Māja nodrebēja, saļodzījās ozola siju kauli, atkailinātais skelets karstumā deformējās, visur rēgojās mājas nervi — vadi, bet pati māja atgādināja ķermeni, no kura ķirurgs norāvis ādu, atsedzot visus sarkanos asinsvadus un kapilārus, kas tagad trīcēja versmainajā gaisā. «Palīgā, palīgā! Deg! Glābieties, glābieties!» Kā trausls ledus saplaisāja spoguļi. Bet balsis, it kā atkārtodamas skumju bērnu dziesmiņu, vēl arvien vaimanāja: «Deg, deg, glābieties, glābieties!» Tur bija vesels koris balsu, cita smalkāka, cita rupjāka, un visas gaudās kā mežā pamesti, mirstoši bērni. Bet tad paukšķēdama kā karsti
kastaņi sāka sprēgāt vadu izolācija, un koris pieklusa. Aprāvās viena, divas, trīs, četras, piecas balsis.
Bērnistabā dega džungļi. Rēca zilie lauvas, aizauļoja sārtās žirafes. Mainīdamas krāsu, riņķoja panteras, un desmit miljoni dažādu dzīvnieku, bēgdami no uguns, aizdrāzās uz tālas, kūpošas upes pusi…
Apklusa vēl desmit balsis. Pēdējā mirklī, kad pāri jau gāzās uguns lavīna, viena apjukumā vēl ziņoja pareizu laiku, skanēja mūzika, no attāluma vadāms zāles pļāvējs izbrauca uz maura, lietussargs kā prātā jucis lēkāja iekšā un ārā pa parādes durvīm, kuras vienā laidā atvērās un aizvērās, vienlai- " kus tika izdarītas tūkstoš dažādas darbības, — kā milzīgā pulksteņu darbnīcā, kur viens pulkstenis aiz otra aizgūtnēm sit stundas; tas bija fantastisks haoss, kurā tomēr netrūka zināmas vienības; skanēja dziedāšana, spiedzieni, pēdējās peles-apkopējas drosmīgi uzbruka riebīgajiem pelniem. Bet liesmu pārņemtajā kabinetā kāda balss, nelikdamās ne zinis par notiekošo, lasīja dzeju, līdz bija sadedzis pēdējais lentes ritulis, izkusuši visi vadi, izjukuši slēgumi.
Vareni uzliesmodama, uguns saplosīja māju, kura sagruva, pieplakdama zemei un izsviezdama gaisā dzirksteļu un dūmu mutuļus.
Virtuvē vēl mirkli pirms tam, kad iegāzās degošie griesti, pavards ārprātīgā steigā gatavoja brokastis — desmit dučus olu, sešus
klaipus grauzdētas maizes, pāris simtus šķiņķa šķēlīšu, bet, tā kā visu aprija uguns, pavards, histēriski šņākdams, gatavoja vēl un vēl.
Dārdoņa. Bēniņi iegruva virtuvē un viesistabā, viesistaba — puspagrabā, puspagrabs — pagrabā. Saldējamā ierīce, atzveltnes krēsls, filmu kasetes, elektriskie piederumi, gultas — viss sabruka vienā apdegušu skeletu kaudzē.
Dūmi un klusums. Vareni pelēcīgi mutuļi.
Austrumu pusē jau varēja samanīt rīta blāzmu. No drupām slējās viena vienīga siena. Un no šīs sienas skanēja pēdējā balss, kura pat tad, kad pār kūpošo gruvešu kaudzi jau spīdēja saule, nenoguruši atkārtoja vienu un to pašu:
«Šodien ir divi tūkstoši divdesmit sestā gada piektais augusts, šodien ir divi tūkstoši divdesmit sestā gada piektais augusts, šodien ir…»
2026. gada oktobris
BEZGALĪGAIS PIKNIKS
Šo domu, ka visa ģimene varētu doties makšķerēt, nez kādēļ izteica māmiņa. Tā nebija viņas ideja, Timotijs to zināja. Tā bija tēta ideja, bet viņa vietā to ierosināja māmiņa.
Tētis, brīdi pamīņājies pa Marsa oļiem, piekrita. Acumirklī sacēlās milzīga kņada, nometne tika aši nojaukta, visa mantība Sapakota konteineros un kapsulās, māmiņa uzrāva savu sporta tērpu un jaku, tētis, vērodams Marsa debesis, drebošām rokām piebāza pīpi, un visi trīs zēni spiegdami un aurodami iemetās motorlaivā, taču Timotijs neizlaida no acīm tēti un māmiņu. _ Tētis piespieda pogu. Iedūcās motors. Ūdens sāka mutuļot, un, visai ģimenei kliedzot «urā!», laiva rāvās uz priekšu.
