Šie pieci krāsas plankumi — vīrietis, sieviete, divi bērni un bumba — bija palikuši. Visu pārējo sienu klāja plāna ogles kārtiņa.
Maigais lietus, kas sijājās no smidzinātāja, pildīja dārzu ar lejup krītošiem gaismas kūļiem.
Cik labi līdz šai dienai māja bija pratusi saglabāt savu mieru! Cik piesardzīgi apjautājusies: «Kas tur? Paroli!», un kad vientuļās lapsas un žēli ņaudošie kaķi neatbildēja, tā aizvēra logus un nolaida aizvirlņus, izturēdamās kā vecmeita, kurai piesardzība jau kļuvusi par māniju.
Māja sarāvās no katras skaņas. Ja zvirbulis ar spārna galu aizķēra rūti, tūlīt noklakšķēja aizvirtņi. Putns izbijies aizlidoja. Māju nedrīkstēja aizskart neviens — pat putns ne!
Tā bija kā altāris, kuru apkalpo desmit tūkstoš lieli un mazi priesteri, sprediķotāji, kalpotāji un koristi. Bet dievi bija pazuduši, un viss rituāls tādēļ kļuvis bezjēdzīgs un nevajadzīgs.
Divpadsmit.
Pie parādes durvīm trīcēdams kauca suns.
Durvis pazina suņa balsi un atvērās. Reiz tik lielais, spēcīgais dzīvnieks, no kura bija palikuši pāri tikai kauli un brūcēm klāta āda, ievilkās mājā, atstādams aiz sevis dubļainas pēdas. Tūlīt sāka rosīties dusmīgas peles, dusmīgas, ka jātīra dubļi, dusmīgas, ka iztraucētas.
Jo pietika ar vismazāko gruzi, ko vējš iepūš pa durvju šķirbu, lai paneļi sienā atvērtos un no turienes izlēktu mazie apkopēji ar vara ķermeņiem. Sīki metāla zobiņi satvēra katru nīstamo putekli, matiņu vai papīra skrandu un ievilka to alās. No turienes pa caurulēm atkritumi nonāca pagrabā un sabira lielā, rūcošā, resnvēderainā krāsnī, kas tupēja tumšajā kaktā kā ļaunais Bāls.
Suns uzskrēja otrajā slāvā un izmisīgi rēja pie katrām durvīm, līdz beidzot saprata, gluži tāpat kā pati māja, ka te mīt tikai klusums.
Tas paostīja gaisu un sāka skrāpēties pie virtuves durvīm, aiz kurām pavards cepa pankūkas, piepildīdams visu māju ar cepta sviesta kārdinošo smaržu un kļavu sīrupa aromātu.
Brīdi suns ošņādams gulēja pie šīm durvīm, no mutes viņam tecēja slienas, acis mežonīgi kvēloja. Tad pietrūkās kājās un, kozdams pats savā astē, kā neprātā riņķoja pa istabu, līdz nobeidzās. Viesistabā viņš nogulēja veselu stundu.
Divi, noskandēja balss.
Beidzot saodusi tikko jūtamo maitas smaku, peļu armija, čabēdama kā ventilatora strāvā iekļuvušas pelēkas rudens lapas, ievēlās istabā.
Divi piecpadsmit.
Suns bija aizvākts.
Krāsns pagrabā pēkšņi iegailējās, un pa skursteni izšāvās dzirksteļu vērpete.
Divi trīsdesmit piecas.
No iekšējā pagalmiņa sienām izbīdījās kāršu galdiņi. Nozibējušas gaisā, glītās kaudzītēs uz tiem sagūla kārtis. Uz ozola sola parādījās kokteiļi un sviestmaizes ar olu. Ieskanējās mūzika.
Bet visapkārt valdīja klusums un neviena roka nepacēla kārtis.
Pulksten četros galdiņi kā lielu tauriņu spārni atkal sakļāvās un pazuda sienas paneļos.
Četri trīsdesmit.
Iegaismojās bērnistabas sienas.
Uz tām parādījās dzīvnieki: dzeltenas žirafes, zili. lauvas, sārtas antilopes un violetas panteras lēkāja kristāliskajā panelī. Sienas bija no stikla. Tās pavēra skatienam krāsu un fantāzijas valstību. Kaut kur no vienas labi ieeļļotas kasetes otrā tinās filmas lente, un sienas atdzīvojās. Bērnistabas grīda atgādināja viļņojošu labības lauku. Pa to rāpoja alumīnija prusaki, lēkāja dzelzs circeņi, bet karstajā, nekustīgajā gaisā, kurā varēja saost dzīvnieku izgarojumu smaku, lidinājās no plāna, sarkana auduma darināti tauriņi. Bija dzirdama paēduša lauvas slinkā ņurdēšana un dīvaina dūkoņa, it kā lielu plēšu tumšajā iekšienē būtu paslēpts vesels ieziemotu bišu strops. Nodipēja okapi skrejošās kājas, vasaras svelmē izkaltušajā zālē čabēdams krita spirdzinošs džungļu lietus. Tad sienas izgaisa, saplūda ar acij netveramiem saules izdedzinātu lauku plašumiem un ver- smīgo debesu bezdibeni. Dzīvnieki paslēpās ērkšķainajos krūmājos un ieplakās, kur vēl bija patvēries ūdens.
