enkurs.
— Aiziet!
Vējš dzina kuģi pa izžuvušās jūras dibenu pāri smilšu appūstiem kristāla bluķiem, garām kolonu atliekām, pamestām, no marmora un vara celtām ostām, izmirušām baltām šaha pilsētām, purpurkrāsas kalnu pakājēm — arvien tālāk un tālāk. Marsiešu kuģi atpalika, bet pēc tam atstatums vairs nemainījās.
— Redz, ka parādīju viņiem garu degunu! — Sems sauca. — Tūlīt paziņošu par šo gadījumu Raķešu apvienībai. Tā atsūtīs man apsardzi! Nu, vai tas nebūs veikli nostrādāts!
— Būtu viņi gribējuši, būtu tevi arī noķēruši, — Elma gurdi noteica. — Acīmredzot neturēja par vajadzīgu pūlēties.
Sems iesmējās.
— Izbeidz! Kādēļ lai tie būtu mani palaiduši? Nespēja panākt, tas ir viss.
— Nespēja panākt? — Elma ar galvas mājienu norādīja viņam aiz muguras.
Sems nepakustējās. Viņam uzvēdīja salta pūsma. Viņš baidījās pagriezties. Viņš juta, ka aizmugurē uz sēdekļa kāds ir — gaistošs kā dvaša rīta dzestrumā, zilgans kā riekstkoka dūmi mijkrēslī, ka senlaicīgas baltas mežģīnes, krītošs sniegs vai sarma uz trausla grīšļa'.
Nodzinksteja smiekli — it ka plāns stikls sašķīstu uz grīdas. Un atkal klusums. Sems pagriezās atpakaļ.
Kuģa pakaļgalā uz soliņa mierīgi sēdēja jauna sieviete. Rokas locītavas tai bija tievas kā lāstekas, acis — spožas un lielas kā mēneši, gaišas un rāmas. Viņa virmoja vējā kā atspulgs dzidrā ūcleni, un zīda krokas līdzīgi zilām lietus šaltīm plivinājās ap viņas trauslo stāvu.
— Grieziet atpakaļ, — viņa sacīja.
— Nē. — Semu drebināja tikko samanāmas sīkas trīsas — kā sirseni gaisā — kaut kur uz baiļu un niknuma robežas. — Nost no mana kuģa!
— Tas nav jūsu kuģis, — parādība atbildēja. — Tas ir tikpat vecs kā mūsu pasaule. Tas burājis pa smilšu jūrām jau pirms neskaitāmiem gadu tūkstošiem, kad tās izgaroja un ostas kļuva tukšas, bet jūs atnācāt un kuģi nozagāt. Grieziet apkārt un brauciet atpakaļ uz krustcelēm. Mēs gribam parunāt ar jums. Noticis kaut kas ļoti svarīgs.
— Nost no mana kuģa! — Sems uzkliedza. Nogurkstēja ādas maksts, viņš izrāva pistoli uņ rūpīgi notēmēja. — Pazūdi, pirms es noskaitu līdz trīs, citādi. . .
— Nešaujiet! — meitene iesaucās. — Negribu jums darīt neko ļaunu. Citi arī ne. Mēs nākam miermīlīgā nolūkā.
— Viens, — Sems iesāka.
— Sem! — Elma viņu apsauca.
— Uzklausiet mani, — meitene lūdza.
— Divi, — Sems nesaudzīgi turpināja, uz- vilkdams gaili.
— Sem! — Elma iekliedzās.
— Trīs, — Sems izgrūda.
— Mēs tikai… — meitene iesāka.
Nodārdēja šāviens.
Saules staros izkūst sniegs, kristāli pārvēršas tvaikos un izgaist. Ugunskura liesmās uzšaujas un noplok fantastiski tēli. Vulkānu krāteros sairst un iznīkst viss sīkais un trauslais. No šāviena, no uguns, no spējā trieciena meitene saplaka un sakļāvās kā viegls plīvurs, izkusa kā kristāla statuja. Ledu, sniega pārslas un dūmus, kas bija palikuši pāri no viņas, aizpūta vējš. Sēdeklis kuģa pakaļgalā atkal bija tukšs.