Timotijs sēdēja laivas pakaļgalā līdzās tēvam un, uzlicis sīkos pirksteļus uz viņa spalvainās rokas, vēroja, kā aiz kanāla līkumiem izzūd saartais lauks, kur pēc garā ceļojuma no Zemes viņi bija nolaidušies savā nelielajā ģimenes raķetē. Zēns atcerējās pēdējo nakti pirms starta, trokšņaino steigu un
satraukumu, raķeti, kuru tētis dīvainā kārtā kaut kur bija atradis, un sarunas par to, ka viņi braukšot uz Marsu pavadīt brīvdienas. «Patālu gan šādai ekskursijai,» Timotijs toreiz nodomāja, bet mazāko brāļuku dēļ neko neteica. Viņi laimīgi sasniedza Marsu un nu devās savā pirmajā izbraukumā — makšķerēt, kā sacīja vecāki.
Laiva šāvās augšup pa kanālu. «Cik tētim dīvainas acis,» Timotijs domāja. Viņš nekādi nespēja izprast šo acu skatienu. Tajā staroja gaisma un tāds kā atvieglojums. Līdz ar to visas dziļās krunkas tēva sejā smaidīja, nevis raizējās vai skuma.
Vēl viens līkums, un jau gandrīz atdzisusi raķete izzuda no viņu redzes loka.
— Cik ilgi mēs tā brauksim? — Roberts ar plaukstu šļakstināja ūdeni. Izskatījās, it kā sīks krabis lēkātu pa violetā ūdens virsmu.
Tēvs nopūtās. — Miljons gadu.
— Oho! — Roberts izsaucās.
— Paskatieties, bērni. — Māte pacēla savu maigo, slaido roku. — Redz, kur mirusi pilsēta.
Aizturējuši elpu, viņi raudzījās uz mirušo pilsētu, kas, atklādamās tikai viņiem vienīgajiem, mierīgi snauda rāmajā vasaras tveicē, kuru te droši vien uzsūtījis marsiešu Laika- vīrs.
Spriežot pēc tēta sejas, izskatījās, it kā viņš priecātos par to, ka pilsēta mirusi.
No tās bija atlicis tikai milzīgs iesārtu akmeņu un drupu klaids, kas šķita aizmidzis
uz smilšaina pakalna, kā arī pāris apgāzušās kolonas, kāda pamesta svētnīca, bet aiz tās jūdzēm tālu smiltis un atkal smiltis. Balts tuksnesis kanālam visapkārt, zils tuksnesis virs tā.
Pēkšņi no krasta gaisā uzšāvās kāds putns. Kā lingas mests akmens, kas lido pāri zilam dīķim un tad pazūd dzelmē.
Tēva sejā, to redzot, pavīdēja izbailes.
— Es jau sabijos, domāju, ka raķete.
Timotijs vērās dziļajā debesu okeānā,
cenzdamies saskatīt Zemi, karu, sagrautās pilsētas un cilvēkus, kuri jau kopš pirmās viņa dzīvības dienas centās cits citu nogalināt. Bet viņš nespēja neko ieraudzīt. Karš bija tikpat tāls un nenozīmīgs kā divu mušu cīniņš uz dzīvību un nāvi zem milzīgas, svinīgi klusas katedrāles arkām. Un tikpat bezjēdzīgs.
Viljams Tomass noslaucīja sviedrus no pieres un saviļņots juta uz savas rokas dēla smalko, tievo pirkstu pieskārienu. — Nu, kā patīk, Timmi?
— Lieliski, tēt.
Timotijs vēl arvien netika skaidrībā par to, kas norisinās šajā sarežģītajā mehānismā viņam līdzās, kuru sauc par pieaugušu cilvēku. Šajā vīrā ar milzīgo, saules apdedzināto ērgļa degunu, no kura lobījās āda, ar spilgti zilajām acīm, kas atgādināja marmora bumbiņas, ar kurām viņi vasarās rotaļājās uz Zemes, un ar garajām, stabiem līdzīgajām kājām platās bridža biksēs.
— Kur tu tik stingi lūkojies, tēt?
— Mēģināju saskatīt uz Zemes loģiku, veselo saprātu, prasmīgu vadību, mieru un atbildības sajūtu.
— Un ieraudzīji?
— Nē. Neatradu. Nekā tāda uz Zemes vairs nav. Varbūt nekad arī nebūs. Iespējams, mēs sevi tikai apmānījām, iedomādamies, ka šīs vērtības uz Zemes pastāv.
— Kā tā?
— Skat, kur zivtiņa, — tēvs rādīja.
Visi trīs zēni sajūsmā iespiedzās, zvāro- dami laivu, izkāruši pār malu tievos kaklus, lai varētu labāk saredzēt. «Oho!» «Kas par makanu! Pamatīgs!» Izlocīdamās garām aizpeldēja sudrabaina riņķa zivs. Tiklīdz tajā iekļuva kāda ēdiena drusciņa, tā acumirklī sarāvās čokurā un uzsūca to.
Arī tēvs vēroja zivi. Viņa balss bija klusa un dobja.