— Divdesmit trīs, — tas atbildēja.
Vailders apjucis virpināja rokās nazi. Viņa
seja pēkšņi nobālēja. Līdzās sēdošais kosmonauts viņam pačukstēja: — Kaptein Vailder, te kaut kas nav kārtībā.
Misis Hetvejas dēls vēlreiz aizgāja pēc krēsliem.
— Ko jūs ar to gribat sacīt, Viljamson?
— Man, kaptein, ir četrdesmit trīs gadi. Ar jauno Hetveju es kopā mācījos. Tas bija pirms divdesmit gadiem. Viņš sacīja, ka tagad viņam esot divdesmit trīs, bet tā tikai izskatās. Tas nav taisnība. Viņš ir vismaz četrdesmit divus gadus vecs. Ko gan tas nozīmē, ser?
— Nezinu.
— Jūs izskatāties gluži slims, ser.
— Nejūtos visai labi. Arī Hetveja meitas nav mainījušās, — bez vienas krunciņas, gluži tādas pašas, kādas redzēju pirms divdesmit gadiem. Vai jūs izdarītu man pakalpojumu, Viljamson? Izpildītu kādu uzdevumu? Es paskaidrošu, kur jums jāiet un kas jāpārbauda. Kad brokastis ies uz beigām, jūs neuzkrītoši pazūdiet. Tas neprasīs vairāk par desmit minūtēm laika. Tā vieta nav tālu no šejienes. Nolaižoties es to no raķetes redzēju.
— Lūdzu! Ko jūs abi tik nopietni spriežat? — Misis Hetveja naski lēja viņiem šķīvjos zupu. — Pasmaidiet taču! Atkal sēžam visi kopā, ceļojums laimīgi beidzies, un jūs esat tikpat kā mājās!
— Jā. — Kapteinis Vailders iesmējās. — Jūs izskatāties tik jauna un skaista, misis Hetveja!
— Ak, šie vīrieši ar saviem komplimentiem!
Vailders vēroja, kā viņa veikli aizslīd tālāk, un raudzījās viņas piesarkušajā sejā, kas bija gluda un svaiga kā tikko ienācies ābols. Par katru joku viņa noskandināja savu smieklu zvaniņu un, kustēdamās kā ūdenszāle, veikli apkalpoja viesus. Kalsnais dēls un apaļīgās meitas, kas bija tikpat asprātīgas kā tēvs, stāstīja par garajiem vientuļās dzīves gadiem, kamēr pats Hetvejs, lepni klausīdamies, tikai māja ar galvu.
Viljamsons aizmetās lejā pa kalnu.
— Uz kurieni viņš iet? — Hetvejs jautāja.
— Pārbaudīt raķeti, — Vailders atbildēja. — Bet, kā jau es sacīju, Hetvej, uz Jupitera nav nekā interesanta, cilvēkam tur nav ko darīt. Tāpat uz Saturna un Plutona. — Vailders runāja automātiski, nedzirdēdams pats savu balsi, jo domāja vienīgi par Viljam- sonu, kurš bija apsolījis noskriet lejā un atgriezties ar atbildi.
— Pateicos. — Margarita Hetveja pielēja viņa glāzē ūdeni. Gluži neapzinīgi viņš satvēra viņas rokas dilbu. Viņa nebūt neuztraucās par to. Viņas āda bija silta un maiga.
Galda otrā pusē sēdošais Hetvejs reizēm apklusa un, sāpēs savilcis seju, piespieda rokas pie krūtīm, tad atkal turpināja klausīties paklusajā sarunā, kas mijās ar atsevišķiem skaļiem izsaucieniem, ik pa laikam bažīgi paskatīdamies uz Vailderu, kurš drūmi košļāja savu piparkūku.
Viljamsons atgriezās. Viņš klusēdams knibinājās ap savu šķīvi, līdz kapteinis pār plecu pačukstēja:
— Nu?
— Atradu, ser.
— Nu un?
Viljamsons bija gluži bāls. Viņš nenolaida acu no jautrajiem galdabiedriem. Hetveja meitas atturīgi smaidīja, dēls stāstīja kādu anekdoti.
— Es biju kapsētā, — Viljamsons sacīja.
— Un atradāt šos četrus krustus?
— Jā, atradu, ser. Aizgājēju vārdi vēl ir salasāmi. Drošības labad es tos pierakstīju. — Viņš izvilka baltu papīra lapiņu: «Alise, Margarita, Sjuzena un Džons Hetvejs. Miruši no nezināma vīrusa. 2007. gada jūlijs.»
