Zenevjeva ievilka viņu iekšā pa stikla durvīm un pieveda pie lielas, baltas kārbas.
— Braukdama šurp, es paņēmu to līdzi, — viņa sacīja un atraisīja sārto lentīti. — Domāju, sak, ja es esmu vienīgā lēdija uz Marsa, bet viņš — vienīgais vīrietis, tad jau… — Viņa pacēla kārbas vāku un atlocīja sārto, čaukstošo zīdpapīru. Tad noglāstīja kārbas saturu. — Vai redzi?
Volters Grips ieplēta acis.
— Kas tas ir? — viņš, pēkšņu drebuļu kratīts, noprasīja.
— It kā tu, muļķīt, nezinātu. Viss vienās mežģīnēs — tik balts, smalks un grezns…
— Nudien nesaprotu.
— Kāzu tērps, mīļumiņ!
— Vai tiešām? — Viņam aizlūza balss.
Volters aizvēra acis. Zenevjevas balss vēl
arvien bija tikpat liega, glāstoša un maiga kā tālruņa klausulē. Bet, kad viņš, atvēris acis, paraudzījās uz viņu …
Volters soli atkāpās.
— Ļoti skaists, — viņš nomurmināja.
— Vai ne?
— Zenevjeva… — Viņš paskatījās uz durvju pusi.
— Jā
— Zenevjeva, man tev kaut kas jāsaka.
— Kas? — Viņa virzījās viņam tuvāk, un viņas apaļā, baltā seja smaržoja kā vesels parfimērijas veikals.
— Es gribu tev pateikt… — viņš turpināja.
— Ko?
— Ardievu!
Viņa nepaguva ne iekliegties, kad Volters jau bija izmeties ārā pa durvīm un ielēcis mašīnā.
Viņa izskrēja tam pakaļ un, ietves malā stāvēdama, noraudzījās, kā tas strauji apgriež mašīnu.
— Volter Grif, nāc atpakaļ! — viņa lauzīja rokas un vaimanāja.
— Grip, — viņš izlaboja.
— Grip! — viņa sauca.
Mašīna aizjoņoja pa kluso ielu, lai gan sieviete spiedza un cirta kāju pie zemes. No izvadcaurules plūstošā gāze vēl noplivināja balto tērpu, ko viņa maidzīja savās tuklajās rokās. Debesīs mirgoja zvaigznes, bet mašīna aizdrāzās uz tuksneša pusi un izzuda tumsā.
Volters brauca bez apstājas trīs diennaktis. Tad viņam pēkšņi šķita, ka no aizmugures tuvojas kāda mašīna, un viņš, bailēs svīzdams, nogriezās pa citu šoseju un vairāk
nekā nedēļu gandrīz bez apstājas joņoja pāri tuksnesīgajiem Marsa klajumiem, garām mirušām pilsētiņām, līdz atradās desmit tūkstoš jūdžu attālumā no Marlinas. Tad viņš iegriezās Holtvilspringsā. Tur bija daži nelieli veikaliņi, kuru vitrīnās viņš vakaros iededza ugunis, un daži restorāni, kur pasēdēt un paēst. Kopš tā laika viņš dzīvo tur. Viņam ir divas lielas saldēšanas kameras ar pārtikas krājumiem, kuru pietiktu simts gadiem, un tik daudz cigāru, ka tos nevarētu izsmēķēt ne desmit tūkstoš gados, kā arī lieliska gulta ar mīkstu matraci.
Bet, kad reizi pa daudziem gadiem iezvanās tālrunis, viņš nenoceļ klausuli.
2026. gada aprīlis
GARIE VIENTULĪBAS GADI
Kad sacēlās vētra, viņš kopā ar savu nelielo ģimeni arvien sēdēja akmens būdā un sildīja pie kamīna rokas. Vējš kūla kanāla ūdeņus, gandrīz vai raudams nost zvaigznes no debesīm, bet misters Hetvejs sēdēja un mierīgi tērzēja ar savu sievu, kas bija patīkama sarunu biedre, vai arī stāstīja abām meitām un dēlam par senajām dienām uz Zemes, kamēr tie, šo to pajautādami, uzmanīgi klausījās.
Kopš Lielā Kara bija pagājuši divdesmit gadi. Marss atgādināja milzīgu kapsētu. Bet kas noticis ar Zemi, par to Hetvejs ar savu ģimeni klusībā prātoja garajās naktīs.
Šonakt atkal plosījās Marsa smilšu vētra, kas gaudoja zemē iegrimušajās kapsētās un seno ciematu ielās un ārdīja vēl gluži jaunās plastmasas sienas pamestajā amerikāņu pilsētā, kura jau pa pusei bija ieputināta smiltīs.
Vētra mitējās. Tiklīdz laiks kaut cik noskaidrojās, Hetvejs izgāja ārā paskatīties uz Zemi, kas mirdzēja kā zaļa uguntiņa starp vētras sapluinītajiem mākoņiem. Viņš pacēla
PAGE \* MERGEFORMAT 2.90
roku, it kā gribēdams sapurināt nespodru spuldzi pie tumšas telpas griestiem. Tad paskatījās tālē uz sen izžuvušās jūras pusi. «Nevienas dzīvas dvēseles uz visas planētas,» viņš nodomāja. «Vienīgi es. Un viņi.-» Viņš paraudzījās atpakaļ uz akmens būdu.
