Sems iebāza pistoli makstī, vairīdamies paskatīties uz sievu.
Labu brīdi bija sadzirdama tikai viegla čirkstoņa, kuģim traucoties pa mēness gaismā zaigojošo smilšu jūru.
— Sem, — Elma beidzot ierunājās, — apstādini kuģi.
Sems, gluži nobālējis, paskatījās uz sievu. — Nē, tas nenotiks. Pēc tik daudziem gadiem tu vairs neatstāsi mani.
Elma paraudzījās uz viņa roku, kas žņaudzīja pistoles spalu. — Ticu, ka tu esi uz to spējīgs, — viņa sacīja. — No tevis jau var visu sagaidīt.
Viņš nervozi purināja galvu, cieši satvēris stūri. — Nemuļķojies, Elma. Pēc brīža mēs būsim pilsētā, pilnīgā drošībā!
— Ak tā, — viņa noteica, vienaldzīgi at- laizdamās uz muguras.
— Elma, uzklausi mani!
— Neko jaunu tu man nepateiksi, Sem.
— Elma!
Viņi burāja garām mazai, baltai šaha pilsētiņai, un savās bezspēcīgajās dusmās Sems ietrieca sešas lodes tās kristāla torņos. Pilsēta gruva zem stikla lausku un kvarca šķembu šalts. Sabirza kā ziepju skaidiņa. Pilsētas vairs nebija. Sems smiedamies izšāva vēlreiz, un pēdējais tornis, pēdējā šaha figūra aizdegās, uzliesmoja un kā zilu dzirksteļu spiets uzšāvās debesīs.
— Gan es jums parādīšu! Gan es jūs pārmācīšu!
— Turpini vien tādā garā, Sem. — Elma bija ierāvusies ēnā.
— Redz, kur vēl viena pilsēta! — Sems no jauna pielādēja pistoli. — Skaties, kā es to nostrādāšu.
Aizmugurē iznira zili, spokaini kuģu silueti, kas, strauji tuvodamies, arvien pieauga. Sākumā Sems tos pat nepamanīja. Viņš tikai saklausīja griezīgu, sīcošu skaņu, it kā tērauds šņirkstētu pa smiltīm. Tie bija ar sarkaniem un ziliem vimpeļiem izrotāti smilšu kuģi, kuru ķīļi kā žilešu asmeņi vagoja jūras dibenu. Uz zilajiem kuģiem vīdēja zili, tumši silueti, marsieši maskās, marsieši ar sudraba sejām
un zilām zvaigznēm acu vietā, marsieši ar zeltā grieztām ausim, tēraudziliem vaigiem un rubīna lūpām, marsieši, kas, sakrustojuši rokas uz krūtīm, dzinās viņam pakaļ.
— Viens, divi, trīs… — Sems skaitīja. Marsiešu kuģi nāca arvien tuvāk.
— Elma, Elma, kā es atkaušos no viņiem visiem?
Elma neatbildēja, pat nepakustējās.
Sems izšāva astoņas reizes. Viens no smilšu kuģiem sašķīda gabalos, gan buras, gan smaragda korpuss ar bronzas apkalumiem, gan spožā stūre un viss pārējais. Braucēji ietriecās smiltīs, un no katra stāva uzšāvās gaisā oranžas liesmas un dūmi.
Bet pārējie kuģi neatlaidīgi tuvojās.
— Elma, es esmu viens pret visiem! — Sems iekliedzās. — Tie mani nogalinās!
Viņš izmeta enkuru. Nebija vērts pretoties. Buras nolaidās un, viegli šalkojot, saplaka krokās. Kuģis apstājās. Vējš aprima. Ceļojums beidzās. Marss it kā sastinga, kad majestātiskie marsiešu kuģi, izslējuši savus augstos mastus, apstāja Semu.
— Zemes dēls! — kaut kur no augšas atskanēja kāda balss. Viena no sudraba maskām sakustējās. Rubīna lūpas paveroties iemirgojās.
— Es neesmu vainīgs! — Sems raudzījās apkārtējās sejās, kuru nebija mazāk par simtu. Labi, ja vispār bija palikuši dzīvi kādi simts vai simts piecdesmit marsieši. Bet tie paši gandrīz visi tagad bija šeit, izžuvušās jūras dibenā, savos atdzimušajos kuģos, pie savām' mirušajām šaha pilsētām, no kurām viena bija tikko sagruvusi kā trausla vāze, ko var satriekt pat ar sīku oli.
Sudraba maskas spīguļoja un mirdzēja.
