— Mani palīgi jau pabeiguši pamatus, — es palielījos.
— Ahā, — Vanderhūze atsaucās.
— Kas jums tur bija par rotaļlietām? — es vaicāju.
— Rotaļlietas… — Vanderhūze izklaidīgi atkārtoja. — Rotaļlietas? — viņš jautāja, nepārtraukdams mašīnas čirkstināšanu. — Ak rotaļlietas… — Vanders nolika pārrakstīto lapu un paņēma citu.
Brīdi pagaidīju un tad atkārtoju:
— Kas tās ir par rotaļlietām?
— Kas tās par rotaļlietām … — Vanderhūze nozīmīgi atkārtoja un, atmetis galvu, paskatījās uz mani. — Vai tu tā formulē jautājumu? Tas ir, vai saproti… Bet, starp citu, kas to lai zina, kas tās par rotaļlietām. Tur, uz «Pelikāna»… Atvaino, Stas, es vispirms pabeigšu, kā tev šķiet?
Uz pirkstgaliem aizgāju pie savas pults, kādu laiciņu vēroju, kā strādā Džeks, kas jau bija sācis celt meteostacijas sienas, bet pēc tam tāpat uz pirkstgaliem izlavījos no kajītes un devos pie Maijas.
Meitenes istabā dega visi iespējamie gaismas avoti, viņa pati pa turku modei sakrustotām kājām sēdēja guļvietā un izskatījās ļoti aizņemta. Uz galda, guļvietas un grīdas — visur bija izklāti lieli salīmēti auduma gabali, kartes, uzmetumi, izstieptas aerofotogrāfiju ermoņikas, skices un pieraksti, un Maija tos visus pēc kārtas pētīja, kaut ko atzīmēja, reizēm paķēra lupu, reizēm pudeli ar sulu, kas stāvēja blakus uz krēsla. Kādu laiciņu pavērojis viņu, izraudzījos mirkli, kad sulas pudele atradās pie AAaijas, un pats apsēdos uz krēsla, tā ka pudele, ko meitene neskatīdamās lika atpakaļ, nokļuva tieši man rokā, kas bija pastiepta pretī.
— Paldies, — es teicu un iedzēru malku.
Maija mazliet pacēla galvu.
— A, tas esi tu? — viņa neapmierināti noteica. — Ko tev vajag?
— Ienācu tāpat vien, — laipni atbildēju. — Vai izstaigājies pietiekami?
— Pat nedomāju to darīt, — viņa iebilda, atņemdama man pudeli. — Sēžu kā nolādēta, vakarvakarā nekā nedarīju, tagad sakrājies tik daudz visādu darbu… Kāda runa var būt par pastaigu!
Viņa atdeva man pudeli, es mehāniski iedzēru, juzdams, ka mani atkal pārņem neskaidra trauksmes sajūta, un pēkšņi man kā zvīņas nokrita no acīm: Maija bija ģērbusies mājastērpā — savā iemīļotajā pūkainajā jakā un šortos, galvā uzsiets lakatiņš, zem kura redzamie mati bija mitri.
— Vai biji dušā? — es vēl stulbi prasīju.
Viņa kaut ko atbildēja, bet man jau tāpat viss bija skaidrs. Piecēlos. Kārtīgi noliku pudeli uz sēdekļa. Pats nezin ko nomurmināju. Pēc tam atrados gaitenī un tad savā kajītē, nez kāpēc nodzēsu augšējo gaismu, iededzu naktslampiņu, atlaidos guļvietā un pagriezos ar seju pret sienu. Mani atkal kratīja drudzis. Galvā jaucās saraustītas domas, tādas kā, piemēram: «Tagad nu gan viss pagalam, viss velti, tagad nu gan pilnīgi un uz visiem laikiem.» Pieķēru sevi, ka atkal esmu sācis ieklausīties. Un atkal kaut ko dzirdēju, saklausīju kaut ko nepiedienīgu. Tad strauji piecēlos, attaisīju naktsskapīti, paņēmu miegazāļu tableti un paliku zem mēles. Atkal atlaidos guļvietā. Pa sienām skraidīja ķirzakas, ēnainie griesti lēnām sagriezās slīpi, naktslampiņa te iedegās neciešami spilgti, te spīdēja tikko saredzami, kaktos izmisīgi sīca mirstošās mušas. Šķiet, bija atnākusi Maija, bažīgi skatījās uz mani, apsedza ar kaut ko un nozuda, pēc tam parādījās Vadiks, apsēdās kājgalī un sirdīgi teica: «Ko tu te vārties? Vesela komisija tevi gaida, bet tu guli.» — «Runā ska|āk,» Ninona Vadikarn teica. «Viņam kaut kas noticis ar ausim, viņš nedzird.» Savaikstiju kokainu seju un sacīju, ka tas viss ir nieki. Piecēlos, un mēs visi iegājām sadragātajā «Pelikānā», viss organiskais tajā bija sadalijies, gaisā jūtama asa ožamā spirta smaka — tāpat kā toreiz gaitenī. Bet tas nemaz nebija «Pelikāns», drīzāk gan tas varēja būt būvlaukums, mani roboti rosījās, nosēšanās josla brīnum jauki mirdzēja saulē, un es visu laiku baidījos, ka Toms uzbrauks virsū divām mūmijām, kas gulēja šķērsām pār joslu, tas ir, visi domāja, ka tās ir mūmijas, bet patiesībā tie bija Komovs un Vanderhūze, un bija nepieciešams, lai neviens to nezinātu, jo viņi sarunājās un viņus dzirdēju vienīgi es. Taču no Maijas jau neko nevar noslēpt. «Vai neredzat, ka viņam slikti?» viņa dusmīgi teica un uzklāja man uz deguna un mutes mitru drānu, kas bija samērcēta ožamajā spirtā. Es slāpu nost, sāku mētāt galvu pa spilvenu un pielēcu sēdus.
