— Laiku pa laikam pamērcējamies, — viņš beidzot atsaucās.
— Kāpēc tā?
— Briesmīgs tukšums, — Vadiks teica. — Tāda kā baigi liela vanna … Tu to nesapratīsi. Normāls cilvēks nemaz nevar iedomāties tik neticami lielu vannu. Es šeit nopeldēju kilometrus piecus, sākumā viss bija labi, tad pēkšņi iedomājos, ka esmu nevis baseinā, bet gan okeānā! Un bez manis tajā nav nevienas dzīvas dvēseles … Nē, vecīt, to tev nesaprast. Es tikko nenoslīku.
— N-jā, — es novilku. — Tātad jūs arī..,
Vēl brītiņu papļāpājām, bet tad Vadiku izsauca bāze un mēs steidzīgi atvadījāmies. Izsaucu ER-9. Hanss neatbildēja. Varētu, protams, izsaukt ER-1, ER-3, ER-4 un tā tālāk — līdz ER-12, parunāt par to, ka te ir tāds tukšums un viss bez dzīvības, bet kāds no tā būtu labums? Absolūti nekāds, ja padomā. Tāpēc izslēdzu rāciju un pārsēdos pie savas pults. Kādu brītiņu sēdēju tāpat vien — skatījos uz ekrāniem un apcerēju mūsu darbu, no kura, manuprāt, ir divkāršs labums: mēs ne tikai glābjam pantiešus no nenovēršamas un pilnīgas bojāejas, bet mēs vēl izglābsim arī šo planētu — no tukšuma, no nāves klusuma, no bezjēdzīgas eksistences. Man ienāca prātā, ka pantieši droši vien ir diezgan dīvaina rase, ja jau mūsu ksenopsihologi uzskata, ka šī planēta, uz kuras pašlaik atrodamies, viņiem vislabāk piemērota. Uz Parītas viņiem, jādomā, ir visai dīvains dzīvesveids. Viņus nogādās uz šejieni, sākumā, protams, ne visus uzreiz, bet no katras cilts pa diviem, pa trim pārstāvjiem, tie ieraudzīs sasalušo, apsarmojušo pludmali, leduskalnus, tukšo, salto okeānu, nedzīvās violetās debesis — ieraudzīs to visu un izsauksies: «Brīnišķīgi! Nu tieši kā mājās!» Grūti tam noticēt. Tiesa gan, uz viņu ierašanās laiku te vairs nebūs tāds tukšums un vientulība. Ezeros jau mitīs zivis, brikšņos — medījami putni un zvēri, bet sēkļos pie krasta — ēdamie gliemeži. Varbūt arī ķirzakas kaut kā iedzīvosies … Turklāt, jāatzīst, pantiešiem nav nekādas izvēles. Ja, teiksim, būtu zināms, ka mūsu Saule nupat, nupat eksplodēs un visa dzīvība uz Zemes iznīks, arī es nebūtu pārlieku Izvēlīgs. Droši vien nodomātu: nekas, gan jau kaut kā izdzīvosim. Jādomā gan, ka pantiešiem neviens pat neprasa. Viņi tik un tā neko nesaprot, viņiem vēl nav pat pašas primitīvākās kosmogrāfijas. Un viņi nemaz nezinās, ka pārcēlušies uz citu planētu …
Pēkšņi es atskārtu, ka saklausu kaut kādu skaņu. Tādu kā švīkstoņu, it kā ķirzaka būtu paskrējusi garām. Sis rāpulis man acīmredzot bija palicis prātā no nesenās sarunas ar Vadiku, švīkstoņa patiesībā bija nenosakāmas izcelsmes un tikko dzirdama. Pēc tam kabīnes tālākajā kakta atskanēja tāds kā tikšķis — un tūlit kaut kur it kā nolija ūdens strūkla. Tik tikko saklausāmi sīca muša, it kā iekļuvusi zirnekļa tīklā, un satrauktas balsis cita caur citu ātri kaut ko nobubināja. Pa gaiteni atkal dzirdēju aizšvīkstam ķirzaku. Es jutu, ka no sasprindzinājuma man kakla muskuļus sarāvuši krampji, un piecēlos. To darot, nejauši aizķēru rokasgrāmatu, kura atradās uz pults malas, un tā ar briesmīgu troksni nogāzās uz grīdas. Pacēlu to un ar skaļu blīkšķi nometu atpakaļ uz pults. Sāku dungot brašu maršu un, stingri piesizdams kājas, izgāju gaitenī.
