— Pag, pag! — Pretīgā knipja skaņa lika viņai sarauties. — Tikai tagad es sāku atcerēties. Viņš taču solījās atnākt pie mums rīt pēc pusdienas. Kā es varēju to aizmirst!
Viņi piesēdās pie galda. Illa raudzījās uz ēdienu, bet neaizskāra to. — Kāpēc tu
neēd? — viņš jautāja, mezdams gaļu burbuļojošā lavā un neskatīdamies uz sievu.
— Nezinu. Neesmu izsalkusi, — viņa atbildēja.
— Kāpēc ne?
— Pati nezinu. Vienkārši nav apetītes.
Cēlās vējš, saule rietēja. Istaba pēkšņi
šķita maza un auksta.
— Es visu laiku pūlos atcerēties, — viņa sacīja, sēdēdama klusajā istabā iepretim savam saltajam, staltajam, zeltacainajam vīram.
— Ko tad? — Viņš lēni sūca vīnu.
— To dziesmu. To brīnišķi skaisto dziesmu. — Aizvērusi acis, viņa dungoja melodiju, taču tā nebija īstā. — Esmu to aizmirsusi. Bet es nevēlos to aizmirst. Gribu to uz visiem laikiem paturēt prātā. — Viņa māja līdzi ar roku, it kā ritms varētu palīdzēt atcerēties melodiju. Tad atslīga krēslā. — Nevaru atcerēties. — Viņa sāka raudāt.
— Kāpēc tu raudi? — viņš jautāja.
— Nezinu, nezinu, asaras pašas plūst. Man ir skumji, un es nezinu kādēļ, es raudu un nezinu kāpēc. Un tomēr raudu.
Viņa paslēpa seju rokās, pleci drebēja.
— Gan rīt viss būs pāri, — viņš noteica.
Viņa neskatījās uz vīru; viņas skatiens kavējās tuksnesīgajā klajumā un pie spožajām zvaigznēm, kas parādījās pie melnajām debesīm; tālumā dzirdēja ceļamies vēju, garajos kanālos sāka virmot aukstais ūdens. Viņa aizvēra acis, visa drebēdama.
— Jā, — viņa teica. — Rīt viss būs pāri.
1999. gada augusts
VASARAS NAKTS
Akmens galerijās varēja redzēt nelielas cilvēku grupas un bariņus, kas pamazām saplūda ar zilo kalnu ēnu. Zvaigznes un abi spožie Marsa mēneši lēja pār viņiem savu maigo gaismu. Aiz marmora amfiteātra tumsas un tāluma segā tinās villas un mazas pilsētiņas, nekustīgi gulēja dīķu sidrabainie ūdeņi, no apvāršņa līdz apvārsnim aizstiepās mirdzoši kanāli. Pār miermīlīgo, bezrūpīgo Marsu nolaidās vasaras vakars. Pa zaļā vīna kanāliem kā maigi bronzas ziedi slīdēja laivas. Mājokļos, kuru garās, bezgalīgās virtenes kā rāmas čūskas aizlocījās kalnos, dīki sačukstēdamies savās vēsajās guļvietās, zvilnēja mīlētāji. Pa lāpu apgaismotām alejām skrēja aizkavējušies bērni, turēdami rokās zelta zirnekļus, kas auda vieglai miglai līdzīgus tīklus. Šur tur pie burbuļojošas, sidrabainas lavas galdiem vēl gatavoja vēlas vakariņas. Tajā Marsa pusē, kur valdīja nakts, brūnie marsieši ar dzeltenajām monētu acīm nesteidzīgi pulcējās neskaitāmos amfiteātros, no kuru skatuvēm kā ziedu smarža klusajā gaisā plūda maiga mūzika.
Uz vienas no šādām skatuvēm dziedāja sieviete.
Klausītāji sakustējās.
Viņa apklusa un pielika roku pie kakla. Tad pamāja ar galvu mūziķiem, un tie atsāka spēlēt.
Mūziķi spēlēja, un viņa dziedāja; šoreiz klausītāji aizturēja elpu un pastiepās uz priekšu, daži pārsteigumā piecēlās kājās. Šķita, it kā amfiteātrim būtu pieskārusies ziemeļa dvaša. Jo dziesma, kuru šī sieviete dziedāja, bija neparasta un biedējoša, un dīvaina. Viņa mēģināja apturēt vārdus, kas plūda pār lūpām, bet tie turpināja skanēt:
Iet viņa burvīga kā nakts, No padebešiem starojot, Un viņas acu dzelmēs rakts Ir viss, ko gaisma, tumsa dod .. .*
Dziedātāja aizklāja ar rokām muti. Viņa bija apjukusi.
— Kas tie par vārdiem? — jautāja mūziķi.
