— Elma, vai tu dzirdēji?
— Dzirdēju, — Elma atbildēja, vērodama debesis.
Viņa it kā centās tur kaut ko saskatīt. Viņas apātija pamazām izzuda.
— Paldies, liels paldies, — Sems pateicās bronzas maskai.
— Tas notiks šonakt, — maska paziņoja.
— Sagatavojieties.
— Labi. Bet vai tas būs kāds pārsteigums? Vai raķetes no Zemes ieradīsies ātrāk nekā gaidījām — mēnesi pirms paredzētā laika? Vai visi desmit tūkstoši ar kolonistiem, kalnračiem, strādniekiem un viņu sievām, ar simts tūkstoš cilvēkiem, kā bija ziņots? Tas būtu lieliski, Elma! Vai es tev neteicu?! Vai neteicu, ka šajā pilsētā ar tūkstoš iedzīvotājiem vien nekas nebūs? Šurp lidos piecdesmit tūkstoši, pēc mēneša — vēl simt tūkstoši, un līdz gada beigām te būs pieci miljoni ze- miešu. Bet visrosīgāko maģistrāļu krustojumā netālu no raktuvēm sliesies mans cīsiņu kiosks — vienīgais uz Marsa!
Maska pacēlās gaisā. — Mēs dodamies projām. Esiet gatavi. Zeme pieder jums.
Kā aizvēsturiski metāla ziedi, kā zili spalvu pušķi, kā milzīgi, rāmi sudraba tauriņi senie kuģi pagriezās un, maskām zvīļojot un mirguļojot,'mēness gaismā aizslīdēja pa plūstošajām smiltīm, līdz pēdējais atspīdums, pēdējais zilais atspulgs izgaisa aiz pakalniem.
— Elma, kādēļ viņi tā rīkojās? Kādēļ nenogalināja mani? Vai viņi tiešām neko nezina? Kas viņiem lēcies? Elma, ko tas viss nozīmē? — Viņš sapurināja sievu aiz pleca. — Man pieder puse Marsa!
Elma gaidoši raudzījās naksnīgajās debesīs.
— Ejam, — viņš mudināja. — Vajag visu sagatavot. Jāvāra cīsiņi, jāsilda veģi, jātaisa piparu mērce, jāmizo un jāsagriež sīpoli, piedevas jāsaliek trauciņos, salvetes — gredzenos, jānoslauka pēdējais puteklītis! E-hē! — Mežonīgā priekā viņš sāka griezties dejā, piecirzdams papēžus. — O-ho, esmu laimīgs, klausieties — laimīgs! — viņš dziedāja, nespēdams noturēties toņkārtā. — Šī ir laimīgākā diena visā manā mūžā!
Viņš rosījās kā neprātīgs: meta kallā cīsiņus, grieza šķēlēs veģus un sīpolus.
— Tu dzirdēji, Elma, ka marsietis teica: pārsteigums. Tas var nozīmēt tikai vienu. Šie simt tūkstoš cilvēki ieradīsies pirms paredzētā laika — šonakt pat! Padomā, kāds te būs pieplūdums! Un, kad šurp sāks gāzties vēl tūristu bari, mēs te dabūsim rauties līdz melnai tumsai. Eh, nauda, naudiņa!
Viņš izgāja ārā un paskatījās debesīs. Tur nekas nebija saredzams.
— Kuru katru bridi raķetes būs klāt, — viņš noteica, tīksmīgi ievilka plaušās dzestro gaisu, izstaipījās un iebelza sev pa krūtīm. — O-ho!
Elma nesacīja ne vārda. Viņa klusēdama mizoja cepšanai paredzētos kartupeļus, nenovērsdama acis no debesīm.
— Sem, — pēc pusstundas viņa ierunājās. — Redz, kur tā ir. Paskaties.
Viņš paskatījās un ieraudzīja.
Zeme.
Kā mirdzoši zaļš, slīpēts dārgakmens tā iznira no pakalniem.
— Māmuļa Zeme, — viņš izjusti nočukstēja. — Dārgā māmuļa Zeme! Sūti pie manis savus izsalkušos un izslāpušos. Savus … eh, kā tur bija taja pantiņā? Suti pie manis savus izsalkušos, Zemes māt. Sems Parkhils gaida, cīsiņi uzvārīti, piparu mērce gatava, viss spīd un laistās. Dzirdi, māmuļa Zeme, sūti šurp savas raķetes!
Viņš pagāja gabaliņu sāņus, lai papriecātos par savu kiosku. Te nu tas stāvēja kā svaiga, tikko dēta ola izžuvušās jūras dibenā — vienīgais gaismas un siltuma avots simtiem jūdžu plašajā, neauglīgajā tuksnesī. Kā sirds, kas vientuļa pukst melna milža ķermenī. Aiz lepnuma Sems bija aizgrābts līdz asarām.
