Maiklam patika pirmā pilsēta, kurai viņi brauca garām, taču pārējie šo izvēli noraidīja, apšaubīdami, vai tik ātri var izvēlēties īsto. Otrā pilsēta nevienam nepatika. Tā bija zemiešu celta, un izrādījās, ka koka mājas jau tagad satrupējušas putekļos. Timotijam patika trešā pilsēta, jo tā bija liela. Ceturtā un piektā šķita pārāk mazas, bet, ieraugot sesto, pat māmiņa pievienojās pārējo ģimenes locekļu jūsmīgajiem izsaucieniem: «Lieliski!» «Vareni!» «Tas ir ko vērts!»
Pilsētā vēl bija saglabājies kāds pussimts staltu celtņu, ielas, kaut arī putekļainas, tomēr bija bruģētas, un laukumos joprojām pulsēja dažas senas rotējošās strūklakas. Ūdens strūkliņu rotaļa norietošās saules staros bija vienīgā dzīvības zīme šajā pilsētā.
— Šeit, — visi kā viens sacīja.
Piebraucis laivu pie krasta, tēvs izlēca ārā.
— Te nu mēs esam. Šī pilsēta ir mūsu. Šeit arī paliksim uz dzīvi!
— Uz dzīvi? — Maikls neticīgi pārjautāja. Viņš pietrūkās kājās un pavērās atpakaļ, kur bija palikusi viņu raķete. — Bet raķete? Un Minnesota?
— Zini ko? — Tētis piespieda mazo radioaparātu pie Maikla gaišmatainās galviņas. — Paklausies.
Maikls klausījās.
— Klusums, — viņš sacīja.
— Pilnīgi pareizi. Klusums. Un vairāk nekas. Nav vairs ne Minneapoles, ne raķešu, ne Zemes.
Maikls, aptvēris šo satriecošo atklājumu, klusi iešņukstējās.
— Paklau, Maik, — tētis steigšus piebilda. — Es tev došu pretī kaut ko daudz vērtīgāku!
— Ko? — Maikls aiz ziņkāres mitējās elsot, taču bija gatavs tūlīt atkal ļaut asarām vaļu, ja tēta nākamais paziņojums būs tikpat nepieņemams kā pirmais.
— Es tev dāvinu šo pilsētu, Maik. Tā pieder tev.
— Man?
— Tev, Robertam un Timotijam — jums visiem trim.
Timotijs izmetās no laivas. — Bravo, zēni! Vareni! Vesela pilsēta! — Viņš tēloja savu lomu ne sliktāk par tēvu, pie tam darīja to aizrautīgi, ar visu sirdi un dvēseli. Vēlāk, kad pirmais pārsteigums būs pārgājis un mazie samierinājušies ar īstenību, viņš varēs nolīst kādā stūrītī un klusi izraudāties. Bet tagad viņi spēlē «Ģimenes brīvdienas» un jāpanāk, lai brāļuki piedalītos rotaļā.
Arī Maikls ar Robertu izlēca krastā. Viņi pastiepa rokas pretim māmiņai.
— Rūpējieties par māsiņu, — tētis noteica, un tajā brīdī neviens nesaprata, ko viņš ar to domā.
Viņi steigšus devās uz lielo pilsētu ar sārtajiem mūriem, runādami čukstus, jo mirušās pilsētas liek mums negribot klusināt balsis, aicina vērot saulrietus.
— Pēc dienām piecām, — tēvs rāmi sacīja, — es došos atpakaļ uz nolaišanās vietu savākt mūros noslēptos pārtikas krājumus un pie viena mēģināšu atrast arī Bertu Edvardsu ar sievu un meitām.
— Meitām? — Timotijs pārjautāja. — Cik viņu ir?
— Četras.
— Ka tik vēlāk tādēļ nerodas sarežģījumi. — Māmiņa domīgi pašūpoja galvu.
— Skuķi!… — Maikla ģīmis izstiepās tik garš kā marsiešu akmens statujām.
— Vai meitenes arī atlidos raķetē?
— Jā. Ja tikai viņiem izdosies sasniegt šo planētu. Ģimenes raķetes paredzētas ceļojumam uz Mēnesi, nevis uz Marsu. Mums, tā sakot, palaimējās izkļūt cauri kosmosam.
— Kur tu ņēmi raķeti? — Timotijs čukstus jautāja, kamēr abi mazākie puišeļi joza pa priekšu.
— Paslēpu. Glabāju to divdesmit gadus, Tim. Paslēpdams cerēju, ka tā nekad nebūs vajadzīga. Kad sākās karš, man laikam vajadzēja to nodot valstij, bet es nemitīgi domāju par Marsu …
— Un par šo pikniku!
— Pareizi. Bet tas lai paliek starp mums. Kad, nogaidījis līdz pēdējai minūtei, tomēr redzēju, ka ar Zemi iet uz galu, es sāku posties ceļā. Bērts Edvardss arī bija paslēpis raķeti, bet mēs nospriedām, ka drošāk startēt katram atsevišķi, gadījumā, ja kāds mēģinātu mūs notriekt.
