— Tieši tāpat kā karš. Tas peld, ierauga kumosu un sagrābj to savos taustekļos. Viens acumirklis — un Zemes vairs nav.
— Viljam, — māte viņu apsauca.
— Piedod, — tētis noteica.
Viņi klusēdami vēroja, kā zibēdami garām traucas vēsie, dzidrie kanāla ūdeņi. Visapkārt ne skaņas, tikai motora rūkoņa, ūdeņa gulgošana un saules sakarsētā gaisa svelpas.
— Kad mēs redzēsim marsiešus? — Maikls sauca.
— Drīz vien, — tēvs atbildēja. — Varbūt jau šovakar pat.
— Bet marsieši taču izmiruši, — māmiņa iebilda.
— Nē, nav izmiruši, — tēvs pēc brīža noteica. — Es jums dažus parādīšu.
Timotijs sarauca uzacis, bet neko nesacīja. Šodien viss šķita tik ērmīgs. Šīs brīvdienas, zveja un skatieni, kādus vecāki izmainīja savā starpā.
Bet brā|uki, pacēluši plaukstas virs acīm, jau pētīja kraujos akmens krastus, cenzdamies ieraudzīt marsiešus.
— Kādi viņi izskatās? — Maikls noprasīja.
— Kad ieraudzīsi, tad uzzināsi. — Tēvs savilka seju greizā smaidā, un Timotijs pamanīja, ka viņam noraustās vaigs.
Māte bija slaika un maiga, ar zeltainu matu pīni ap galvu un mēļi zilām, saules atspīduma pielietām acīm, kas spulgoja kā dzestrais ūdens klinšu paēnā. Domas kā zivis peldēja viņas acu dzīlēs — gaišas, tumšas, citas ašas un naigas, citas gausas un rāmas, taču reizēm, kad viņa paskatījās augšup uz Zemi, domas pazuda un palika tikai krāsa, krāsa vien. Viņa sēdēja laivas priekšgalā, vienu roku atbalstījusi uz laivas malas, otru noguldījusi sev klēpī uz tumši zilajām sporta biksēm, un ap viņas maigā, iedegušā kakla izliekumu kā balts zieds kļāvās blūzīte.
Māte centās priekšā kaut ko saskatīt, bet, nevarēdama saredzēt, palūkojās atpakaļ uz vīru, kura acīs viņa ieraudzīja atspulgu no tā, kas vēl priekšā, un, tā kā tajās atmirdzēja ari viņa domas, viņa griba, viņa ciešā apņēmība, mātes seja atmaiga, un viņa, pagriezusi galvu, atkal raudzījās uz priekšu, pēkšņi saprazdama, kq slēpj tāle.
Ari Timotijs skatījās. Bet viņš redzēja vienīgi taisnu, violetu kanāla lenti, kas stiepās līdz pašam apvārsnim — cauri plašai, lēzenai ielejai, kuru apņēma ūdens izskaloti pauguri. Kanāls tiecās arvien tālāk un tālāk — cauri pilsētām, no kurām bija atlikušas tikai čaulas, kas, pat nedaudz satricinātas, grabētu kā vaboles izžuvušā galvaskausā.
Simts, divi simti snaudošu pilsētu, kas dienā sapņoja tveicīgus, naktī dzestrus vasaras sapņus…
Vai tiešām viņi būtu nolidojuši miljoniem jūdžu šī izbraukuma, šī piknika dēļ? Raķetē bija arī ieroči. Labi, viņi te pavada atvaļinājumu. Bet kam šie milzīgie pārtikas krājumi, ko viņi noslēpa raķetes tuvumā un kuru pietiktu gadu gadiem? Brīvdienas! Tikai aiz tām šoreiz neslēpjas vis jautras, smaidošas sejas, bet kaut kas skarbs, nežēlīgs, pat baigs. Timotijs velti nopūlējās pacelt noslēpuma plīvuru, kamēr abus brāļukus nodarbināja pavisam kas cits, jo vienam bija tikai astoņi, otram desmit gadi.
— Marsiešu kā nav, tā nav. Ir gan savādnieki … — Roberts atspieda smailo zodu plaukstās un cieši raudzījās kanālā.
Tētim uz locītavas bija līdzi paņemtais vecā modeļa atomu radio. Tiklīdz to pieliek pie auss, tas atdzīvojas — runā un dzied. Tieši pašlaik tētis klausījās. Viņa seja bija līdzīga šīm mirušajām marsiešu pilsētām — drūma, sakritusi, gandrīz bez dzīvības.
Viņš deva paklausīties ari māmiņai. Tā tik tikko neiekliedzās.
— Kas… — Timotijs iesāka, taču nepaguva izteikt savu jautājumu. Šajā brīdī viens pēc otra nogranda divi apdullinoši sprādzieni, kam sekoja vairāki vieglāki grūdieni.
