— Cerēsim.
— Jūs, liekas, neesat visai pārliecināts, ser.
— Neesmu gan. Paskatieties uz šo kaktu.
Gabaliņu nost no citiem tumsā tupēja kāds vīrs. No viņa mutes šāvās zilas liesmas, iegūdamas mazas, kailas sievietes apveidus. Tā liegi peldēja kobalta gaismas dūmakā, kaut ko čukstēdama un dungodama pie sevis.
Kapteinis norādīja uz otru pusi. Tur stāvēja sieviete, ar kuru notika dīvainas pārvērtības. Vispirms viņa bija ieslēgta kristāla kolonā, tad pārveidojās par zelta statuju, beidzot par pulētu ciedru spieķi un atkal par sievieti.
Visos naksnīgās zāles nostūros iemītnieki žonglēja ar violetām liesmu mēlēm, nemitīgi mainoties un pārveidojoties, jo nakts ir ciešanu un pārvērtību laiks.
— Burvestība. Melnā māģija, — viens no vīriem nomurmināja.
— Nē, halucinācijas. Viņi iedveš mums savu neprātu, tā ka arī mēs redzam viņu halucinācijas. Telepātija. Pašiedvesma un telepātija.
— Un tas jūs uztrauc, ser?
— Protams. Ja halucinācijas kā mums, tā citiem šķiet tik reālas, ja tās ir tik pārliecinošas un ticamas, tad nav brīnums, ka viņi uzskata mūs par psihopātiem. Ja šis cilvēks var izpūst zilu liesmu tēlu un šī sieviete — pārvērsties statujā, tad gluži dabiski, ka normāls marsietis uzskata kosmosa kuģi par mūsu fantāzijas augli.
Viņa vīri tumsā žēli nopūtās.
Visā plašajā zālē, uzliesmodamas un atkal izgaisdamas, plaiksnījās zilas uguntiņas. No gulošo vīriešu mutēm šāvās ārā sarkani smilšu dēmoni. Sievietes pārvērtās par glumām čūskām. Oda pēc zvēriem un rāpuļiem.
No rīta visi izskatījās normāli — moži un dzīvespriecīgi. Nemanīja ne liesmu, ne mošķu. Kapteinis ar saviem vīriem stāvēja pie sudraba durvīm, gaidīdams, kaut tās jo drīzāk atvērtos.
Misters Xxx ieradās pēc stundām četrām. Ienācis iekšā, pamāja ar roku un ieveda viņus savā nelielajā kabinetā, taču vīriem radās aizdomas, ka tas jau vairākas stundas vērojis viņus caur durvīm.
Spriežot pēc maskas, kurā bija iezīmēts nevis viens, bet veseli trīs smaidi, misters Xxx šķita esam jautrs, labsirdīgs vīrs. Taču balss, kas skanēja no maskas apakšas, nebūt nesaderēja ar viņa smaidu.
— Par ko sūdzaties?
— Jūs uzskatāt mūs par vājprātīgiem, bet tā nebūt nav, — kapteinis sacīja.
— Gluži otrādi, — es ir nedomāju uzskatīt jūs visus par vājprātīgiem. — Psihiatrs pievērsa rādāmo kociņu kapteinim. — Vienīgi jūs, ser. Pārējie ir sekundāras halucinācijas.
Kapteinis uzsita sev pa ceļgalu. — A-a, tur tas āķis! Nu es saprotu, kādēļ misters Iii tā sāka smieties, kad jautāju, vai maniem biedriem arī jāparaksta blankas!
— Jā, misters Iii man stāstīja par to. — Caur maskā izgriezto, smaidošo muti skanēja psihiatra varenie smiekli. — Labs joks! Bet kur es paliku? Jā, sekundāras halucinācijas. Esmu ārstējis sievietes, kurām no ausīm lien ārā čūskas. Pēc ārstēšanas tās izzūd.
— Mēs ar prieku ļausim sevi ārstēt. Sāciet tikai.
Misters Xxx bija pārsteigts. — Brīnums gan! Reti kāds tam piekrīt. Jo ārstēšana ir visai radikāla.
— Nekas, sāciet vien! Un jūs redzēsiet, ka mēs visi esam normāli.
— Atļaujiet pārbaudīt jūsu dokumentus, vai tie attiecīgi noformēti «ārstēšanai». — Misters Xxx pāršķirstīja visu žūksni. — Jā. Redziet, tādos gadījumos kā šis jālieto speciālas metodes. Tie tur zālē saslimuši vieglākā formā. Bet, ja ārprāts jau tādā stadijā kā jums — ar primārām, sekundārām, dzirdes, ožas, garšas un taustes halucinācijām, kas saistītas ar optiskām vīzijām, tad — atklāti sakot — stāvoklis ir ļauns. Mums būs jāķeras pie eitanāzijas.