— Paldies, Viljamson. — Vailders aizvēra acis.
— Pirms deviņpadsmit gadiem, ser. — Vil- jamsona roka drebēja.
— Jā.
— Bet kas tad ir šie?
— Nezinu.
— Ko jūs domājat darīt?
— Arī nezinu.
— Vai stāstīsim to pārējiem?
— Vēlāk. Brokastojiet vien, it kā nekas nebūtu noticis.
— Vairs kaut kā negribas, ser.
Beigās tika pasniegts no raķetes atnestais vīns. Hetvejs piecēlās. — Uz jūsu veselību! Prieks atkal būt draugu vidū. Un par manu sievu un bērniem, bez kuriem es viens pats nebūtu izturējis! Tikai pateicoties viņu sirsnīgajai gādībai, esmu nodzīvojis tik ilgi un sagaidījis jūsu ierašanos.
Viņš pacēla glāzi pret saviem ģimenes locekļiem, kas mulsi raudzījās viņā, un nolaida acis, kad pārējie tukšoja glāzes.
Hetvejs izdzēra savu glāzi. Nepaguvis ne iekliegties, viņš sakņupa uz galda un noslīga zemē. Citi piesteidzās un atguldīja viņu. Ārsts noliecās un paklausījās sirdi. Vailders uzlika plaukstu ārstam uz pleca. Tas pacēla acis un papurināja galvu. Vailders noliecās un saņēma vecā vīra roku.
— Vailder, — Hetveja balss bija tikko sadzirdama. — Es sabojāju jums brokastis.
— Sīkums.
— Atvadieties manā vietā no Alises un bērniem.
— Tūlīt pasaukšu viņus.
— Nē, nē, nevajag! — smagi elsodams, Hetvejs čukstēja. — Viņi nesapratīs. Un es arī negribu, lai viņi saprastu! Nevajag!
Vailders paklausīja.
Hetvejs bija miris.
Ilgu laiku Vailders neatkāpās no vecā vīra. Tad piecēlās un pameta apjukušos ļaudis, kas bija apstājuši Hetveju. Viņš piegāja pie Alises, ielūkojās viņai sejā un sacīja: — Vai zināt, kas noticis?
— Kaut kas ar manu vīru?
— Viņš ir miris. Sirds… — Vailders sacīja, vērodams viņu.
— Žēl, — viņa noteica.
— Jums tas laikam ļoti sāpīgi? — viņš jautāja.
— Viņš negribēja, lai mēs sērotu. Viņš teica, ka reiz tas notikšot, un piekodināja, lai mēs neraudot. Viņš pat neiemācīja mūs raudāt. Negribēja, ka mēs to prastu. Sacīja, ka neesot nekā ļaunāka par to, kā palikt vientuļam, skumt un raudāt. Tādēļ mums nemaz nevajagot zināt, kas ir asaras vai grūtsirdība.
Vailders paskatījās uz viņas maigajām, siltajām rokām, uz glītajiem, manikirētajiem nagiem un tievajām delnas locītavām. Paraudzījās uz viņas slaido, maigo, balto kaklu un gudrajām acīm. Beidzot viņš sacīja :— Cik meistarīgi misters Hetvejs izveidojis jūs un bērnus!
— Kā viņš būtu priecājies to dzirdot! Viņš tā lepojās ar mums. Drīz pat aizmirsa, ka pats mūs radījis. Un ar laiku iemīlēja, uzskatīdams par savu īsto ģimeni. Un savā ziņā tā arī ir.
— Kopā ar jums viņam bija vieglāk.
— Jā, gadu gadiem mēs šeit sēdējām un tērzējām. Viņš tik labprāt runāja ar mums. Viņam patika šī akmens būda un kamīns. Mēs būtu varējuši apmesties īstā mājā, pilsētā, bet viņš negribēja šķirties no šejienes, kur varēja, ja vēlas, dzīvot pieticīgi un vienkārši vai arī mūsdienīgi. Viņš man stāstīja par savu laboratoriju un mehānismiem, ko tur pagatavojis. Visā pamestajā amerikāņu pilsētā, kas redzama tur lejā, viņš ierīkoja skaļruņus. Tiklīdz piespieda pogu, tā visur iedegās gaisma un pilsēta dūca un dimdēja, it kā tur dzīvotu desmit tūkstoši cilvēku. Bija dzirdama lidmašīnu rūkoņa, automobiļu