Выбрать главу

—    Zvani vēlreiz! Nu zvani taču!

Viņam nebija ienācis prātā, ka uz Marsa varētu būt palikusi vēl kāda dzīva dvēsele. Pa visu pagājušo nedēļu negadījās redzēt ne­vienu cilvēku. Viņš bija nodomājis, ka visas pārējās pilsētas ir tikpat tukšas kā šī.

Bet tagad, drebēdams aiz satraukuma, viņš blenza uz mazo, melno tālruņa aparātu. Auto­mātiskā telefona centrāle savienoja visas trīsdesmit Marsa pilsētas. No kuras gan bija nācis šis zvans?

Viņš nezināja.

Viņš gaidīja. Iegāja svešajā virtuvē, atkausēja dažas melleņu ogas un sadrūmis iemeta mutē.

—    Bet varbūt nemaz nezvanīja cilvēks, — viņš murmināja. — Varbūt vējš nogāza kādu telefona stabu un savienojums radās pats no sevis.

Bet vai viņš nebija dzirdējis klikšķi, kāds rodas, noliekot klausuli?

Volters nostāvēja vestibilā visu nakti.

—   Ne jau tālruņa dēļ, — viņš mēģināja sev iestāstīt. — Man gluži vienkārši nav nekā cita ko darīt.

Viņš klausījās sava pulksteņa tikšķos.

—    Otrreiz viņa nezvanīs, — viņš noteica.

—   Nē, nav ko cerēt, ka viņa vēlreiz uzgriezīs numuru, kas neatbildēja. Varbūt pašlaik viņa apzvana citas mājas šajā pilsētā! Bet es te sēžu un.. . Pag! — Viņš iesmējās. — Kādēļ es visu laiku saku «viņa»?

Viņš piemiedza acis. — Tikpat labi tas va­rētu būt arī «viņš», vai ne?

Volteram pamira sirds. .Viņš nodrebēja, juzdams krūtīs dīvainu tukšumu.

Kaut tā būtu «viņa»!

Izgājis ārā rīta krēslā, viņš ielas vidū pa­lika stāvam un klausījās. Ne skaņas. Ne putna dziesmas. Ne automašīnas. Vienīgi paša sirds pukstēšana. Tuk-tuk-tuk. Viņa sa- springušie sejas muskuļi sāpīgi sarāvās. Bet vējš — liegs un maigs — viegli plivināja viņa žaketes stūrus.

—    Tss, — viņš čukstēja. — Klausies!

Viņš lēni pavērās apkārt, pārlaizdams ska­tienu visām pamestajām mājām pēc kārtas.

«Viņa griezis numuru pēc numura,» viņš nodomāja. «Tā noteikti ir sieviete. Kādēļ? Tādēļ, ka tikai sieviete spēj zvanīt visus nu­murus pēc kārtas. Vīrietis to nedarīs. Vīrieši ir pārāk patstāvīgi. Vai es esmu kādam zvanī­jis? Nē! Nenāk ne prātā. Tai jābūt sievietei. Noteikti sievietei!

Klausies.»

Kaut kur tālumā zem zvaigznēm zvanīja tālrunis.

Volters sāka skriet. Tad uz mirkli apstā­jās, lai ieklausītos. Zvans bija tikko sadzir­dams. Viņš metās uz priekšu. Skaļāks. Viņš drāzās lejā pa aleju. Daudz skaļāks! Paskrēja garām sešām un vēl sešām mājām. Zvanīja tepat tuvumā. Lūk, šajā mājā!

Durvis bija aizslēgtas.

Iekšā skanēja tālrunis.

— Nolādēts! — Viņš raustīja durvju rok­turi.

Tālrunis tarkšķēja kā negudrs.

Viņš paķēra no lieveņa krēslu, izsita ar to logu un iemetās viesistabā.

Bet, iekams viņš paguva nocelt klausuli, tālrunis bija apklusis.

Viņš izstaigāja visas istabas, dauzīja spo­guļus, rāva nost portjēras, spārdīja plīti.

Beidzot, zaudējis spēkus, viņš pacēla no grīdas Marsa telefona abonentu sarakstu. Piecdesmit tūkstoš uzvārdu.

Viņš sāka ar pirmo.

Amēlija Amsa — Jaunajā Čikāgā, simts jūdžu no šejienes, aiz izžuvušās jūras. Viņš uzgrieza numuru.

Nekādas atbildes.

Otrs abonents dzīvoja Jaunajā Ņujorkā aiz zilajiem kalniem, pieci tūkstoši jūdžu no še­jienes.

Nekādas atbildes.

Tikko spēdams noturēt klausuli dreboša­jos pirkstos, viņš uzgrieza trešā, ceturtā, piektā, sestā, septītā, astotā abonenta numuru.

—    Hallo? — sievietes balss atsaucās.

—           Hallo, ak dievs, hallo! — Volters klie­dza klausulē.

«Šis ieraksts ir magnetofona lentē,» sie­vietes balss noskandēja. «Mis Helenas Ara- zumjanas nav mājās. Pasakiet, kas pēc viņas jautā, un tas tiks ierakstīts lentē, lai viņa atgriežoties varētu jums piezvanīt. Hallo? Šis ir ieraksts magnetofona lentē. Mis Hele­nas Arazumjanas nav mājās. Pasakiet, kas pēc viņas jautā, un tas …»

Viņš nolika klausuli.

