taurēšana un cilvēku balsis. Viņš sēž, smēķē savu cigāru un sarunājas ar mums, bet kalna pakājē skan pilsētas troksnis, reizēm zvana tālrunis un lentē ierakstīta balss lūdz mistera Hetveja padomu zinātniskos un ķirurģiskos jautājumos, un viņš atbild. Šie tālruņa zvani, mūsu tuvums, pilsētas kņada un cigārs darīja misteru Hetveju gluži laimīgu. Tikai vienu viņš nespēja mums iemācīt. Novecot. Viņš pats kļuva vecāks ar katru dienu, bet mēs — kādi bijām, tādi palikām. Bet šķiet, ka tas viņu neuztrauca. Iespējams pat, ka viņam tas patika.
— Apglabāsim viņu lejā, kapsētā, līdzās četriem krustiem. Domāju, ka viņš tā būtu vēlējies.
Viņas plauksta viegli uzgula uz Vaildera rokas. — Esmu par to pārliecināta.
Kapteinis deva rīkojumus. Pavadītāju pulciņš līdz ar aizgājēja ģimeni devās lejā uz kapsētu. Divi vīri nesa uz apklātām nestuvēm noguldīto Hetveju. Mazā procesija devās garām akmens būdai un šķūnim, kur pirms daudziem gadiem Hetvejs bija sācis savu darbu. Vailders mirkli apstājās pie darbnīcas durvīm.
«Nez, kāda var būt sajūta,» viņš prātoja, «ja tava sieva un trīs bērni pēkšņi nomirst un atstāj tevi vienu pašu uz visas planētas, kur mājo tikai vējš un klusums? Ko cilvēks tādā gadījumā iesāk? Tas apglabā mirušos, uzliek katram krustu uz kapu kopiņas, atgriežas savā darbnīcā un, koncentrējot prātu, atmiņu, ņemot talkā prasmīgās rokas un izdomu, no vissīsākajām detaļām un gabaliņiem izveido sievu, dēlu, meitu. Ja piekalnē atrodas amerikāņu pilsēta, kur var dabūt visu nepieciešamo, tad talantīgs cilvēks spēj radīt, ko vien vēlas.»
Smiltis apslāpēja viņu soļu troksni. Kad viņi iegriezās kapsētā, divi vīri jau raka kapu.
Pievakarē viņi atgriezās pie raķetes.
Viljamsons pamāja uz akmens būdas pusi. — Ko mēs darīsim ar viņiem?
— Nezinu, — kapteinis atbildēja.
— Vai jūs nedomājat viņus atvienot?
— Atvienot? — kapteinis izbrīnējies pārjautāja. — Kaut kas tāds man nebija ienācis prātā.
— Jūs taču nevedīsiet viņus līdzi?
— Nē, tam nebūtu nekādas jēgas.
— Vai tiešām jūs gribat atstāt viņus šeit — tādus, kādi viņi ir?
Kapteinis pasniedza Viljamsonam pistoli. '— Ja jūs spējat to izdarīt, tad esat aukstasinīgāks par mani.
Pēc piecām minūtēm Viljamsons nosvīdis atgriezās no akmens būdas. — Ņemiet savu pistoli. Nu es jūs saprotu. Iegāju pie viņiem ar ieroci rokās. Viena no meitām man uzsmaidīja. Pārējie arī. Misis Hetveja piedāvāja tasi tējas. Ak dievs, tā taču būtu tīrā slepkavība!
Vailders piekrītoši pamāja.
— Tādu meistardarbu kā viņi cilvēks otrreiz vairs neradīs. Viņi izveidoti ilgam mūžam — desmit, piecdesmit, divsimt gadiem. Viņiem ir tādas pašas tiesības uz dzīvi kā jums vai man, vai jebkuram no mums. — Viņš izkratīja pelnus no pīpes. — Labi, kāpiet iekšā. Lidojam tālāk. Šī pilsēta ir pagalam, te mums tikpat nav ko iesākt.
Krēsloja. Cēlās dzestrs vējš. Visi komandas locekļi bija savās vietās. Bet kapteinis vilcinājās.
— Jūs taču nedomājat iet… atvadīties no viņiem? — iejautājās Viljamsons.
Kapteinis nomērīja Viljamsonu ar dzedru skatienu. — Nav jūsu darīšana.
Vailders kāpa kalnā pretī vējam un tumsai. Kosmonauti redzēja viņa siluetu būdas durvīs. Viņi saskatīja arī sievietes ēnu. Un redzēja, ka Vailders paspiež viņai roku.
Pēc brīža viņš jau skrēja atpakaļ uz raķeti.
Naktīs, kad vējš gaudo pār izžuvušo jūru, pār kapsētu ar sešskaldnu akmeņiem, ar četriem veciem krustiem un vienu jaunu, zemajā akmens būdā deg gaisma, un kamēr viesulis, zvaigznēm vienaldzīgi mirgojot, kauc un dzenā smilšu vērpetes, četras būtnes — sieviete, divas meitas un dēls — sarunādamies un smiedamies met kamīnā arvien jaunu kurināmo, bez kāda iemesla neļaudami tam izdzist.