Šī bija bērnu stunda.
Pieci. Vannā plūda karsts, dzidrs ūdens.
Seši, septiņi, astoņi. Kā burvju mākslinieka rokas izkārtoti, rindojās pusdienu trauki, tad kabinetā kaut kas noklikšķēja. Metāla statīvā iepretim kamīnam, kurā tagad iedegās mīlīga liesma, pēkšņi parādījās degošs cigārs ar mīkstu, pelēku pelnu cepurīti galā.
Deviņi. Neredzama silta strāva iesildīja gultas, jo naktis šeit bija aukstas.
Deviņi un piecas minūtes. No kabineta griestiem atskanēja balss:
«Misis Maklelana, kādu dzejoli jūs šovakar vēlētos dzirdēt?»
Māja klusēja.
Pēc brīža balss sacīja: «Tā kā jūs neesat izteikusi nekādu vēlēšanos, es izraudzīšos dzejoli uz labu laimi.» Ieskanējās klusa mūzika, uz kuras fona balss turpināja: «Sara Tīsdeila. Ja nemaldos, viena no jūsu mīļākajām dzejniecēm…
Līs lietutiņš maigs, un smaržos lauks, Šurp skaļās bezdelīgas trauks;
Un naktīs pa dīķiem vardes kvāks, Un plūmes drīz baltas ziedēt sāks;
Būs sarkanrīklīlei liesmains ģērbs, Kad tā uz žoga dziesmiņu vērps.
Par karu neviens nekā nezinās Un neatcerēsies dienas tās.
Ne putniem, ne kokiem laiks neliksies dairs, Kaut nebūs neviena cilvēka vairs.
Un pavasaris, kas ceļā jau,
Diezin vai manīs, ka mūsu vairs nav.» [3]
Kamīnā dzisa uguns, cigārs pelnu traukā bija izplēnējis pelnos. Starp mēmajām sienām viens otram pretim stāvēja tukši krēsli, kaut kur skanēja mūzika.
Pulksten desmitos sākās agonija.
Sacēlās vējš. Krītošs koka zars izsita virtuves logu.'Apgāzās pudele ar traipu tīrāmo līdzekli, izlīdama pār pavardu. Vienā acumirklī telpa bija liesmās!
«Deg!» atskanēja kliedziens. Visā mājā iedegās gaisma, sāka darboties sūkņi, no griestiem izšāvās ūdens strūklas. Bet degošais šķidrums jau plūda pa linoleju, liesmu mēles līda zem durvīm, ieēzdamās tajās, kamēr nu jau vesels balsu koris sauca: «Deg, deg, deg!»
Māja mēģināja sevi glābt. Durvis cieši aizvērās, bet aiz karstuma pārsprāga logu rūtis, un vējš uzpūta liesmas vēl spožākas.
Niknu dzirksteļu miljardi bezrūpīgi lidinājās no istabas uz istabu, atrazdami ceļu arī uz augšstāvu, un māja pamazām padevās. Taču no sienām vēl visu laiku pīkstēdamas šāvās ārā ūdensžurkas, izšļāca savu ūdens krājumu un steidzās atpakaļ pēc jauna. Paneļos ieslēpti smidzinātāji radīja mākslīgā lietus šaltis.
Taču bija jau par vēlu. Nopūzdamies kaut kur beidza darboties sūknis. Pārstāja līt liesmas slāpējošais lietus. Rezervuārs, no kura tik daudzas dienas bija plūdis ūdens, pildīdams vannas un mazgādams traukus, nu bija sauss.
Uguns jau sprakšķēja augšstāvā. Tur tas kā gardēdis mielojās ar Pikaso un Matissa gleznām, nolaizīdams eļļaino virskārtu, rūpīgi pārvērzdams melnās plēksnēs audeklu.
Uguns ierāpās gultās, uzlēca uz palodzēm, pārkrāsoja portjeras.
Bet tad ieradās papildspēki.
Pa bēniņu lūkām izliecās aklas robotu sejas, izspļaudamas no savām krānu mutēm zaļas ķimikālijas.
Uguns atkāpās; pat zilonis atkāpjas, ieraugot beigtu čūsku. Un tagad pa grīdu locījās veselas divdesmit čūskas, nāvēdamas uguni ar savu vēso zaļu putu indi.
Bet uguns bija viltīga. Tā bija paguvusi izbāzt savas liesmu mēles pa mājas ārpusi līdz bēniņiem, kur atradās sūkņi. Eksplozija! Bēniņu smadzenes, kas vadīja sūkņu darbību, sašķīda sīkās bronzas skambās un ietriecās sijās.
Pēc tam uguns metās atpakaļ, ielīzdama katrā skapī un taustīdamās ap tur pakārtajām drēbēm.