— Bet kādēļ tu to uzspridzināji, tēt?
— Lai mēs nekad nevarētu atgriezties atpakaļ. Un lai šie briesmīgie cilvēki, — ja tie kādreiz parādītos uz Marsa, — neuzzinātu, ka mēs esam šeit.
— Vai tādēļ tu visu laiku raugies debesīs?
— Tas ir muļķīgi, es zinu. Neviens mums nesekos. Viņiem nav ar ko. Esmu tikai kļuvis pārāk piesardzīgs.
Maikls atdrāzās atpakaļ.
— Vai tiešām šī pilsēta pieder mums, tēt?
— Mums pieder visa šī planēta, zēni. Viss, kas vien uz tās atrodams.
Tur nu viņi stāvēja — Kalnu un Pauguru Karalis, Pašu Virsotņu Virsotne, Nepārredzamā Plašuma Valdnieks, ideālie Monarhi un Prezidenti, cenzdamies saprast, ko nozīmē pārvaldīt pasauli un cik liela tāda pasaule īsti ir.
Retinātajā Marsa atmosfērā ātri satumsa, un tēvs, atstājis ģimeni uz laukuma pie rotējošās strūklakas, aizgāja lejā līdz laivai un atstiepa savās spēcīgajās rokās papīru žūksni.
Kādā vecā pagalmā viņš sameta papīrus kaudzē un aizdedzināja. Visi spiedās ap ugunskuru sildīties un smējās, bet Timotijs vēroja sīkos burtus, kuri lēkāja kā izbiedēti zvērēni, kamēr liesmas tos satvēra un aprija. Papīri sačervelējās kā veča āda, un uguns mēles laizīja neskaitāmus uzrakstus:
«Valsts obligācijas», «1999. gada Komercijas Statistika», «Reliģiskie aizspriedumi — eseja», «Kara stratēģija un taktika», «Panamamerikā- niskās vienības problēmas», «1998. gada 3. jūlija Biržas Vēstis», «Aprakstu krājums par karu…»
Tēvs ar nolūku bija paņēmis līdzi visus šos papīrus, lai te sadedzinātu. Viņš sēdēja pie ugunskura, dziļi apmierināts meta tos pa vienam liesmās un skaidroja saviem bērniem, ko tas viss nozīmē.
— Ir pienācis laiks jums šo to pastāstīt. Iespējams, ka nerīkojos pareizi, līdz šim jums to visu slēpdams. Nezinu, vai sapratīsiet, bet tagad man ir jārunā, kaut arī jūs no tā visa uztvertu tikai nelielu daļiņu.
Viņš iemeta ugunī kādu papīru.
— Es dedzinu veco dzīvi — to, kura patlaban iet bojā arī uz Zemes. Piedodiet, ka runāšu kā politiķis. Biju taču kādreiz štata gubernators, bet izrādījos šim amatam par godīgu, un tāpēc mani ienīda. Vecajai dzīvei uz Zemes nav nekā īsti laba ar ko lepoties. Zinātne pārāk strauji un tālu izrāvās uz priekšu, un cilvēki apmaldījās tehnikas džungļos; tāpat kā bērni aizraujas ar skaistu rotaļlietu, tā viņi noņēmās ar savām ietaisēm, helikopteriem, raķetēm. Bet viņi neprata saskatīt būtisko, visu uzmanību veltīdami pašām mašīnām, nevis tam, kā tās vadīt. Kari kļuva arvien briesmīgāki un galu galā iznīcināja Zemi. Tādēļ šodien klusē radio. Tādēļ mēs esam atbēguši šurp.
— Mums laimējās. Šodien tur vairs nav nevienas raķetes. Un jums jāzina, ka neesam atbraukuši šurpu makšķerēt. Es arvien atliku šo sarunu, gaidīju. Bet 11u Zemes vairs nav. Starpplanētu lidojumi atjaunosies tikai pēc gadsimtiem, varbūt arī nekad. Vecais dzīves veids izrādījies nederīgs un pats sevi iznīcinājis. Jūs vēl esat mazi. Bet es jums to atkārtošu katru dienu, līdz jūs sapratīsiet.
Viņš apklusa un iemeta ugunskurā vēl vienu papīru žūksni.
— Nu mēs esam vieni. Līdz ar mazu saujiņu citu, kuri nolaidīsies uz Marsa pēc pāris dienām. Bet ar to pietiks, lai sāktu visu no gala. Lai pagrieztu muguru visam, kas bijis uz Zemes, un ietu pa jaunu ceļu . ..
It kā apstiprinādamas viņa vārdus, augšup uzvijās liesmas. Visi papīri nu bija sadeguši, atlicis vairs tikai viens vienīgs. Visi Zemes likumi un tikumi pārvērtušies karstās plēnēs, kuras drīz vien izkaisīs vējš.