Viņš nopūtās un pastiepa uz priekšu roku, it kā gribēdams mēness gaismā viņu noglāstīt. Vējš purināja viņas krāšņos, tumšos matus. Lūpas viņai bija kā sarkanas ķiršu ogas. Vaigi — kā tikko griezti valgi rožu ziedi. Bet augums — kā gaišs, viegls mākonis, kamēr viņas maigā, liegā, dziedošā balss vēlreiz čukstēja viņam ausīs senās, sērās dziesmas vārdus: «O, Zenevjeva dārgā, lai gadi nāk un iet…»
Viņš aizmiga.
Volters sasniedza Jauno Teksassitiju pusnaktī.
Skaļi taurēdams, viņš piestāja pie kosmētiskā salona «Deluxe». Viņš cerēja, ka tūlīt pat līdz ar liegu smaržu vilni, priekā starodama, viņa steigsies ārā.
Nekas nenotika.
— Aizmigusi. — Viņš piegāja pie durvīm. — Esmu klāt! — viņš sauca. — Hallo, Zenevjeva!
Pilsēta dusēja divu mēnešu gaismas pielietajā klusumā. Vējš kaut kur purināja audekla nojumi.
Viņš atgrūda stikla durvis un iegāja iekšā.
— E-hē! — Viņš mulsi iesmējās. — Kādēļ jūs slēpjaties? Tāpat zinu, ka esat šeit!
Viņš pārmeklēja katru kabīni.
Viņš atrada uz grīdas mazu kabatas lakatiņu. Tas smaržoja tik saldi, ka viņam noreiba galva. — Zenevjeva…
Viņš izbraukāja visas tukšās ielas, bet neviena nemanīja.
— Vai tas tiešām būtu joks …
Viņš samazināja ātrumu.
— Pag! Saruna pārtrūka. Varbūt viņa devusies uz Martinu, tāpat kā es uz šejieni. Varbūt nogriezušies pa seno Jūras šoseju. Un mēs dienā esam pabraukuši viens otram garām. Kā lai viņa būtu zinājusi, vai es braukšu šurp? Es taču viņai to nepateicu. Kad saruna pārtrūka, viņa tā pārbijās, ka steigšus devās uz Marlinu mani meklēt! Bet es kā pēdējais idiots nīkstu šeit!
Vēlreiz piespiedis signāltauri, Volters joņoja ārā no pilsētas. Viņš brauca visu nakti. «Bet ja nu viņas Marlinā nebūs, kad es ieradīšos?»
Viņš centās atgainīt šo domu. Viņai tur jābūt. Un viņš pieskries viņai klāt, apkamps viņu un varbūt pat vienreiz noskūpstīs uz lūpām.
«O, Zenevjeva mīļā,» viņš svilpoja un, piedevis gāzi, drāzās ar simts jūdžu ātrumu stundā. -
Pār kluso Marlinas pilsētiņu ausa gaisma. Šur tur veikalos vēl arvien dega dzeltenas spuldzes, bet automātiskā radiola, kas nepārtraukti bija spēlējusi simts stundu no vietas, nokrikšķēja un apklusa, iestājās pilnīgs miers. Saule sāka sildīt ielas un dzedrās debesis, kurās nemanīja neviena mākonīša.
Volters nogriezās uz Galveno ielu un, neiz- slēdzis automašīnas ugunis, uz katra ielas stūra sešas reizes nepacietīgi notaurēja. Viņš cieši vēroja veikalu izkārtnes. Viņa seja bija bāla un nogurusi, rokās slīdēja ar sviedriem klātā stūre.
— Zenevjeva! — viņš sauca pa visu tukšo ielu.
Atvērās kosmētiskā salona durvis.
— Zenevjeva! — Viņš apstādināja mašīnu un metās pāri ielai.
Salona durvīs stāvēja Zenevjeva Selzora. Rokās viņa turēja atvērtu šokolādes konfekšu kārbu. Viņas pirksti bija balti un resni. Seja — kā viņš saskatīja, ieiedams gaismas joslā — apaļa un tukla, bet acis — kā divas milzīgas bezformīgā mīklas pikā iespiestas olas. Kājas — resnas kā koka stumbeņi, gaita — šļūcoša un smaga. Mati bija nenoteikti brūnas nokrāsas, to sasukājums pēc ilgiem un neatlaidīgiem pūliņiem bija ieguvis putna ligzdas formu. Lūpas, kuru vispār nebija, aizstāja ar šablona palīdzību uzziesta milzīga, taukaina, sarkana mute, kas laiku pa laikam sajūsmā atsprāga vaļā vai pēkšņā izbīlī aizcirtās. Uzacis bija tā izplucinātas, ka palikušas pāri tikai divas tievas švīkas.
