— Tu esi pārliecināts?
— Nu, neraizējies.
— Vai tu tiešām domā, ka viņai klājas labi?
— Kā gan citādi. Bet tagad ejam gulēt.
Taču neviens nekustējās. Naksnīgajos dārzos iznesa atdzisušās vakariņas, uzklāja saliekamos galdiņus, un cilvēki negribīgi knābāja ēdienu līdz diviem no rīta, kad gaismas radio atnesa ziņu no Zemes. Kā tāli jāņtārpiņi iekvēlojās spēcīgie Morzes raksta uzliesmojumi.
ATOMBUMBU _NOLIKTAVAS EKSPLOZIJA GĀJIS BOJA AUSTRALIJAS KONTINENTS. LOSANDZELOSU UN LONDONU BOMBARDĒ. KARŠ. BRAUCIET MAJAS. BRAUCIET MAJAS. BRAUCIET MAJAS.
Viņi piecēlās no galdiem.
BRAUCIET MĀJĀS. BRAUCIET MAJAS. BRAUCIET MAJAS.
— Vai tu šogad esi kaut ko dzirdējis par savu brāli Tedu?
— It kā tu nezinātu. Ja reiz pastmarka vēstulei uz Zemi maksā piecus dolārus, tad vis bieži nerakstīsi.
BRAUCIET MAJAS.
— Esmu nobažījies par Džeinu. Tu taču atceries Džeinu, manu jaunāko māšeli?
BRAUCIET MAJAS.
Bija drēgns rīts, un pulkstenis rādīja trešo stundu, kad ceļojuma piederumu veikala īpašnieks paskatījās ārā. No ielas viņa gala tuvojās liels ļaužu bars.
— Es, it kā zinādams, nemaz neslēdzu ciet. Ko jums piedāvāt, mister?
Gaismai austot, visi čemodāni bija izpār- doti.
2005. gada decembris
PAMESTĀS PILSĒTAS
Izžuvušās Marsa jūras krastā atradās klusa, balta pilsētiņa. Tā bija tukša. Ielās nemanīja ne mazāko kustību. Veikalos caurām dienām vientulīgi dega spuldzes. Veikalu durvis stāvēja līdz galam vaļā, it kā cilvēki steigā būtu aizmirsuši tās aizslēgt. Pie noklusušo kafejnīcu durvīm stiepļu pinuma pastkastēs plivinājās nelasīti, saulē apdzeltējuši žurnāli, kas pirms mēneša sudraba raķetē bija atvesti no Zemes.
Pilsētiņa bija mirusi. Visas gultas tajā — pamestas un aukstas. Visapkārt pilnīgs klusums, ja neskaita vieglo dūkoņu elektrības vados un dinamomašīnās, kuras vēl arvien darbojās pašas no sevis. Ūdens tecēja vannās, pārplūdināja istabas un lieveņus un straumēm plūda uz nelielajiem dārziņiem spirdzināt novārtā atstātās puķes. Tumšajās teātru zālēs zem sēdekļiem sāka cietēt košļājamā gumija, kurā vēl bija samanāmi zobu nospiedumi.
Aiz pilsētas atradās kosmodroms. Tur, kur pēdējā raķete startēja lidojumam atpakaļ uz
Zemi, vēl bija jaušama sīva sviluma smaka. Ja jūs iemestu monētu teleskopā un pavērstu to pret' Zemi, jūs varbūt saskatītu, kā tur plosās Lielais Karš. Varbūt saskatītu, kā uzsprāgst gaisā Ņujorka. Varbūt samanītu neparastā miglā tīto Londonu. Varbūt tad jums kļūtu skaidrs, kādēļ šī Marsa pilsētiņa ir gluži tukša. Evakuācija laikam bijusi pēkšņa un negaidīta. Jūs varat noraut izkārtni «Slēgts» un ieiet jebkurā veikalā. Kad piespiež kases taustiņu, izlec naudas lādīte ar šķindošām, spožām monētām. Jā, karš uz Zemes laikam nav vis nekāds joks …
Pa pamestās pilsētiņas ielām, klusi svilpodams un visdziļākajā nopietnībā sperdams sev pa priekšu tukšu konservu kārbu, nāca kāds garš, sausnējs vīrs. Viņa bezcerīgajā, rāmajā skatienā jaudās dziļa vientulība. Viņš bāza kalsnās rokas kabatās, kurās žvadzēja spožas monētas, un laiku pa laikam nosvieda kādu zemē. Tad savā nodabā pasmējās un, tālāk iedams, nobārstīja visu ielu ar spožajām ripiņām.
Vinu sauca Volters Grips. Viņam piederēja zelta raktuves un vientuļa būdele tālu zilajos kalnos, un reizi divās nedēļās viņš devās uz pilsētu, lai nolūkotu sev nopietnu un saprātīgu sievu. Taču pagāja gadi, bet Grips arvien atgriezās savā būdelē vīlies un viens. Bet pirms nedēļas, ieradies pilsētā, viņš ieraudzīja kaut ko gluži neticamu!