— Kas tā par dziesmu?
— Kas tā par valodu?
Tiklīdz viņi iepūta savos zeltītajos ragos, atkal atskanēja dīvainā mūzika un lēni lidinājās virs klausītājiem, kas tagad skaļi sarunājās un cēlās kājās.
— Kas tev noticis? — mūziķi cits citam jautāja.
— Kas tā par melodiju, ko tu spēlēji?
— Un kādu melodiju spēlēji tu pats?
Sieviete sāka raudāt un aizskrēja no skatuves. Publika devās projām no amfiteātra. Līdzīgi notikumi atgadījās daudzās satraukuma pilnās marsiešu pilsētās. Visus pārņēma stingums, it kā gaisā lidinātos baltas sniega pārslas.
Tumšajās alejās lāpu gaismā bērni dziedāja:
… tā ātri steidz iekšā, bet tukšs skapis priekšā, Un sunītim netiek nekas.
— Bērni! — atskanēja balsis. — Kas tas par pantiņu? Kur jūs to iemācījāties?
— Mums tas pēkšņi ne no šā, ne no tā ienāca prātā. Mēs nemaz nesaprotam, ko tas nozīmē.
Durvis aizcirtās. Ielas kļuva tukšas. Virs zilajiem kalniem iemirdzējās zaļa zvaigzne.
Vispāri tai Marsa pusei, kur valdīja nakts, mīlētāji pamodās, kad viņu iemīļotās sāka tumsā dūkt melodiju.
— Kas tā par dziesmu?
Neskaitāmās mājās sievietes nakts vidū uztrūkās ar kliedzienu. Tās vajadzēja mierināt, bet asaras nemitējās plūst pār viņu vaigiem. — Guli nu, guli. Kas tev kaiš? Redzēji sapni?
— Rīt notiks kaut kas briesmīgs.
— Nekas nenotiks. Viss taču ir vislabākajā kārtībā.
Histēriskas elsas. — Tas nāk tuvāk, arvien tuvāk un tuvāk!
— Ar mums nekas nevar notikt. Guli nu, guli!
Marss pirms ausmas bija kluss, tik kluss ka vēsa, melna aka; kanālu ūdeņos spoguļojās zvaigznes, istabās elpa cilāja gulētāju krūtis, bērni dusēja saritinājušies, neizlaizdami no dūrītēm savus zirnekļus, mīlētāji — apskāvušies; mēneši bija norietējuši, lāpas izdegušas, akmens amfiteātri tukši.
Kaut kur tālumā pa vientuļu, tumšu ielu soļoja naktssargs un dungoja ļoti savādu dziesmu — tā bija vienīgā skaņa šajā pirms- ausmas stundā . . .
1999. gada augusts
ZEMES DĒLI
Pie durvīm neatlaidīgi klauvēja.
Misis Ttt atgrūda tās vaļā. — Ko jums vajag?
— Jūs runājat angliski? — cilvēks, kas stāvēja pie durvīm, pārsteigumā izsaucās.
— Kā protu, tā runāju, — viņa atmeta.
— Vistīrākā angļu valoda!
Svešiniekam mugurā bija kaut kāda forma.
Viņam līdzās, degot nepacietībā, stāvēja vēl trīs smaidoši, dubļiem notriepušies vīri.
— Ko jūs gribat? — misis Ttt noprasīja.
— Tad tāda izskatās marsiete! — Cilvēks pasmaidīja. — Šis vārds jums, protams, ir svešs. To lieto uz Zemes. — Viņš pamāja uz biedru pusi. — Mēs esam no Zemes. Mani sauc Viljamss, kapteinis Viljamss. Nolaidāmies uz Marsa pirms nepilnas stundas. Otrā ekspedīcija ir klāt! Bija arī Pirmā, taču nezinām, kas ar to noticis. Lai nu kā, bet mūsu mērķis sasniegts! Un jūs esat pirmā marsiete, kuru sastopam!
— Marsiete? — Viņa sarauca uzacis.
— Nu, citiem vārdiem sakot, Saules sistēmas ceturtās planētas iemītniece. Vai ne tā?
— Ābeces gudrība, — viņa atcirta, noskatīdama vīrus no galvas līdz kājām.
— Bet mēs… — viņš piespieda savu tuklo, sārto roku pie krūtīm, — … mēs esam no Zemes. Pareizi, zēni?
— Tieši tā, ser! — pārējie vienā balsī atsaucās.
— Šī planēta ir Tirra, — misis Ttt noteica,
— ja gribat saukt to īstajā vārdā.
— Tirra, Tirra. — Kapteinis smējās līdz asarām. — Tavu brlnum jauku nosaukumu! Bet sakiet, mana dārgā, — kā tas nākas, ka jūs tik lieliski runājat angliski?