Gadu pēc gada katru nakti bez kāda iemesla sieviete iznāk ārā, paceļ rokas virs acīm un, pati nezinādama, kādēļ, ilgi raugās debesīs uz zaļo zvaigzni Zemi, tad atkal atgriežas būdā un iemet kamīnā kādu sprunguli, kamēr vējš pieņemas spēkā, bet izžuvusi jūra ir un paliek mirusi.
2026. gada augusts
«LlS LIETUTIŅŠ MAIGS…»
It kā baidīdamies, ka neviens neklausīs, runājošais pulkstenis dzīvojamā istabā skandēja: tiku-taku, septiņi, celieties, ļautiņi, pulkstenis septiņi! Bet māja šajā rīta stundā bija tukša. Pulkstenis tikšķēja, vēl un vēlreiz atgādinādams tukšumam: septiņi deviņas, brokastis gatavas, septiņi deviņas!
Plīts virtuvē izdvesa nopūtu un iešņākda- mās izstūma no sava karstā klēpja astoņas šķēles nevainojami apgrauzdētas maizes, astoņas ceptas olas ar apaļām dzeltenumu acīm, sešpadsmit gabaliņus šķiņķa, divas tases kafijas un divas glāzes vēsa piena.
«Šodien Alendeilas pilsētā, Kalifornijā, ir divi tūkstoši divdesmit sestā gada ceturtais augusts,» no virtuves griestiem atskanēja cita balss. Tā trīs reizes atkārtoja datumu, lai visi to atcerētos. «Šodien ir mistera Fe- derstouna dzimšanas diena. Šodien ir Tilitas kāzu gadadiena. Laiks maksāt par apdrošināšanu, ūdeni, gāzi, elektrību, nokārtot citus rēķinus.»
Kaut kur sienās noklikstēja releji, gar elektriskām acīm slīdēja lentes ar atgādinājumu ierakstiem.
Tiku-taku, astoņi viena, prom uz skolu, uz darbu, sākas jauna diena, astoņi viena! Bet neaizcirtās nevienas durvis, uz paklājiem nedzirdēja gumijas papēžu mīksto dipoņu. Arā lija. Meteoroloģijas kārba virs ārdurvīm klusi dziedāja: «Lietutiņ, lietutiņ, kad beigsi līt? Mēteļus, galošas šurpu tūlīt…» Un lietus lāses pakšķēdamas krita uz tukšās mājas jumta.
Ieskanējās signāls, pacēlās garāžas durvis, aiz kurām pilnīgā braukšanas kārtībā stāvēja mašīna. Labu brīdi gaidījušas, durvis atkal aizvērās.
Pusdeviņos olas bija sažuvušas un grauzdētā maize kļuvusi cieta kā akmens. Alumīnija lāpstiņa iebīdīja tos izlietnē, karsta ūdens strūkla aizskaloja prom pa metāla cauruli, kura visu aprija un aizvadīja uz jūru. Netīrie šķīvji ieslīdēja mazgājamā ierīcē un iznira no turienes sausi un mirdzoši.
Deviņi piecpadsmit, skandēja pulkstenis, laiks nu māju iztīrīt.
No sienās ierīkotām alām izšāvās mazi ro- botiņi peļu izskatā. Visas istabas ņudzēt ņudzēja no šiem mazajiem apkopējiem ar gumijas un metāla ķermeņiem. Ūsas skurinādami, tie čabinājās gar krēsliem, izložņāja pūkainos paklājus, iesūca visslēptāko puteklīti. Tad kā noslēpumaini iebrucēji atkal pazuda savās alās. Apdzisa viņu sārtās, elektriskās acis. Māja bija tīra.
Desmit. No lietus mākoņiem izlīda saule. Visapkārt rēgojās tikai drupas un pelni. Šī bija vienīgā veselā māja visā pilsētā. Naktī pār sagrauto pilsētu parādījās radioaktīvo izstarojumu blāzma, kuru varēja saredzēt jūdzēm tālu.
Desmit piecpadsmit. Dārzā kā zeltainas strūklakas sāka virpuļot smidzinātāji, piebārstīdami glāsaino rīta gaisu ar mirdzošām pērlītēm. Ūdens noskaloja logu rūtis, tecēja lejup gar pārogļojušos rietumu sienu, no kuras vienmērīgi bija nodegusi visa baltā krāsa. Siena bija viscaur melna, izņemot piecas vietas: vienā no tām baltā krāsa veidoja vīrieša siluetu, kas stumj zāles pļāvēju, otrā gluži kā fotogrāfijā bija redzama sieviete, kas noliekusies pār puķu dobi; virs tiem vēl varēja saskatīt mazu zēnu ar augšup pastieptām rokām, bumbu lidojumā un iepretim zēnam meiteni, kas sniedzas pretim bumbai, kura tā arī nenonāca viņas rokās. Visus šos tēlus sienā bija iededzinājis viens titānisks acumirklis.