— Es nerunāju, es domāju, — viņa noskaldīja. — Telepātija. Sveiki! — Un aizcirta durvis.
Pēc brīža šis briesmīgais cilvēks klaudzināja atkal.
— Kas tad vēl? — atrāvusi durvis, viņa ērcīgi noprasīja.
Kapteinis, redzami apjucis, vēl arvien stāvēja turpat, izmocīdams biklu smaidu. Viņš pastiepa uz priekšu rokas. — Jūs laikam īsti nesapratāt…
— Ko? … — viņa pacēla balsi.
Viņš kā neticēdams blenza viņā. — Mēs esam no Zemes!
— Man nav laika, — viņa atrunājās.
— Jāsteidz pusdienas, un kur tad vēl tīrīšana, šūšana un viss pārējais. Jums droši vien vajadzīgs misters Ttt. Viņš ir augšā, savā kabinetā.
— Jā, jā, — cilvēks no Zemes, mirkšķinādams acis, nedroši nomurmināja. — Tiešām, pasauciet, lūdzu, misteru Ttt.
— Viņš ir aizņemts. — Un atkal noblāk- šķēja durvis.
Šoreiz klauvējiens bija nepiedienīgi skaļš.
— Velns lai parauj! — kapteinis nošķen- dējās, tiklīdz durvis bija atkal atgrūstas vaļā. Viņa nepaguva ne attapties, kad viņš jau bija priekštelpā. — Kurš gan tā saņem viesus!
— Mana tīrā grīda! — viņa iespiedzās.
— Vienos dubļos! Vācieties ārā! Ja grib ienākt manā mājā, vispirms jānotīra apavi!
Cilvēks neziņā paraudzījās uz saviem dubļainajiem zābakiem.
— Lai nu šoreiz sīkumi paliek, — viņš beidzot noteica. — Tāds notikums! Manuprāt, to vajag nosvinēt! — Viņš ilgi un cieši raudzījās sievietē, it kā mēģinādams viņu pārliecināt.
— Mani kristāla veģi! — viņa iesaucās.
— Ja tie jūsu dēļ būs pārcepuši, — nudien, zvelšu jums ar malkas pagali! — Misis Ttt aizsteidzās pārbaudīt nelielo, svelmaino cepeškrāsni. Tad atgriezās sasarkusi un nosvīdusi. Viņa bija kalsna un žigla kā skudra, ar koši dzeltenām acīm, brūnu ādu un skarbu, metālisku balsi. — Uzgaidiet šeit. Pajautāšu, vai misters Ttt var atlicināt jums kādu brītiņu. Ko jūs īsti gribējāt no viņa?
Kapteinis izgrūda biezu lamu vārdu, it kā viņa būtu uzsitusi tam ar āmuru pa pirkstu. — Pasakiet viņam, ka esam no Zemes un ka tas vēl nekad nav pieredzēts.
— Kas nav pieredzēts? — Tad viņa atmeta ar roku. — Nu, vienalga. Tūlīt būšu atpakaļ. — Sieviete aizsteidzās, soļiem atbalsojoties pa visu akmens māju.
Ārpusē zilgoja bezgalīgi plašās Marsa debesis — tveicīgas un nekustīgas kā silta, dziļa jūra. No Marsa tuksneša kā no aizvēsturiska lavas katla verda virmojoši tvaika mutuļi. Atslējies pret tuvējo pakalnu, stāvēja neliels kosmosa kuģis. No tā uz akmens māju veda platu soļu pēdas.
Augšējā stāvā atskanēja ķildīgas balsis. Vīri priekštelpā saskatījās, nepacietīgi mīņādamies un knibinādamies ap savām jostām. Augšā vīrieša balss kaut ko ķērca. Sievietes balss atbildēja. Tā pagāja stundas ceturksnis. Zemes dēli, nezinādami, ko iesākt, klimta apkārt pa priekštelpu un virtuvi.
— Uzsmēķēsim? — viens no viņiem ievaicājās.
Kāds izvilka cigarešu paciņu, viņi sasmē- ķēja, domīgi pūzdami gaisā bālas dūmu strūkliņas. Tad saraustīja formas tērpus, sakārtoja apkaklītes. Balsis augšā vēl arvien burkšķēja un rūca. Kapteinis paskatījās pulkstenī.
— Divdesmit piecas minūtes, — viņš noteica. — Jābrīnās, ko gan viņi tur tik ilgi spriež? — Tad piegāja pie loga un paraudzījās ārā.
— Karsta diena, — viens no vīriem ieminējās.
— Jā-a, — pusdienas tveices nogurdināts, novilka otrs. Balsis otrajā stāvā pieklusa un norima. Mājā kļuva kluss kā kapā. Vīri nedzirdēja neko citu kā vien savu elpu.
