Выбрать главу

Kapteinis vilcinādamies paņēma atslēgas, taču palika stāvam, vērdamies grīdā. Arī viņa vīri nekustējās ne no vietas. Viņi šķita zaudējuši pēdējo asiņu lāsīti, pēdējo sajūs­

mas kripatiņu. Viņiem galīgi vairs nebija spēka.

—    Kas tad vēl? Kas jums nav pa prā­tam? — misters Iii noprasīja. — Ko jūs gai­dāt? Ko gribat? — Viņš pienāca kapteinim klāt, pieliecās un ieskatījās tam tieši sejā. — Klājiet vaļā, labi aši!

—    Diez, vai jūs spēsiet… — kapteinis iesāka. — Tā sakot, vai varēsiet, vai sapra­tīsiet … — viņš sastomījās. — Varbūt par lielo darbu, par garo ceļu, ko esam veikuši, jūs paspiestu mums rokas un pateiktu: «Ma­lači!» vai kaut ko tamlīdzīgu? — Viņš ap­klusa.

Misters Iii nevērīgi pastiepa roku. — Ap­sveicu! — Viņš dzedri pasmīnēja. — Ap­sveicu. — Un apgriezās. — Es nu iešu, slē- dziet tikai durvis vaļā.

Un, nelikdamies vairs ne zinis par atnācē­jiem, it kā tie būtu zemē iekrituši, misters Iii sāka vākt kopā un bāzt savā nelielajā portfelī kaut kādus papīrus. Tas ilga minūtes piecas, taču viņš nelikās redzam četrus sa- drūmušos vīrus, kuri stāvēja nokārtām gal­vām un izdzisušiem skatieniem, aiz nogu­ruma gandrīz vai krizdami no kājām. Misters Iii izgāja no istabas, pētīdams savus nagus …

Vīri vilkās pa nespodru, krēslainu, pieva­kares gaismas apspīdētu gaiteni, līdz nonāca pie milzīgām, spožām sudraba durvīm. Viņi atslēdza tās ar sudraba atslēgu. Tadiegāja iekšā, aizcirta durvis un paraudzījās visapkārt.

Viņi atradās plašā, saules pielietā zālē. Vī­rieši un sievietes sēdēja pie galdiņiem vai arī grupiņās sarunājās. Atslēgai noklikšķot, tie pavērās četros uniformās ģērbtajos vīros.

Viens no marsiešiem panāca uz priekšu un paklanījās.

—    Misters Uuu, — viņš stādījās priekšā.

—      Kapteinis Džonatans Viljamss no Ņu­jorkas, no Zemes, — kapteinis gurdi atbil­dēja.

Acumirklī zāle eksplodēja!

Sākās tāda kliegšana un aurošana, ka no­drebēja griesti. Neprātīgā sajūsmā spiegdami, vēcinādami rokas, gāzdami galdus un grūstī­dami cits citu, marsieši metās pie kapteiņa un viņa biedriem, apkampa tos, svieda gaisā un uzsēdināja sev uz pleciem. Diedami, lēkā­dami un gavilēdami viņi nesās apkārt zālei, apjoņodami sešus slaidus goda apļus.

Zemes dēli apjuka tā, ka labu brīdi jāja uz marsiešu līganajiem pleciem kā valodu zaudējuši, līdz attapās un sāka smieties, uz­kliegdami cits citam:

—    Hei! Tā tik ir uzņemšana!

—     Tas ir ko vērts! Zēni! Hei-jā! O-ho! Bravo!

Viņi uzvaroši samirkšķinājās. Tad, izstie­puši rokas, sāka plaukšķināt. — Hei-jā!

—    Urā! — pūlis auroja.

Marsieši nolaida viņus uz galda. Kliegšana apklusa.

Kapteinis bija saviļņots līdz asarām.

—   Pateicos, ļoti pateicos! Tas ir tik aizkusti­noši …

—           Pastāstiet par sevi, — misters Uuu ierosināja.

Kapteinis nokrekšķinājās.

Klausītāji uzņēma viņa stāstījumu ar sa­jūsmas un apbrīna saucieniem. Viņš iepazīs­tināja tos ar saviem biedriem. Katrs no vi­ņiem teica īsu runu, mulsi smaidot pieņem­dams dārdošos aplausus.

Misters Uuu uzsita kapteinim uz pleca.

—    Prieks redzēt vēl kādu no Zemes! Es arī esmu no turienes.

—    Nevar būt!

—    Šeit ir daudzi no Zemes.

—           Jūs? No Zemes? — kapteinis izbrīnā ieplēta acis. — Kā tas iespējams? Vai jūs at­lidojāt raķetē? Vai kosmosa lidojumi noti­kuši jau agrākos gadsimtos? — Viņa balsī bija saklausāma vilšanās. •— No kurienes … tas ir, no kādas valsts jūs esat?

—          No Tuierolas. Pirms vairākiem gadiem es atlidoju ar gara spārniem.

