Tā es domāju patlaban, šo principu es ievēroju arī kara gados, tādā garā centos audzināt politdaļas aparātu, ko man bija lemts vadīt. Nevaru nepiebilst, ka tas bija draudzīgs kolektīvs, ko veidoja kaujas virsnieki, kuri bija izgājuši partijas darba skolu, uzkrājuši gan pieredzi, gan zināšanas, apveltīti ar iniciatīvu un personisku vīrišķību. Viņi kauju gaitā riskēja ar dzīvību tur, kur to prasīja apstākļi. Ne visi viņi nodzīvoja līdz uzvarai, taču katrs godam izpildīja savu pienākumu.
Šos cilvēkus atceros ar labām jūtām. Kara laikā es viņiem tiku izteicis daudzas pateicības, parakstīju ne mazumu apbalvojuma dokumentu, taču nāk prātā, ka ne reizi netiku uzlicis sodu. Un ne jau tāpēc, ka būtu bijis kāds «labiņais», tieši otrādi, es viņiem nedevu nekādas nolaides pat tad, ja vajadzēja strādāt caurām diennaktīm. Es tikai zināju, ka varu droši paļauties uz katru, un viņi mani nekad nepievīla. Lai lasītājs tomēr varētu gūt priekšstatu par mūsu cilvēkiem, kaut dažus nosaukšu vārdā.
Viens no maniem vietniekiem, propagandas un aģitācijas nodaļas priekšnieks bija S. Pahomovs. Mierīgs jebkurā situācijā, no pirmā acu uzmetiena pat gauss, viņš pārvērtās koncentrētā enerģijā, rīkojās apņēmīgi, ja tas bija vajadzīgs lietas labā. Viņš prata atrast to vienīgo vārdu, kurš attiecīgajā brīdī visvairāk bija vajadzīgs kareivim. Tāpēc biežāk nekā citus es viņu iesaistīju Kara padomes aicinājumu un citu ļoti svarīgu dokumentu sagatavošanā.
Lektors un propagandists bija simpātiskais majors A. Arzumanjans, kuram bija ne tikai plašs redzesloks, bet arī laba humora izjūta, kas nekad nenāk par ļaunu. Jau toreiz bija redzams, ka tas ir izcils cilvēks. Un mani tas nebūt nepārsteidza, bet gan iepriecināja, kad pēc kara uzzināju, ka Arzumanjans kļuvis par akadēmiķi, bet pēc tam arī par PSRS Zinātņu akadēmijas prezidija locekli.
Labs propagandists, tāpat kā Arzumanjans, bija I. Sčerbaks, kas jau pirms kara bija kļuvis par vēstures zinātņu kandidātu. Dziļas zināšanas bija arī G. Jurkinam. Jāpiebilst, ka no viņa piemēra var spriest par politdaļas darbinieku drosmi. Jau Novorosijskas uzbrukuma operācijas gaitā tieši kaujas laukā Melnās jūras flotes pavēlnieks viņu apbalvoja ar Kaujas Sarkanā Karoga ordeni. Un, ja jau es tā esmu aizsteidzies notikumiem priekšā, tad jāpiebilst, ka par piedalīšanos šajā operācijā tikpat augstu tika novērtēta visu 18. armijas politdaļas darbinieku loma.
Mums bija arī sava armijas avīze «Znamja Rodini», kas operatīvi atsaucās uz visiem Mazās zemes notikumiem. To gaidīja ierakumos un tranšejās, tā gāja no rokas rokā. Man vairākkārt gadījās piedalīties redakcijas operatīvajās sanāksmēs, sarunāties ar redaktoru V. Verhovski un citiem līdzstrādniekiem. Es iemācījos cienīt žurnālistus, jo zināju: kauju laikā viņi pastāvīgi atradās karaspēka vidū, gāja desantos, piedalījās diversiju grupās, «mēļu» sagūstīšanā.
Avīzes aparāts un tās autoru aktīvs bija spēcīgs. Līdzās štata līdzstrādniekiem, tādiem kā nākamais Padomju Savienības Varonis «Pravdas» korespondents S. Borzenko, mūsu avīzē publicējas rakstnieks B. Gorbatovs un dzejnieks P. Kogans.
Pie mums uz armiju atbrauca arī citi pazīstami rakstnieki.
Visbeidzot gribu arī sacīt, cik svarīgs kareivjiem bija trāpīgs vārds, ko teica savējais, no pašu vidus nākušais dzejnieks, vai arī cik nozīmīgs bija zīmējums vienkāršā kaujas lapiņā. Tas tāpēc, ka šis vārds, šis zīmējums bija veltīti tieši viņiem. Atceros, rīta agrumā es atgriezos no priekšējās līnijas un ieraudzīju divas meitenes. Viņas naca no jūras puses. Viena neliela auguma, rūpīgi sajozusies ar siksnu, ruda jo ruda. Sasveicinājāmies, un es aizbraucu garām. Savam palīgam komjaunatnes jautājumos es biju devis solījumu pulksten piecos pieņemt cilvēkus sakarā ar viņu apstiprināšanu par komjaunatnes organizatoriem kritušo vietā. Un, lūk, ierodas tā pati rudmatainā meitene ar papīru vīstokli.