— Skats ir tiešām aizkustinošs, — viņš noteica, ieelpodams kūpošo cīsiņu, karsto veģu un pirmšķirīgā sviesta smaržu. — Nāciet tuvāk un pērciet, — viņš aicināja zvaigznes.
— Kura būs pirmā?
— Sem! — Elma iesaucās.
Zeme melnajās debesīs piepeši pārvērtās.
Tā uzliesmoja.
Daļa Zemes diska sašķīda pīšļos un putekļos, it kā būtu eksplodējusi milzīga mozaīka. Gaisā uzšāvās baiga, rijīga liesma — trīsreiz lielāka par pašu Zemi — un pēc brīža atkal saplaka.
— Kas tas ir? — Sems raudzījās uz zaļo uguntiņu pie debesīm.
— Zeme, — Elma atbildēja, piespiedusi rokas pie krūtīm.
— Tā nav, tā nevar būt Zeme! Nē, nekādā ziņā! Tā nav Zeme!
— Tā nebija Zeme, vai tā tu gribēji sacīt? — Elma jautāja, nenovērsdama no viņa skatienu. — Jeb — Zemes vairs nav? Tā būtu pareizāk.
— Zemes vairs neesot… O, nē, tas nedrīkst būt, — Sems gaudoja.
Viņš stāvēja kā pārakmeņojies: rokas nokārušās gar sāniem, mute vaļā, acis ieplestas, skatiens truls.
— Sem, — sieva uzrunāja viņu. Pirmo reizi kopš daudzām dienām viņas acis iemirdzējās. — Sem!
Viņš vēl arvien blenza debesīs.
— Vai dzirdi! — Elma atkārtoja. Brīdi viņa klusēdama paraudzījās apkārt. Tad enerģiski pārmeta slapjo dvieli pār plecu.
— Iededz vēl vairāk spuldžu, ieslēdz radiolu,
atver durvis! Pēc miljoniem gadu atbraucēji būs klāt kā likts. Jā, ser, raugi, lai viss būtu sagatavots.
Sems vēl aizvien nekustējās.
— Tavu jauku vietu cīsiņu kioskam! — Elma turpināja. Viņa pieliecās, paņēma no glāzes zobu bakstāmo un iesprauda to starp priekšzobiem. — Es tev izpaudīšu mazu noslēpumu, Sem, — viņa čukstēja, pieliekdamās viņam tuvāk. — Izskatās, ka šī būs tukšā sezona.
2005. gada novembris
VĒROTĀJI
Tajā vakarā visi iznāca no savām mājām un vērās debesīs. Pametuši vakariņas, pārtraukuši trauku mazgāšanu vai pošanos uz kino, viņi iznāca uz saviem nu jau apbružātajiem lieveņiem un skatījās uz zaļo zvaigzni Zemi. Viņi darīja to gandrīz neapzināti, nespēdami īsti aptvert jauno ziņu, ko tikko bija dzirdējuši pa radio. Vai šī zaļā uguntiņa tiešām būtu Zeme, uz kuras gaidāms karš un kur atradās simtiem tūkstošiem māšu un vecmāmiņu, tēvu un brāļu, krustmāšu, tēvoču un māsīcu? Viņi stāvēja uz lieveņiem, cenzdamies piespiest sevi ticēt Zemes esamībai. Tāpat kā reiz — gluži pretēji — bija mēģinājuši piespiest sevi ticēt, ka eksistē Marss. Zeme, kuru viņi bija pametuši pirms trim, četriem gadiem, tikpat labi varēja būt arī mirusi. Attālums nomierināja dvēseli, septiņdesmit miljoni jūdžu remdēja šķiršanās sāpes, iemidzināja atmiņu, lika aizmirst cilvēkus uz Zemes, pārvilka svītru pagātnei un ļāva šejieniešiem dzīvot bez rūpēm un raizēm. Bet šovakar Zeme šķita atkal dzīva, apdzīvota un viņi atcerējās un pieminēja neskaitāmus tuviniekus. Diez, ko uz Zemes patlaban dara tāds un tāds? Nez, kā klājas tam un tam? Cilvēki, stāvēdami uz lieveņiem, iesāņus jautājoši uzlūkoja cits citu.
Ap deviņiem vakarā Zeme it kā eksplodēja, uzliesmoja, aizdegās.
Cilvēki uz lieveņiem izstiepa rokas, it kā gribēdami apdzēst liesmas.
Viņi gaidīja.
Ap pusnakti uguns jūra apdzisa. Zeme vēl arvien atradās savā vietā. Kā rudenīga vēsma lieveņiem pāršalca atvieglojuma nopūta.
— Sen, kopš neesam neko dzirdējuši par Hariju.
— Droši vien sveiks un vesels.
— Vajadzētu uzrakstīt kādu rindiņu mātei.
— Viņai nekas nekait.