— Te ir kāds pārpratums, — Sems lūdzošā balsī turpināja, pārliecies pār bortu, kamēr sieva kuģa dibenā gulēja kā pamirusi. — Es ierados uz Marsa kā kārtīgs biznesmens. No bojā gājušas raķetes atliekām es uzbūvēju tik lielisku kiosku, kāds te vēl nav redzēts, — pie krustcelēm, kā zināt. Vareni nostrādāts, vai ne? — Sems iesmējās, blenzdams pretim stāvošajās sejās. — Bet te pēkšņi uzradās šis marsietis — no jūsējiem. Tas, ka es viņu nogalināju, bija nejaušība, goda vārds! Man nevajag neko citu kā vien savu cīsiņu kiosku, kas būtu pirmais, vienīgais, tā sakot, galvenais uz Marsa. Vai saprotat? Lai man būtu vislabākie cīsiņi uz šīs planētas — ar sinepēm, sīpoliem un apelsīnu sulu.
Nekustīgās sudraba maskas laistījās mēness gaismā. Dzeltenas, mirdzošas acis raudzījās Semā. Viņš juta, ka vēders bailēs saraujas, sažņaudzas un pārvēršas akmenī. Viņš nometa pistoli smiltīs.
— Padodos.
— Paceliet savu pistoli, — marsieši vienā mutē teica.
— Ko?
— Savu pistoli. — No zilā kuģa priekšgala pamāja kāda ar dārgakmeņiem rotāta roka. — Paceliet. Lieciet nost.
Sems, vēl arvien neticēdams, pacēla pistoli.
— Bet tagad, — balss turpināja, — grieziet kuģi apkārt un brauciet atpakaļ uz krustcelēm.
— Tūlīt?
— Tūlīt, — balss atbildēja. — Mēs jums nedarīsim nekā ļauna. Jūs aizbēgāt, iekams mēs paguvām jums visu izskaidrot. Brauksim.
Milzīgie kuģi apgriezās viegli kā pūkas. Buru spārni liegi plandījās gaisā, it kā tur kāds viegli plaukšķinātu rokas.
— Elma! — Sems ieklupa kuģī. — Celies, Elma! Mēs braucam atpakaļ. — Aiz sajūsmas un atvieglojuma viņš tik tikko spēja parunāt. — Viņi nedarīšot man nekā ļauna, nenogalināšot mani. Celies, Elma, mīļā, celies augšā!
— Ko… ko tu teici? — Neizpratnē mirkšķinot acis, Elma pavērās apkārt, un, kamēr kuģis atkal iegriezās vējā, viņa lēni, it kā pa sapņiem piecēlās un smagi kā maiss atkrita sēdeklī, neteikdama vairāk ne vārda.
Kuģis šāvās uz priekšu, ka smiltis zibēja vien. Pēc pusstundas viņi jau bija pie krustcelēm, un noenkurojušies visi izkāpa ārā.
Sema un Elmas priekšā stāvēja marsiešu Vadonis spožā, bronzā liedētā maskā, kurai acu vietā bija tikai bezdibenīgas, zili melnas spraugas, bet muti veidoja šķeltne, no kuras vējā plūda vārdi.
— Sagatavojieties, — balss sacīja. Gaisā pazibēja dimanta cimdā tērpta roka. — Gādājiet .ēdienus, gādājiet cienastus, celiet galdā dārgus vīnus, jo šī patiešām ir ievērojama nakts!
— Vai tas nozīmē, ka drīkstu palikt šeit? — Sems vaicāja.
— Jā.
— Un jūs nedusmojaties uz mani?
Maska stāvēja barga un nekustīga, dzedra un akla.
— Gatavojiet cienastus, — tā klusi atkārtoja. — Un ņemiet šo.
— Kas tas ir?
Sems blenza pasniegtajā sudraba vīstoklī ar čūskainu hieroglifu rakstu.
— Tas ir zemes dāvinājuma akts, kas apliecina, ka jums pieder visa teritorija no Sudraba līdz Zilajiem kalniem, no izžuvušās sāls jūras līdz tālajām mēness akmeņu un smaragda ielejām, — Vadonis pavēstīja.
— M-man? — Sems izbrīnā jautāja.
— Jā, jums.
— Simt tūkstoš kvadrātjūdžu liela teritorija?
— Jā.
— Vai tu dzirdi, Elma?
Elma sēdēja zemē, atspiedusi muguru pret cīsiņu kioska alumīnija sienu un pievērusi acis.
— Bet kādēļ… kādēļ jūs man to visu dāvināt? — Sems jautāja, cenzdamies ielūkoties metāla maskas acu spraugās.
— Tas vēl nebūt nav viss. Lūdzu. — Se- mam pasniedza vēl sešus vīstokļus. Nosauca teritorijas, paziņoja vietu nosaukumus.
— Ak jēziņ, tā taču ir puse Marsa! Man pieder puse Marsa! — Sems čaukstināja rokās savus vīstokļus. Tad pavicināja tos Elmas acu priekšā, smiedamies kā neprātīgs.