— No kurienes esat? — es viņai vaicāju.
— No jūrnieku bataljona.
— Kā viņi pret jums izturas?
— Labi.
— Vai nedara pāri?
— Nē, ko jūs!
Izrādījās, ka viņa zīmē. Tūlīt arī parādīja savas kaujas lapiņas. Kā šobrīd atceros zīmējumu un parakstu zem tā: «Ko, Vasja, tu samulsti?».
Uz Mazo zemi šī meitene, Marija Pedenko, bija lūgusies pati, atradās desantā kopš pirmajām tā izcelšanas dienām. Zem uguns iznesa ievainotos, bet klusuma brīžos steidzās no ierakuma uz ierakumu ar avīzēm, aploksnēm un papīru, rīkoja pārrunas, lasīja dzejoļus. Viņu pazina un mīlēja visi, kas atradās Mazajā zemē, uzskatīja par vienu no labākajiem aģitatoriem. Viņas iecere bija rokrakstā izdotā avīze «Polundra», viņa pat iemanījās to «laist klajā» vairākos eksemplāros, un cīnītāji šīs lapiņas lasīja tik ilgi, kamēr tās bija vienos caurumos. Tur, kur tās apskatīja un lasīja, allaž valdīja smiekli.
Vēlāk, kad mēs ieņēmām Novorosijsku, Mariju ievainoja, bet pēc izveseļošanās viņa atkal devās uz kaujas daļām. Viņas varonība tika novērtēta ar trijiem kaujas ordeņiem. Pēc tam viņa lūdza norīkojumu uz Kijevu, kad tur ritēja vissīvākās kaujas. Reiz man rokās nokļuva avīze («Pravda» vai «Izvestija» — vairs neatceros) ar viņas rakstu «Mīlestība». Varētu domāt, ka tas ir kāds sentimentāls sacerējums. Izrādījās, ka ne. Tajā bija runa par Dzimteni, par Dzimtenes mīlestību.
Dzimtenes vārdā Marija Pedenko nežēloja ne savu jaunību, ne pašas dzīvību. Dienasgrāmatā, kas vēlāk tika publicēta, viņa rakstīja par Mazo zemi: «Tu izlien no pazemes paskatīties uz dienas gaismu, un sirdij kļūst līksmi. Tā gribas dzīvot. Bet visapkārt laukus uzarusi nežēlīgā karamašīna. Visur māju drupas un samelnejušu asiņu pēdas uz izkropļotās, izmocītās zemes. Vel neesi paspējusi papriecāties par sauli, kad jau dzirdi: «Gaiss!» — un tu atkal ievēlies savā alā, kur sejā dveš mitrums un kur šāviņu čaulu lampu kvēpainajā gaismā tikko vari pazīt savus draugus.»
Tāpat kā daudzi varoņi, Marija nenodzīvoja līdz mūsu dienām. Atcerēdamies šo lielisko cilvēku, es domāju par daudzām citām mūsu Dzimtenes meitām, kas kopā ar vīriešiem iznesa visu kara smagumu. Man viņu tēls kļuvis par padomju sievietes diženuma iemiesojumu.
Uzbrukums... Pēc aprīļa kaujām ar šo vārdu dzīvoja visa armija, no kareivja līdz pavēlniekam. Mēs visi bijām pieredzējuši daudz bēdu, kad atstājām ienaidniekam savus ciemus un pilsētas, bijām kļuvuši ļoti nikni pret iebrucējiem ilgajos aplenkuma mēnešos un līdz galam nokaituši svētajās atriebības alkās.
«Kad tad?» jautāja kareivji, komandieri un politiskie darbinieki, neizteikdami vārdu «uzbrukums», tāpēc ka jau tāpat bija skaidrs, par ko ir runa. Uz to varēja atbildēt ar vienu vienīgu vārdu: «Drīz.» Uzbrukuma dienu un plānu turēja visstingrākajā slepenībā. Taču to, ka uzbrukums tiek gatavots, noslēpt nebija iespējams un arī nevajadzēja slēpt.
Spēcīgam triecienam izveidojās vislabvēlīgākā situācija. Visās frontēs iniciatīva pārgāja Sarkanās Armijas rokās. Fašistiskā pavēlniecība uz visiem laikiem zaudēja priekšrocības, ko bija radījis uzbrukuma pēkšņums un pārākums kara tehnikas ziņā. 1943. gadā varonīgā aizmugure piegādāja frontei 24 tūkstošus tanku un pašgājēju lielgabalu, 35 tūkstošus lidmašīnu, 130 tūkstošus lielgabalu. Mums jau bija modernāki ieroči nekā ienaidniekam, un to bija vairāk. Rezultātā, četrdesmit trešā gada vasarā uzvarējusi vairākās lielās kaujās, mūsu armija frontes centrālajā daļā bija pavirzījusies uz rietumiem 300 kilometrus, bet pie mums dienvidos — 600 kilometrus.