Tēvs satrūkās un tūlīt piedeva ātrumu. Laiva nodrebēja, palēcās un ar spēju izrāvienu šāvās uz priekšu. Roberts acumirklī atguvās no izbailēm, bet Maikls, iztrūcies un reizē sajūsmināts, iespiegdamies pieplaka māmiņai pie kājām, vērodams žiglās ūdens straumes, kas virmoja pie paša degungala.
Samazinājis ātrumu, tēvs iegrieza laivu šaurā kanāla atzarā un pabrauca zem senas, pussagruvušās piestātnes nojumes, kur oda pēc krabjiem. Laivas priekšgals ar tādu spēku triecās pret krastu, ka visi sakrita uz priekšu, taču neviens nesasitās, un tētis, aši apsviedies apkārt, nopētīja, vai ūdenī nav palikusi vaga, kas varētu nodot viņu paslēptuvi. Pār ūdens virsmu aizlīgoja gari, slaidi viļņi, kas, atsizdamies pret akmeņiem, šļācās atpakaļ, satikās ar pārējiem, un saules staru mirgā viss saplūda un norima.
Tēvs klausījās. Pārējie arī.
Tēva smagā elpa atbalsojās nojumē — kā dūres sitieni pret aukstiem, mikliem piekrastes akmeņiem. Māmiņas modrās acis pustumsā vēroja tēti, cenzdamās izdibināt, kas notiks tālāk.
Tētis dziļi, atviegloti uzelpoja un iesmējās.
— Tā taču mūsu raķete! Esmu nu gan kļuvis nervozs. Skaidrs, ka raķete!
— Kas tas bija par grāvienu, tēt? — Maikls jautāja.
— Mēs uzspridzinājām savu raķeti, vairāk nekas, — Timotijs atbildēja, cenzdamies runāt pēc iespējas nevērīgākā balsī. — Vai nu pirmo reizi dzird, ka eksplodē raķetes. Nu, un tagad uzsprāga arī mūsējā.
— Bet kādēļ mēs to uzspridzinājām? — Maikls neatlaidās. — Kādēļ, tēt?
— Tas pieder pie spēles, naivuli! — Timotijs atbildēja.
— Pie spēles! — Maikls ar Robertu bija sajūsmā par šo vārdu.
— Tētis uzspridzināja raķeti tādēļ, lai neviens neuzzinātu, kur mēs esam nolaidušies un pazuduši! Gadījumam, ja kāds iedomātos mūs meklēt, skaidrs?
— Skaidrs! Tas ir noslēpums!
— Izbijos no mūsu pašu raķetes, — tētis atzinās māmiņai. — Nervi! Smieklīgi pat iedomāties, ka šeit varētu ierasties vēl kāds kosmosa kuģis. Izņemot vienu, ja Edvardsam un viņa sievai ar savu kuģi izdotos atlidot līdz Marsam.
Tētis vēlreiz pielika pie auss savu mazo radioaparātu. Pēc pāris minūtēm viņa roka bezspēcīgi nošļuka gar sāniem.
— Beidzot! — viņš sacīja māmiņai.
— Tikko pārstāja darboties atomstara raidītājs. Citas stacijas uz Zemes sen jau apklusušas. Pēdējos gados pāris vien vēl bija atlikušas. Tagad ēterā ir pilnīgs klusums. Un šķiet, ka uz ilgu laiku.
— Uz cik ilgu? — Roberts prasīja.
—• Varbūt… jūsu mazmazbērni atkal dzirdēs radio, — tētis atbildēja. Viņš sēdēja, nokāris galvu, un ari bērni izjuta bijību, bailes, rezignāciju, samierināšanos.
Beidzot tēvs izbrauca laivu galvenajā kanālā, un viņi turpināja ceļu.
Krēsloja. Saule slīdēja uz pamales pusi, un viņu priekšā rindojās mirušās pilsētas.
Tēvs runāja ar dēliem mierīgi un sirsnīgi. Agrāk viņš bieži bija nevaļīgs, nepieejams, noslēdzies sevī, bet tagad zēniem šķita, it kā ikviens tēva vārds viņus glāstītu.
— Maik, izvēlies pilsētu.
— Ko, tēt?
— Izvēlies pilsētu, dēls. Vienu no tām, kurām brauksim garām.
— Labi, — Maikls noteica. — Bet kuru lai izvēlos?
— To, kas tev vislabāk patīk. Un jūs arī, Robert un Tim. Izmeklējiet pilsētu pēc sava prāta.
— Es gribu tādu — ar marsiešiem, — Maikls sacīja.
— Marsieši būs, — tētis atbildēja. — To es tev apsolu. — Viņa lūpas atbildēja bērniem, bet acis raudzījās māmiņā.
Divdesmit minūtēs viņi pabrauca garām sešām pilsētām. Tēvs vairs ne reizi nepieminēja grāvienu, šķita, ka viņu vairāk par visu interesē vienīgi tas, kā uzjautrināt dēlus, kā darīt tos laimīgus.