Parastais klusums. Klusums un tukšums. Vanderhūze katru vakaru mums to izskaidro ārkārtīgi saprotami. Cilvēks nav daba, viņš necieš tukšumu. Ja ap viņu radies tukšums, viņš cenšas to piepildīt. Viņš piepilda to ar rēgiem un iedomātām skaņām, ja ne ar ko reālu nespēj piepildīt. Trīs dienas es šādas iedomātas skaņas esmu izklausījies vairāk, nekā vajag. Droši vien drīz redzēšu arī parādības …
Brašā solī maršēju pa gaiteni garām tukšajām kajītēm, bibliotēkai, arsenālam, bet, nonācis lidzās medicīniskā dienesta telpām, sajutu vāju smārdu — svaigu un vienlaikus nepatīkamu, kas atgādināja ožamo spirtu. Apstājos un sāku ošņāt gaisu. Pazīstama smaka, taču netiku skaidrībā, kas īsti te smaržo. Iemetu acis ķirurģiskajā nodaļā. Kibernētiskais ķirurgs — pie griestiem piekārts milzīgs, balts astoņkājis, kas pastāvīgi bija ieslēgts, — salti pagrieza pret mani zaļganus redzokļus un mazliet pacēla manipulatorus par zīmi, ka ir sagatavojies darbam. Šeit smaka bija stiprāka. Ieslēdzu avārijas ventilatorus un soļoju tālāk. Cik briesmīgi saasinājušās visas sajūtas! Lai nu kas, bet oža man vienmēr bijusi vāja un nekur nederīga …
Mans izlūkgājiens noslēdzās virtuvē. Arī te gaiss bija smaržu pilns, taču pret šīm smaržām man nebija nekas iebilstams. Lai saka, ko grib, bet virtuvē noteikti jābūt smakām. Uz citiem kuģiem ir vienalga — virtuve vai' kajīte: smaka visur vienāda. Man tā nav un nebūs. Man ir sava kārtībā. Tīrība ir tīrība, bet virtuvē jābūt patīkamām smaržām. Garšīgām. Apetīti ierosinošām. Man šeit četras reizes dienā jāsastāda ēdienkarte un — iegaumējiet! — tas jādara, kaut pašam pilnīgi trūkst apetītes, jo ēstgriba acīmredzot nav savienojama ar šeit valdošo tukšumu un klusumu …
Ēdienkartes sastādīšanai man vajadzēja ne mazāk kā pusstundu. Tās bija grūtas trīsdesmit minūtes, taču es darīju, ko varēju. Pēc tam ieslēdzu pavāru, ieskaidroju viņam ēdienkarti, bet pats devos palūkoties, kā strādā mani palīgi.
Jau uz kajītes sliekšņa ieraudzīju, ka noticis kas ārkārtējs. Uz manas pults visi trīs darba ekrāni rādija, ka roboti pavisam apstājušies. Pieskrēju pie pults, ieslēdzu videoekrānu un sastingu: būvlaukums bija tukšs. Tādu gadījumu vēl nekad nebiju piedzīvojis. Nebiju pat dzirdējis, ka vispār kaut kas tamlīdzīgs var notikt. Pakratīju galvu un metos uz durvīm. Kiberus kāds bija aizvedis… Nomaldījies meteorīts … Kāds iezvēlis Tomam pa krustiem .., Saniķojusies programma … Nē, nē, tas nav iespējams! Es ielēcu kesonā un paķēru kažoku. Nekādi nevarēju trāpīt rokas piedurknēs, steigā netiku galā ar aizdares sistēmu un, kamēr cīnījos ar apģērbu tāpat kā barons Minhauzens ar savu nepaklausīgo kažoku, gara acīm skatīju briesmīgu ainu: kaut kas nezināms un neiespējams ved prom manu Tomu kā sunīti, un kiberi paklausīgi slīd iekšā miglā, kūpošajā dunibrājā, iegrimst brūnajā žurgā un izgaist uz mūžīgiem laikiem… Ar kāju no visa spēka uzspiedu uz membrānas un izlēcu no kuģa.
AĪan acu priekšā viss sagriezās. Kā izrādījās, kiberi bija tepat pie kuģa. Tie drūzmējās pie kravas lūkas, un, viegli cits citu atgrūzdami, ikviens it kā centās pirmais iekļūt kuģa kravas telpās. Tas bija kaut kas neiedomājams, tas bija briesmīgi. Izskatījās, it kā tie censtos pēc iespējas ātrāk patverties kuģa tilpnē, paslēpties no kaut kā nezināma, paglābties… ir gan stāstīts par gadījumiem, kad roboti sadumpojušies, taču tas notiek ļoti reti, bet par robotu-celtnieku dumpi neesmu vēl nekad dzirdējis. Mani nervi bija tik ļoti saspringti, ka es jau sagatavojos uz visļaunāko. Taču nekas nenotika. Pamanījis mani, Toms pārstāja dīdīties un ieslēdza signālu: «Gaidu norādījumus.» Es viņam parādīju ar rokām: «Atgriezties savā vietā un turpināt programmā paredzēto darbu.» Toms paklausīgi ieslēdza atpakaļgaitu, apgriezās un zvalstīdamies vēlās uz būvlaukuma pusi. Džeks un Rekss, protams, viņam sekoja. Bet es vēl arvien stāvēju pie lūkas — mute izkaltusi, kājas ceļgalos kļuvušas ļenganas, jutu, ka man jāapsēžas.
Taču es to nedarīju. Ķēros atkal pie sava apģērba. Kažoks bija aizpogāts šķībi greizi, ausis sala, uz pieres un uz vaigiem ātri sastinga sviedru lāses. Lēni, pūlēdamies kontrolēt katru kustību, es noslaucīju seju, aizpogājos, kā nākas, uzvilku uz acīm kapuci un uzmaucu rokās pirkstaiņus. Kauns atzīties, bet mani patiešām bija pārņēmušas bailes. Pareizāk sakot, tās nebija bailes, tā bija nule pārdzīvoto šausmu sajūta, kam pievienojies arī kauns. Kibertehniķis, kas nobijies no saviem kiberiem… Zināju, ka par šo gadījumu nevienam nekad nestāstīšu. Velns parāvis, man taču bija trīcējušas kājas, arī vēl tagad tās šķita pavisam bezspēcīgas, un vairāk par visu pasaulē es patlaban vēlējos atgriezties uz kuģa, mierīgi, lietišķi pārdomāt šo notikumu un tikt par to skaidrībā. Ieskatīties kādās rokasgrāmatās. Patiesībā es laikam gan gluži vienkārši baidījos tuvoties saviem kiberiem ..,