—           No Tuierolas. — Kapteinis lēni atkār­toja šo vārdu. — Nezinu tādu valsti. Un kas tie par gara spārniem?

—          Un šī ir mis Rrr — arī no Zemes. Vai pareizi, mis?

Mis Rrr pamāja un nedabiski iesmējās.

—          Tāpat misters Www un misters Qqq, un misters Vvv!

—    Bet es esmu no Jupitera, — kāds vīrs, izriezdam.s krūtis, paziņoja.

—    Es — no Saturna, — cits ar šķelmīgi zibošu skatienu piemetināja.

—    Jupiters, Saturns… — blisinādams acis, kapteinis nomurmināja.

Iestājās pilnīgs klusums. Marsieši bija sadrūzmējušies ap kosmonautiem vai arī sē­dēja uz galdiem, kuri bija dīvaini tukši un nebūt neliecināja par banketu. Vīru dzel­tenās acis mirdzēja, bet vaigos bija iegulu­šas dziļas ēnas. Tikai tagad kapteinis pama­nīja, ka šeit nav logu: gaisma, liekas, iespie­dās caur sienām. Telpai bija tikai vienas dur­vis. Viņš sarāvās. — Kaut kas neizprotams! Kur atrodas šī Tuierola? Vai Amerikas tu­vumā?

—    Kas tā Amerika tāda ir?

—    Jūs neesat dzirdējuši? Sakāt, ka esot no Zemes, bet nezināt Ameriku!

Misters Uuu saniknots piecēlās. — Zeme — tā ir jūra, bezgalīga jūra un vairāk nekas. Sauszemes tur nav. Es zinu, jo pats esmu no Zemes.

—    Pagaidiet! — Kapteinis soli atkāpās. — Jūs taču izskatāties pēc īsta marsieša! Dzeltenas acis. Melnīgsnēja āda.

—    Zeme — tie ir bezgalīgi džungļi, — mis Rrr pašapzinīgi paziņoja. — Es esmu no Orri, no sudraba civilizācijas zemes!

Kapteinis sāka vērties apkārt, ieskatīda­mies visos pēc kārtas — misterā Uuu, mis­terā Www, misterā Zzz, misterā Nnn, mis­terā Hhh un misterā Bbb. Tas ievēroja, ka viņu dzelteno acu zīlītes izplešas un sarau­jas, ka skatiens kļūst gan ass, gan aizplī­vurots. Kapteinis sāka drebēt. Beidzot viņš drūmi paraudzījās savējos.

—    Vai saprotat, ko tas viss nozīmē?

—    Ko, ser?

—    Šī nav nekāda svinīgā sagaidīšana, — kapteinis gurdi atbildēja. — Ne arī bankets. Viņi nav marsiešu valdības pārstāvji. Nedz mēs — kādi goda viesi. Paskatieties viņu acīs. Ieklausieties viņu runās!

Vīriem aizrāvās elpa. Iepletuši acis, viņi lēni aplaida skatienu neparastajai zālei.

—    Tagad es saprotu, — kapteinis aizkapa balsī turpināja, — kādēļ viņi deva mums zī­mītes, sūtīdami arvien tālāk — cits pie cita, kamēr nonācām pie mistera Iii. Un tas pa­rādīja mums īsto vietu, iedodams pat atslēgu, ar ko atdarīt šīs durvis. Tā nu esam nokļu­vuši …

—    Kur nokļuvuši, ser?

Kapteiņa pleci saguma. — Trako namā.

Bija nakts. Plašajā zālē, kuru vāji apgais­moja caurspīdīgajās sienās slēptie gaismas- ķermeņi, valdīja klusums. Visi .četri zemes dēli sēdēja ap koka galdu un, nokāruši gal­vas, klusi sačukstējās. Uz grīdas juku jukām gulēja vīrieši un sievietes. Tumšajos kaktos, dīvaini žestikulēdami, rēgojās vientuļi stāvi. Ik pēc pusstundas kāds no kapteiņa vīriem mēģināja atvērt sudraba durvis, taču veltīgi.

—    Neko darīt, ser. Mēs esam pamatīgi iespundēti.

—    Vai tiešām viņi tur mūs par jukušiem, ser?

—    Jā gan. Tādēļ jau mūs uzņēma tik vēsi. Viņu acīs mēs esam tikai psihopāti, kādu šeit, liekas, nav mazums. — Viņš norādīja uz tumšajiem gulošajiem ķermeņiem. — Pa- ranoiķi — visi bez izņēmuma! Bet kā viņi mūs sagaidīja! Brīdi man šķita, — viņa ska­tiens iemirdzējās un atkal apdzisa, — ka beidzot mūs uzņem kā pienākas. Visi šie sa­jūsmas saucieni, gaviles un runas … Tobrīd tas bija aizkustinoši, vai ne?

—    Cik ilgi viņi mūs šeit turēs, ser?

-— Kamēr pierādīsim, ka neesam vāj­prātīgi.

—    Tas nebūs grūti.