Arī sieva, abas meitas un dēls pacēla glāzes pie lūpām.
Visiem četriem gar zodu noteceja vīna lāses.
Gaismai austot, no pilsētas bija atlikušas tikai lielas, melnas, mīkstas plēnes, kuras vējš dzenāja pa jūras gultni. Ugunsgrēks bija apdzisis, taču savu uzdevumu veicis, jo sarkanais punktiņš debesīs kļuva arvien lielāks.
No akmens būdas vēdīja kārdinoša apbrū- nējušu piparkūku smarža. Hetvejam ienākot, sieva pašlaik bija noliekusies pār karstajām pannām. Meitas ar asām slotām cītīgi slaucīja akmens klonu, bet dēls spodrināja sudraba galda piederumus.
— Celsim viņiem galdā varenas brokastis! — Hetvejs priecīgi iesmējās. — Uzvilksim arī svētku drānas!
Aši viņš aizsteidzās pāri savam zemes gabalam uz milzīgo metāla šķūni. Tajā atradās saldējamā iekārta un neliela elektrostacija, ko viņš ar saviem slaidajiem, prasmīgajiem, nemierīgajiem pirkstiem pa šiem gadiem bija atjaunojis un izlabojis tikpat veikli kā pulksteņus, telefonus un magnetofonus. Šķūnis bija stāvgrūdām pilns ar visādām viņa konstruētām ierīcēm, starp kurām atradās arī dažas tik ērmotas, ka viņš pats vairs neizprata, kādam nolūkam tās radītas.
Hetvejs izņēma no saldējamā aparāta apsarmojušas, divdesmit gadus nostāvējušas
pupu un zemeņu kārbas. — Lien tik ārā, — viņš nomurmināja un izvilka arī saldētu cāli.
Kad raķete nosēdās, gaiss bija pilns ēdienu smaržas.
Hetvejs kā puika drāzās lejā no kalna. Pēkšņas, asas sāpes krūtīs piespieda viņu apstāties. Viņš atsēdās uz akmens, atvilka elpu un tad vienā ņēmienā aizskrēja līdz nolaišanās vietai.
Viņš stāvēja karstuma vilnī, kas dvesmoja no kvēlojošās raķetes. Atvērās lūka. No tās raudzījās lejā kāds vīrs.
Hetvejs pārlika plaukstu pār acīm un, brīdi skatījies viņā, izsaucās:
— Kapteinis Vailders!
— Kas jūs esat? — kapteinis Vailders noprasīja, nolēca lejā un stāvēja, vērdamies vecajā vīrā. Tad pastiepa roku. — Deviņi pērkoni, tas taču Hetvejs!
— Tas pats gan! — Viņi cieši ielūkojās viens otrā.
— Hetvejs no manas pirmās ekipāžas, no Ceturtās ekspedīcijas!
— Tas bija tik sen, kaptein!
— Sen gan. Patīkami redzēt jūs.
— Esmu kļuvis vecs, — Hetvejs īsi noteica.
— Arī es vairs neesmu nekāds jaunais. Divdesmit gadi kosmosā, Jupiters, Saturns, Neptuns.
— Man stāstīja, cik veikli viņi toreiz tikuši no jums vaļā, lai jūs netraucētu Marsa kolonizāciju. — Vecais vīrs palūkojās apkārt. — Jūs bijāt projām tik ilgi, ka laikam nezināt, kas noticis …
— Varu iedomāties, — Vailders atbildēja. — Mēs divreiz aplidojām apkārt Marsam. Bez jums atradām vēl tikai vienu cilvēku, Volteru Gripu — ap desmit tūkstoš jūdžu no šejienes. Aicinājām braukt mums līdzi, bet viņš atteicās. Palika sēžot šūpuļkrēslā šosejas vidū un, pakšķinādams pīpi, māja mums nopakaļ. Marss ir pilnīgi izmiris, pat neviens marsietis nav palicis dzīvs. Bet kas noticis ar Zemi?
— Nezinu vairāk par jums. Reizēm izdodas uztvert kādu pārraidi no Zemes, bet tik tikko sadzirdami. Un vienmēr kaut kādā svešā valodā. No svešvalodām es, diemžēl, protu vienīgi latīņu valodu. Saprotu tikai atsevišķus vārdus. Spriežot pēc visa, Zeme pārvērsta par asinspirti, taču karš joprojām turpinās. Vai jūs dosieties atpakaļ, ser?
— Jā gan. Gribam redzēt visu paši. Kosmosā mums nebija radiosakaru ar dzimteni — pārāk liels attālums. Jāredz Zeme, lai kāda tā būtu.
— Vai ņemsiet mūs līdzi?
Kapteinis satrūkās.