Kapteinis, nespēdams valdīties, pielēca kājās. — Pietiek! Diezgan esam gaidījuši! Sāciet izmeklēšanu! Pārbaudiet nervus, izklaušiniet sirdis, pārkontrolējiet kustību koordināciju, izjautājiet!
— Ja vēlaties izteikties, lūdzu.
Kapteinis aizgūdamies norunāja veselu
stundu. Psihiatrs klausījās.
— Neticami, — viņš domīgi norūca. — Savu mūžu neesmu dzirdējis tik detalizētu murgojumu.
— Velns lai parauj! — kapteinis iekliedzās. — Ja neticat, mēs parādīsim jums savu raķeti!
— Labprāt apskatīšu. Vai varat nodemonstrēt to šeit, šajā istabā?
— Protams. Tā ir jūsu kartotēkā zem burta «R».
Misters Xxx vērīgi pāršķirstīja aktu vākus. Tad, noklakšķinādams mēli, uzvaroši aizcirta tos ciet. — Kādēļ jūs gribat mani maldināt? Nekādas raķetes te nav.
— Skaidrs, ka nav, idiots gatavais. Es jokoju. Sakiet, vai ir redzēts, ka ārprātīgie jokotu?
— Reizēm vērojamas dažas ērmīgas humora izpausmes. Bet tagad ejam pie jūsu raķetes. Gribu to redzēt.
Bija pusdienas laiks. Viņi sasniedza raķeti vislielākajā tveicē.
— A-hā… — Psihiatrs piegāja pie kosmosa kuģa un viegli pieklaudzināja. Atskanēja sulīga, dobja, gongam līdzīga skaņa. — Vai drīkstu iekāpt? — viņš ironiski apjautājās.
— Lūdzu.
Misters Xxx iekāpa kuģī un ilgi nerādījās.
— Kaut kas neredzēts! — Kapteinis sūca cigāru un gaidīja. — Man gandrīz būtu prāts doties mājās un teikt, lai ļaudis atmet Marsam ar roku. Tavu traku, neuzticīgu ērmu baru!
— Šeit, liekas, ārprātīgo nav mazums, ser. Varbūt tādēļ šejienieši ir tik piesardzīgi.
•— Vienalga — man tas viss līdz kaklam.
Izokšķerējis, izklaudzinājis, izklausījis, iz- ostījis un iztaustījis kosmosa kuģi, psihiatrs pēc pusstundas izkāpa ārā.
— Vai tagad jūs ticat? — kapteinis kliedza, it kā uzrunātais būtu kurls.
Psihiatrs pievēra acis un domīgi pakasīja degunu. — Šis ir visneparastākais šķietamo halucināciju un hipnotiskās suģestijas gadījums manā praksē. Es apskatīju jūsu tā saucamo «raķeti». — Viņš pieklauvēja pie kosmosa kuģa korpusa. — Es dzirdu skaņu. Dzirdes ilūzijas. — Viņš ievilka degunā gaisu. — Es saožu šo raķeti. Jušanas telepā- tijas izraisīta ožas halucinācija. — Viņš aizskāra ar lūpām kosmosa kuģi. — Es jūtu garšu. Garšas halucinācija.
Misters Xxx paspieda kapteinim roku. — Atļaujiet apsveikt! Jūs esat psihopātijas ģēnijs! Šī raķete ir pati pilnība! Jūsu spēja ar telepātijas palīdzību projicēt savus psihopā- tiskās fantāzijas tēlus citu apziņā, saglabājot uztveres noturību, ir tiešām apbrīnojama! Citi pacienti parasti pievēršas vienīgi redzes halucinācijām, labākajā gadījumā apvienojot tās ar dzirdes ilūziju. Bet jūs esat apvienojis visu kompleksu! Jūsu ārprāts ir apbrīnojami pilnīgs!
— Mans ārprāts! — Kapteinis nobālēja.
— Jā, jā, nudien lielisks! Metāls, gumija, gravimetri, produkti, apģērbs, degviela, ieroči, trapi, uzgriežņi, bultskrūves, karotes. Es to visu pārbaudīju. Nekad nebija gadījies redzēt tik pilnīgu ainu. Pat ēnas zem kājām un zem katra priekšmeta! Kāda gribas koncentrācija! Un visam, kam vien pieskāros, bija sava smarža, savs apveids, garša vai skaņa! Atļaujiet jūs apskaut!
Beidzot viņš atrāvās no kapteiņa.
— Es par to uzrakstīšu plašu jo plašu monogrāfiju! Nākamajā mēnesī nolasīšu referātu Marsa Zinātņu akadēmijā! Jūsu izskats vien ir ko vērts! Jūs esat izmainījis pat acu
krāsu — no dzeltenas zilā. Arī āda jums ir nevis- brūna, bet sārta. Un kur tad formas ģērbs un jūsu rokas, kurām sešu pirkstu vietā pieci! Psihisku traucējumu izraisītas bioloģiskas pārvērtības. Un vēl šie trīs biedri…