Volters sastinga. Smaids nozuda no viņa sejas. Viņš stāvēja un skatījās sievietē.
Tā nometa konfekšu kārbu uz ietves.
— Vai jūs esat… Zenevjeva Selzora? — Ausīs viņam džinkstēja.
— Un jūs Volters Grifs? — viņa atjautāja.
— Grips.
— Grips, — viņa izlaboja.
— Sveicināti, — viņš izmocīja.
— Sveicināti. — Viņa paspieda Voltera roku.
Viņas pirksti bija lipīgi un apķepuši ar šokolādi.
— M-jā, — Volters Grips nomurmināja.
— Ko? — Zenevjeva Selzora jautāja.
— Es tikai sacīju «m-jā», — Volters atbildēja.
— A-a.
Pulkstenis bija deviņi vakarā. Dienu viņi pavadīja ārpus pilsētas, un vakariņām Volters pagatavoja filet mignon, taču Zenevje- vai šķita, ka tas vēl pusjēls, un viņš nolēma to izcept pamatīgāk, līdz beigās izrādījās, ka tas pārcepis vai apdedzis, vai kaut kas tamlīdzīgs. Viņš iesmējās un sacīja: — Iesim uz kino! — Viņa bija ar mieru un ieķērās ar saviem šokolādē notrieptajiem pirkstiem viņa elkonī. Taču viņas intereses aprobežojās vienīgi ar gadus piecdesmit vecām filmām, kurās tēloja Klarks Geibls. — Nu, vai nav burvīgs? — viņa dūdoja. — Vienkārši burvīgs. — Filma beidzās.
— Uzliec vēlreiz, — viņa izrīkoja.
— Vēlreiz? — viņš pajautāja.
— Vēlreiz, — viņa apstiprināja.
Kad Volters atkal atsēdās, viņa pieglaudās tam klāt un apskāva ar savām lipīgajām ķepām.
— Tu gan neesi gluži tāds, kā es iedomājos, tomēr tu man patīc, — viņa atzinās.
— Pateicos, — viņš atbildēja, gandrīz vai nosmakdams viņas apkampienos.
— Ah, šis Geibls, — viņa nerimās un ieknieba viņam gurnā.
— O! — viņš izsaucās.
Pēc kino viņi staigāja pa klusajām ielām un «iepirkās». Viņa izsita kādu vitrīnu un uzstīvēja sev visspilgtāko tērpu, kāds vien bija atrodams. Tad uzlēja sev uz galvas
veselu smaržu pudeli un pēc tam izskatījās kā slapja vista.
— Cik tēv gadu? — viņš jautāja.
— Uzmini.
Viscaur pilēdama, Zenevjeva vilka viņu tālāk.
— Trīsdesmit, — viņš sacīja.
— Kur nu! — viņa nosprauslojās. — Tikai divdesmit septiņi, liec aiz auss!
— Redz, kur vēl viena konditoreja! — viņa izsaucās. — Nudien, kopš sākusies visa šī jezga, es dzīvoju kā īsta miljonāre. Visi mani radi bija gatavie idioti, nekad neesmu varējusi tos ciest. Viņi aizlidoja uz Zemi pirms diviem mēnešiem. Ar pēdējo raķeti man vajadzēja viņiem sekot, bet es paliku. Vai zini, kādēļ?
— Nu?
— Tādēļ, ka viņi visi man pastāvīgi piesējās. Un es paliku te, kur varu laistīties ar smaržām no rīta līdz vakaram, dzert kvasu un ēst konfektes, cik lien, un kur neviens man neskandina: «Pārāk daudz kaloriju!» Un te nu es esmu!
— Te nu tu esi. — Volters saviebās.
— Ir jau vēls, — viņa sacīja, paskatīdamās uz viņu.
— Jā.
— Esmu nogurusi, — viņa neatlaidās.
— Tiešām? Bet es — itin nemaz.
— Ak tā, — viņa novilka.
— Man miegs nav ne prātā, — viņš turpināja. — Zini, Maika bārā ir viena laba skaņu plate. Iesim, es tev to nospēlēšu.
— Esmu nogurusi. — Zenevjeva paskatījās uz viņu ar savām spīdīgajām, viltīgajām acīm.
— Bet es — gluži mundrs, — viņš sacīja.
— Dīvaini gan.
— Iesim atpakaļ uz kosmētisko salonu, — viņa aicināja. — Gribu tev kaut ko parādīt.