— A, protams, jūsu sieva — atceros, atceros. Tikos ar viņu pirms divdesmit pieciem gadiem, vai ne? Kad uzcēla Pirmo pilsētu, jūs atstājāt dienestu un ataicinājāt viņu šurp. Jums bija arī bērni…
— Dēls un divas meitas.
— Jā, atceros. Vai viņi ir šeit?
— Mušu buda, tur uz ta pakalna. Pagatavojām jums lieliskas brokastis. Vai nāksiet līdzi?
— Jūtamies pagodināti, mister Hetvej. — Kapteinis Vailders pagriezās pret raķeti. — Izkāpt!
Hetvejs, kapteinis Vailders un divdesmit komandas locekļi kāpa kalnā, dziļi ievilk- dami krūtīs retināto, dzestro rīta gaisu. Pašlaik lēca saule, debesīs nemanīja neviena mākonīša.
— Vai jūs, kaptein, atceraties Spenderu?
— Šo cilvēku es nekad neaizmirsīšu.
— Reizi gadā aizstaigāju līdz viņa kapam. Tā nu galu galā iznācis pēc viņa prāta. Viņš negribēja, ka mēs šeit apmetāmies, un tagad droši vien ir laimīgs, ka cilvēki pazuduši no šejienes.
— Bet kas noticis ar… nu, kā viņu sauca? Parkhils. Sems Parkhils.
— Viņš atvēra karstu cīsiņu kiosku.
— Izklausās pēc viņa.
— Bet pēc nedēļas sākās karš, un viņš devās atpakaļ uz Zemi.
Hetvejs pēkšņi piespieda roku pie krūtīm un atslīga uz akmens.
— Piedodiet. Tas no satraukuma. Pēc tik daudziem vientulības gadiem atkal tiekoties ar jums. Mazliet atpūtīšos. — Viņš juta, cik skaļi sitas sirds. Viņš pataustīja pulsu. Slikti, ļoti slikti…
— Mums ir ārsts, — Vailders sacīja. — Piedodiet, Hetvej, labi zinu, ka jūs pats esat mediķis, tomēr labāk pakonsultēties ar mūsējo…
Atsauca ārstu.
— Tūlīt pāries, — Hetvejs atkārtoja. — Šī ilgā gaidīšana un satraukums … — Viņš gandrīz vai slāpa nost. Lūpas kļuva zilas. — Liekas, it kā visus šos garos gadus es būtu dzīvojis vienīgi šīs dienas dēļ, — viņš sacīja, kamēr ārsts izklaušināja sirdi, — un tagad, kad jūs esat ieradušies, lai vestu mani atpakaļ uz Zemi, esmu tik laimīgs, ka varētu tepat apgulties un nomirt.
— Lūdzu. — Ārsts pasniedza viņam dzeltenu tableti. — Un tagad labāk krietni atpūtieties.
— Nekas. Mazliet pasēdēšu, un viss. Kāds prieks jūs visus redzēt! Un dzirdēt atkal jaunas balsis!
— Vai tablete iedarbojās?
— Lieliski. Ejam!
Viņi turpināja kāpt kalnā.
— Alise, redzi, ko es atvedu! — Saraucis pieri, Hetvejs iebāza galvu būdas durvīs. — Alise, vai dzirdi?
Sieva iznāca ārā. Viņai sekoja divas smuidras, piemīlīgas meitas, bet aiz tām — vēl slaidāks dēls.
— Alise, vai atceries kapteini Vailderu?
Viņa saminstinājās, paskatījās uz Hetveju, it kā gaidīdama kādu norādījumu, tad pasmaidīja: — Nu, protams, kaptein Vailder!
— Neesmu aizmirsis mūsu kopīgās vakariņas dienu pirms mana starta uz Jupiteru, misis Hetveja.
Viņa sparīgi paspieda Vaildera roku. — Manas meitas — Margarita un Sjuzena. Mans dēls Džons. Jūs taču atceraties kapteini, vai ne?
Rokas spiedieni, smiekli, jautras čalas.
Kapteinis Vailders paostīja gaisu. — Vai tiešām piparkūkas?
— Vai drīkstam piedāvāt?
Visi sāka rosīties. Acumirklī tika uzstādīti saliekamie galdi, pasniegti kūpoši ēdienu trauki, uzlikti šķīvji, smalkas damasta salvetes, sudraba naži un dakšiņas. Kapteinis Vailders ilgi vēroja misis Hetveju, viņas dēlu un abas slaidās meitas, kuras nedzirdamiem soļiem steidzās šurpu turpu. Viņš ieskatījās tiem acīs, kad tie traucās garām, sekoja katrai jauneklīgo roku kustībai, grumbu neizva- goto seju izteiksmei. Tad apsēdās uz krēsla, ko atnesa misis Hetvejas dēls. — Cik jums gadu, Džon?