Tā pagāja vesela stunda.
•— Vai tik mūsu dēļ nav notikusi kāda nelaime? — kapteinis sāka bažīties. Viņš piegāja pie viesistabas durvīm un ielūkojās iekšā.
Viesistabas vidū misis Ttt mierīgi laistīja puķes.
— Man jau šķita, ka esmu kaut ko aizmirsusi, — ieraugot kapteini, viņa iesaucās un iznāca virtuvē. — Piedodiet. — Viņa pasniedza tam kaut kādu zīmīti. — Misters Ttt ir stipri aizņemts, — viņa noteica un atkal pievērsās pusdienu gatavošanai. — Jums vispār nemaz nav vajadzīgs misters Ttt, bet gan misters Aaa, — viņa turpināja. — Ejiet ar šo zīmīti uz kaimiņu mājām pie zilā kanāla, un misters Aaa jums paskaidros, ko darīt.
— Mums tas nav jāskaidro, — kapteinis iebilda, atstiepdams biezās lūpas. — Mēs jau to zinām.
— Papīrs jums ir rokā, kas tad vēl vajadzīgs? — viņa bargi noprasīja, likdama noprast, ka ar to pašu saruna izbeigta.
— Labi, — kapteinis negribīgi noteica.
Taču vēl arvien stāvēja, it kā cerēdams kaut ko sagaidīt. Kā bērns, kurš raugās tukšā ziemsvētku eglītē. — Labi, — viņš atkārtoja. — Ejam, zēni.
Visi četri izgāja ārā vasaras dienas tveicīgajā klusumā.
Pēc pusstundas misters Aaa, kurš sēdēja savā bibliotēkā, sūkdams elektriskās liesmas no metāla kausa, izdzirdēja ārpusē svešas balsis, kas skanēja no akmens bruģa. Viņš izliecās pa logu un ieraudzīja četrus vienādās formās ģērbtus vīrus, kuri piemiegtām acīm vērās augšup.
— Vai jūs esat misters Aaa? — kapteinis sauca.
— Jā.
— Misters Ttt mūs sūtīja pie jums!
— Kādēļ? — misters Aaa noprasīja.
— Viņš pats bija aizņemts.
— Tad ta brīnums! — misters Aaa nošņāca. — It kā man nebūtu nekā cita ko darīt, kā izklaidēt cilvēkus, ar kuriem viņam pašam nav laika noņemties.
— Šoreiz tas nav svarīgi, ser, — kapteinis attrauca.
— Man gan ir svarīgi! Šodien vēl tik daudz jāizlasa. Misters Ttt nekad nerēķinās ar citiem. Nav jau pirmā reize, kad man jācieš viņa dēļ. Nemaz neviciniet rokas, ser, gaidiet, kamēr beigšu. Esmu paradis, ka cilvēki klausās, kad es runāju. Vai nu jūs uzklausīsiet mani ar pienācīgo cieņu, vai es vispār nerunāšu ar jums.
Visi četri, nepacietīgi mīņādamies, mutes atpletuši klausījās, līdz kapteinim deniņos pietūka vēnas un acīs uz brīdi saskrēja asaras.
— Nu, kā jums liekas, — misters Aaa turpināja sprediķot, — vai mistera Ttt uzvedība nav nosodāma?
Vīri blenza augšup cauri tveicīgajai dūmakai. — Mēs esam no Zemes! — kapteinis atsāka.
— Manuprāt, viņš rīkojies ārkārtīgi nesolīdi, — misters Aaa nerimās.
— Kosmosa kuģis. Mēs atlidojām raķetē. Rau, kur tā stāv!
— Un nav jau pirmā reize, kad viņš tā izrīkojas.
— Cauri kosmosam — no Zemes!
— Derētu piezvanīt un nostrostēt viņu.
— Visi četri, es un šie trīs komandas locekļi.
— Nudien piezvanīšu, tūliņ pat!
— Zeme. Raķete. Cilvēki. Lidojums. Kosmoss.
— Piezvanīšu un likšu viņam trūkties! — misters Aaa izsaucās un nozuda no loga kā lelle no skatuves. Kaut kādā dīvainā ierīcē vai aparātā labu laiku bija dzirdama nikna lamāšanās.
Lejā kapteinis ar saviem vīriem ilgu pilnu skatienu paraudzījās atpakaļ, kur pakalnā slējās viņu lieliskā raķete — tik slaika, glezna un izskatīga.
Pēc brīža misters Aaa atkal parādījās logā, uzvaroši rēkdams:
— Es izsaucu viņu uz dueli! Ļautiņi mīļie — uz dueli!