Viņš bija tā pārsteigts, ka iemetās pirmajā kulinārijas veikalā, kas pagadījās ceļā,
atrāva vitrīnu un «pasūtīja» sev trīsstāvīgu sviestmaizi ar gaļu.
— Tūlīt, ser! — viņš pats nokliedza, pārmezdams dvieli pār roku.
Ar plašu žestu viņš noslaucīja galdiņu, pasniedza sev uzkožamos un vakar cepto maizi, palūdza sevi apsēsties un ēda, līdz juta aicinājumu uzmeklēt gāzēto ūdeņu kiosku, kur pasūtīja glāzi zeltera. Pārdevējs — kāds Vol- ters Grips — bija pati laipnība un tūlīt pasniedza viņam glāzi putojošā dzēriena.
Viņš sabāza bikšu kabatās visas naudas zīmes, kādas varēja atrast. Pielādēja ratiņus ar desmitdolāru banknotēm un rikšiem vien laida projām. Bet, nonācis līdz priekšpilsētai, viņš pēkšņi sakaunējās par savu muļķīgo rīcību. Kam gan viņam vajadzīga nauda? Viņš aizveda desmitdolāru banknotes atpakaļ, kur bija ņēmis, izvilka no kabatas portfeļa dolāru, lai samaksātu par sviestmaizēm, un iemeta to kasē, pielikdams klāt vēl ceturtdaļdolāru dzeramnaudas.
Vakarā viņš no sirds izpērās karstā turku pirtī, nobaudīja sulīgu filē ar izmeklēti gardām sēnītēm, importētu sauso heresu un zemenes vīna mērcē. Viņš izmeklēja sev jaunu, zilu, plānas vilnas drānas uzvalku un greznu, pelēku platmali, kas tikko turējās uz viņa smailā pakauša. Tad ielidināja piecinieku automātiskajā radiolā, un tūlīt sāka skanēt «Mūsu vecā kompānija». Viņš iemeta monētas divdesmit automātos pēc kārtas. Skumīgā dziesma piepildīja pamestās naksnīgās ielas, kamēr viņš pats — garš, kalsns un vientuļš — jaunajos zābakos ar kabatās sabāztām nosalušām rokām domīgi lāčoja uz priekšu.
Tā bija pirms nedēļas. Naktis viņš pavadīja lieliskā mājā Marsa prospektā, cēlās deviņos no rīta, nomazgājās vannā un pēc tam nesteigdamies aizsoļoja uz pilsētu pēc olām un šķiņķa. Nepagāja neviens rīts, kad viņš nesasaldētu kādu tonnu gaļas, sakņu un citrona krēma kūku, nodrošinoties ar pārtiku desmit gadiem uz priekšu, kamēr raķetes atgriezīsies no Zemes — ja tās vispār kādreiz lidos atpakaļ.
Bet šovakar viņš klimta pa ielām, vērodams sārtās, skaistās vaska manekenes košajos veikalu skatlogos. Un pirmo reizi izjuta, cik nospiedoši klusa ir pilsēta. Viņš izdzēra kausu alus un tikko sadzirdami iešņukstējās.
— Ak dievs, — viņš izdvesa, — es taču esmu gluži viens.
Viņš iegāja kinoteātrī «Elite», lai parādītu sev kādu filmu un atvairītu nomācošās domas par vientulību. Tukšajā zālē bija kluss kā kapā, bet uz milzīgā ekrāna iznira pelēki un melni rēgi. Trīcēdams pie visām miesām, viņš metās ārā no šī nešķīsteņu midzeņa.
Nolēmis atgriezties mājās, viņš ašiem soļiem — gandrīz vai skriešus — slāja projām pa šķērsieliņu, kad pēkšņi izdzirdēja tālruņa zvanu.
Viņš ieklausījās un noteica:
— Kaut kur zvana tālrunis.
Tad naski soļoja tālāk.
— Būtu kāds nocēlis klausuli.
Viņš apsēdās uz ietves malas un nesteidzīgi mēģināja izvilkt no kurpes oli.
— Kāds? — pietrūkdamies kājās, viņš iesaucās. — Pie visiem svētajiem! Kāds — tas taču esmu es! — Viņš apcirtās apkārt. Kurā mājā zvanīja? Rau, tajā tur!
Ar vienu lēcienu viņš bija pāri mauriņam, augšā pa kāpnēm un, izdrāzies cauri tumšam vestibilam, paķēra tālruņa klausuli.
— Hallo! — viņš kliedza.
Žžžžžžžž.
— Hallo, hallo!
Bet zvanītājs jau bija nolicis klausuli.
— Hallo! — viņš auroja, kratīdams aparātu. — Idiots gatavais! — viņš lamāja sevi.
— Ko tu, āmurgalva, tupēji uz ietves! Nolādētais stulbeni! — Viņš purināja tālruni.