Acis man bija va|ā, un naktslampiņas gaismā tūlīt ieraudzīju cilvēku. Tas stāvēja pie pašas gultas un noliecies uzmanīgi skatījās man tieši sejā. Vājajā apgaismojumā viņš šķita tumšs, gandrīz melns — murgains sašķiebies stāvs bez sejas, ļodzīga figūra bez noteiktām kontūrām, un tāds pats šaudīgs, neskaidrs atspulgs bija viņam uz krūtīm un pleca.
Jau iepriekš skaidri zinādams, kā tas beigsies, es pastiepu roku pret viņu, un mana roka izgāja viņam cauri, kā iziet caur gaisu, bet viņš salīgojās, sāka bālēt, gaist un nozuda bez pēdām. Atkritu uz muguras un aizvēru acis. Vai jūs zināt, ka alžīriešu bejam zem paša deguna ir puns? Zem paša deguna … Es biju nosvīdis slapjš kā žurka, un man bija neizturami smacīgi. Es slāpu nost.
Ceturtā nodaļa RĒGI UN CILVĒKI
Pamodos vēlu, ar smagu galvu, cieši apņēmies tūlīt pēc brokastīm sameklēt Vanderhūzi, paaicināt viņu kaut kur sāņus un izstāstīt visu. Šķiet, nekad mūžā nebiju juties tik nelaimīgs. Viss bija cauri, tāpēc neizdarīju pat parastos rīta vingrojumus, bet iegāju pastiprinātu jonu dušā un vilkos uz kopkajīti. Jau stāvēdams uz sliekšņa, apjēdzu, ka vakarvakarā savu nepatikšanu dēj esmu pilnīgi aizmirsis dot pavāram rīkojumu atttiecībā uz brokastīm, un tas mani nobeidza pavisam. Sveiciena vietā nomurminādams kaut ko nesaprotamu, pats juzdams, ka no nepatīkamās sajūtas un kauna esmu sarkans kā vārīts vēzis, apsēdos savā vietā un grūtsirdīgi aplūkoju galdu, cenzdamies, lai manas acis nesastaptu neviena klātesošā skatienu. Maltīte patiešām bija pieticīga kā klosterī. Visi ēda rupju maizi un piedzēra pienu. Vanderhūze savu riecienu apkaisīja ar sāli, bet Maija savējo apzieda ar sviestu. Komovs gremoja sausu maizi, pienam pal nepieskardamies.
Apetītes man nebija nekādas, pat doma par ēšanu šķita briesmīga. Paņēmu glāzi piena un iedzēru malku. Pa šķielējis sāņus, redzēju, ka Maija skatās uz mani un viņai ir ļoti liela vēlēšanās pajautāt, kas ar mani vispār notiek. Tomēr viņa neko nevaicāja, bet Vanderhūze sāka gari un plaši spriedelēt, cik vērtīga no medicīnas viedokļa ir tāda atslodzes diena un cik labi, ka šodien mēs ēdam tieši tādas, nevis citādas brokastis. Viņš mums sīki izskaidroja, kas ir gavēnis un ko nozīmē — lielais gavēnis, un ar zināmu godbijību atsaucās par agrīnajiem kristie šiem, kuri to stingri ievēroja. Viņš mums pastāstīja arī, kas ir vastlāvis, taču drīz vien pats juta, ka ir pārāk aiz rāvics, stāstot par pankūkām ar ikriem, baliku, stori un citām garšīgām piedevām, apklusa un ņēmās kārtot vaigubārdu. Sarunas nevedās. Es uztraucos par sevi, Maija uztraucās par mani, bet, runājot par Komovu, jāteic, ka viņš atkal, tāpat kā vakar, bija nelāgā omā. Acis viņam bija apsarkušas, lielākoties vērstas uz galdu, bet laiku pa laikam viņš atmeta galvu un paskatījās uz visām pu sēm, it kā dzirdētu sevi saucam. Viņš bija sadrupinājis briesmīgi daudz maizes un darīja to joprojām, tā ka man radās vēlēšanās sadot viņam pa pirkstiem kā mazam bērnam. Tā mēs, bēdīgu cilvēku grupa, sēdējām, bet nabaga Vanderhūze līda vai no ādas laukā, lai mūs izklaidētu.
Pašreiz viņš nopūlējās, stāstīdams kādu briesmīgi garu, bēdīgu notikumu, kuru uz vietas izdomāja, bet nekādi nemācēja to nobeigt, kad pēkšņi Komovs izgrūda dīvainu, apslāpētu skaņu, it kā sausas maizes gabals viņam būtu iespriedies rīklē. Pāri galdam paskatījos uz viņu un pārbijos. Komovs sēdēja, izsļējies taisns kā svece, ar abām rokām ieķēries galda malā, viņa sarkanās, asinīm pieplūdušās acis spiedās ārā no dobumiem, viņš stingi blenza kaut kur man garām un kļuva arvien bālāks. Es pagriezos un sastingu: pie sienas starp filmotēku un šaha galdiņu stāvēja mans nesenais rēgs.