Viņa lūpas drebēja.

Brīdi padomājis, viņš vēlreiz uzgrieza to pašu numuru.

—           Kad mis Helena Arazumjana atgriezī­sies, pasakiet, lai viņa vācas pie velna.

Viņš zvanīja uz Marsa Centrālo komuta­toru, Jaunās Bostonas, Arkādijas un Ruzvelt- sitijas telefona centrālēm, prātodams, ka personas, kas vēlas dabūt savienojumus, vis­drīzāk būs atrodamas tur. Pēc tam viņš ap­zvanīja katras pilsētas pašpārvaldes un citas oficiālas iestādes. Un vislabākās viesnīcas. Kura sieviete gan spētu pretoties kārdināju­mam dzīvot greznībā!

Pēkšņi viņš skaļi sasita plaukstas un iesmē­jās. Nu, protams! Viņš paskatījās abonentu sarakstā un uzgrieza Jaunās Teksassitijas lie­lākā kosmētiskā salona numuru. Kur gan ci­tur meklēt sievieti, ja ne mīkstiem paklājiem izklātā greznā skaistumkopšanas salonā, kur tā var izgrozīties pie spoguļa, triept uz sejas visādas ziedes un izsēdēties zem elektriska­jiem žāvēšanas aparātiem!

Iedūcās signāls. Vada otrā galā kāds no­cēla klausuli.

—    Jā? — sievietes balss atsaucās.

—    Ja tas ir ieraksts magnetofona lentē, — Volters Grips noskaldīja, — es aizbraukšu un uzsperšu jūsu salonu gaisā.

—    Šis nav ieraksts, — sievietes balss at­bildēja. — Hallo, hallo! Vai tiešām tur runā dzīvs cilvēks! Kur jūs esat? — Viņa sajūsmā iespiedzās.

Volters tik tikko nenokrita no krēsla. — Hallo! — Mirdzošām acīm viņš pielēca kājās. — Ak dievs, kāda laime! Kā jūs sauc?

—   2enevjeva Selzora! — Viņa sajūsmā apraudājās. — Kāds prieks dzirdēt jūsu balsi, lai arī kas jūs būtu!

—    Esmu Volters Grips.

—    Volter, esiet sveicināts, Volter!

—    Sveika, Zenevjeva!

—           Volters. Cik jauks vārds! Volter, Volter!

-— Pateicos.

—    Kur jūs esat, Volter?

Viņai bija dziedoša, mīlīga un laipna balss. Viņš piespieda klausuli cieši pie auss, lai labāk sadzirdētu viņas maigos čukstus. Viņš juta, ka grīda zem kājām grīļojas. Vaigi dega kā ugunīs.

—    Marlinvilidžā, — viņš sacīja. — Es…

Zzzzzz.

—    Hallo? — viņš iesaucās.

Zzzzzz.

Viņš pakratīja klausuli. Ne skaņas.

Vējš kaut kur bija nogāzis stabu. Un 2e- nevjeva Selzora — tikpat pēkšņi, kā atrasta, bija atkal pazaudēta.

Viņš vēlreiz uzgrieza numuru, taču apa­rāts klusēja.

—           Bet vismaz es zinu, kur viņa ir. — Viņš izskrēja ārā. Saulei austot, viņš atpakaļgaitā izbrauca no mājas īpašnieka garāžas sporta mašīnu, pielādēja pakaļējo sēdekli ar pār­tiku, ko iznesa no virtuves, un ar astoņdesmit jūdžu ātrumu stundā trauca pa šoseju, kas veda uz Jauno Teksassitiju. «Tūkstoš jū­džu,» viņš nodomāja. «Mazliet pacietības, Zenevjeva Selzora, drīz es būšu klāt!»

Atstājot pilsētu, viņš taurēja uz katra ielas stūra.

Ap saules rietu pēc dienu ilga neprātīga brauciena viņš piestāja ceļmalā, nometa šaurās kurpes, atlaidās sēdeklī un pārvilka pelēko platmali pār nogurušajām acīm. Viņa elpa kļuva lēna un vienmērīga. Pūta vējš, un krēslā maigi mirgoja zvaigznes. Visapkārt slējās gadu miljoniem vecie Marsa kalni. Zvaigžņu gaismā viznīja kāda Marsa pilsē­tiņa, kuras celtnes atgādināja sīkas šaha figūras uz zilo kalnu fona.

Volters snauda, atrazdamies kaut kur uz miega un nomoda robežas. — Zenevjeva, — viņš čukstēja. — Un klusi nodungoja: «O, Zenevjeva mīļā, lai gadi nāk un iet. Ak, Ze­nevjeva dārgā …» Viņa sirdī uzvilnīja sil­tums. Ausīs skanēja klusā, maigā, dziedošā balss: «Hallo, o, hallo, Volter! Šis nav ieraksts magnetofona lentē. Kur jūs esat, Volter, kur tu esi?»