Kas gan pašlaik notiek uz Zemes? Lai cik viņš vēroja ar savu trīsdesmit collu teleskopu, nekādas izmaiņas uz Zemes nemanīja. «Ja sevi pasaudzēšu,» viņš nodomāja, «varu nodzīvot vēl gadus divdesmit. Varbūt tikmēr kāds šeit ieradīsies. Vai nu no mirušās jūras puses, vai pa tievu, sarkanu liesmas diedziņu raķetē caur kosmosu.»
— Iešu mazliet pastaigāties, — viņš sauca, pametis ar galvu uz atvērto durvju pusi.
— Ej vien, — sieva atbildēja.
Hetvejs lēni devās lejā cauri drupām. ««Made in New York»,» viņš, garām iedams, izlasīja uz kāda metāla gabala. «Visi šie priekšmeti no Zemes būs sen iznīkuši, kamēr Marsa pilsētas joprojām pastāvēs…» Viņš paraudzījās uz zilajiem kalniem, kur slējās gadu tūkstošiem vecs marsiešu ciemats.
Hetvejs nonāca pie kādas vientuļas marsiešu kapsētas, kur uz kaila, no vējiem neaizsargāta pakalna rindojās nelieli sešstūraini akmeņi.
Noliecis galvu, viņš lūkojās uz četriem kapiem ar neaptēstiem koka krustiem un aizgājēju vārdiem. Taču viņš neraudāja. Asaras sen bija izsīkušas.
— Vai jūs piedosiet man to, ko esmu izdarījis? — viņš jautāja krustiem. — Es biju tik ārkārtīgi vientuļš. Jūs taču saprotat, vai ne?
Viņš atgriezās pie akmens būdas un, pirms gāja iekšā, vēlreiz pacēla plaukstu pār acīm un paraudzījās tumšajās debesīs.
— Gaidi, vēro un gaidi, — viņš sacīja, — varbūt kādu nakti…
Debesīs gailēja sīka, sarkana uguntiņa.
Viņš atkāpās tālāk no gaismas strēles, kas spīdēja no durvīm.
— Jāpaskatās vēlreiz… — viņš čukstēja.
Sarkanā uguntiņa vēl arvien bija turpat.
— Vakar taču es to neredzēju, — viņš nomurmināja.
Hetvejs paklupa, uzrausās kājās, aizskrēja aiz būdas, pagrieza teleskopu un pavērsa to pret debesīm.
Neuzdrīkstēdamies ticēt savām acīm, viņš urbās ar skatienu debesīs, tad pieskrēja pie zemajām būdas durvīm. Sieva, abas meitas un dēls pagriezās pret viņu. Beidzot viņš atguva valodu.
— Labas ziņas! — viņš sauca. — Es vēroju debesis. Šurp lido raķete, kas aizvedīs mūs visus mājās. Gaismai austot, tā būs klāt.
Viņš atspiedās pret galda malu, paslēpa seju rokās un klusi iešņukstējās.
Trijos no rīta uzliesmoja viss, kas vien vēl bija atlicis no Jaunās Ņujorkas. Ar lāpu rokā Hetvejs staigāja pa plastmasas pilsētu un šāva klāt uguni pie māju sienām. Pār pilsētu uzplauka milzīgi dūmu mutuļu un liesmu ziedi. Tā pārvērtās par kvadrātjūdzi lielu ugunskuru — pietiekami apjomīgu, lai to samanītu no kosmosa. Šī bāka atvedīs raķeti pie mistera Hetveja un viņa ģimenes.
Hetvejs atgriezās mājās, viņa sirds sitās strauji un sāpīgi. — Vai redzat? — Viņš turēja paceltajā rokā apputējušu pudeli. — Vīns, ko esmu paglabājis speciāli šim gadījumam. Zināju, ka reiz tomēr kāds mūs atradīs! Iedzersim uz to!
Viņš pielēja piecas glāzes.
— Jā, gaidīts ir ārkārtīgi ilgi, — viņš sacīja, drūmi lūkodamies savā glāzē. — Vai atceries dienu, kad sākās karš? Pirms divdesmit gadiem un septiņiem mēnešiem. Visas raķetes no Marsa tika izsauktas atpakaļ. Mēs ar tevi un bērniem tai dienā atradāmies kalnos, kur pēc arheoloģiskajiem izrakumiem pētījām seno marsiešu ķirurģiju. Toreiz līdz nesamaņai triecām zirgu, — vai atceries? Un tomēr nonācām pilsētā veselu nedēļu par vēlu. Visi bija aizbraukuši. Amerika sagrauta, un raķetes aizlaidušās atpakaļ, negaidot atpalicējus, vai atceries? Un izrādījās, ka palikuši esam vienīgi mēs. Ak dievs, cik daudz gadu aizritējis! Bez jums es nebūtu to pārdzīvojis. Bez jums es būtu padarījis sev galu. Bet visiem kopā gaidīt nebija tik grūti. Nu, tad iedzersim uz savu veselību! — Viņš pacēla glāzi. — Un uz kopīgo, gadiem ilgo gaidīšanu! — Viņš dzēra.