— Tu laikam gribi teikt, ka aborigēni pārvērtuši viņu par robotu? — Maija sacīja, greizi pasmīnēdama.
— Ta ne jau to, — es īgni attraucu. — Gribu vienīgi pārliecināt tevi, ka viss cilvēciskais viņā ir nejaušs, tās gluži vienkārši ir izejmateriāla īpašības… un ka nevajag radīt sentimentu ap viņu. Uzskati, ka tu sarunājies ar šīm krāsainajām ūsām . . .
Pēkšņi Maija sagrāba mani aiz pleca un pusbalsī iesaucās:
— Paskat, viņš atgriežas!
Mazliet pacēlies, ieskatījos ekrānā. No purva tieši uz kuģi, kājas ņirbinādams, sparīgi steidzās pazīstamais šķībais stāvs. īsā melni violetā ēna šaudījās viņam pa priekšu, netīro matu cekuls uz pakauša saulē izskatījās ruds. Mazais atgriezās. Mazais steidzās. Ar garajām rokām viņš bija aptvēris un piespiedis pie vēdera tādu kā lielu pītu grozu, līdz augšai piekrautu ar akmeņiem. Grozam vajadzēja būt ļoti smagam.
Maija ieslēdza iekšējo sakaru tīklu.
— Aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības postenis ziņo Komovam, — viņa skaļi teica. — Mazais tuvojas.
— Skaidrs, — Komovs nekavējoties atsaucās. — Jakov, ejiet savā vietā … Popov, nomainiet Glumovu aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības postenī. Maija, nāciet uz kopkajīti.
Meitene negribīgi piecēlās.
— Ej, ej! — es mudināju. — Paskaties uz viņu tuvumā, vārgā, sentimentālā būtne!
Viņa pikti nošņācās un uzskrēja augšā pa trapu. Ieņēmu viņas vietu. Mazais bija jau pavisam tuvu. Tagad viņš palēnināja gaitu un skatījās uz kuģi, un mani atkal pārņēma sajūta, it kā viņš vērtos tieši man acīs.
Tad ieraudzīju, ka virs kalnu grēdas pelēki violetajās debesīs atkal izauga briesmīgā tarakāna milzīgās ūsas, parādījās gluži tāpat, kā uz attīstītājā iegremdēta fotopapīra parādās attēls. Tāpat kā pirmīt, tās lēnām liecās, trīsēja, saīsinājās… Es saskaitīju sešas antenas.
— Aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības posteni! — Komovs mani pasauca. — Cik ūsu redzams pie apvāršņa?
— Sešas. Trīs baltas, divas sarkanas, viena zaļa,
— Redzat nu, Jakov, kāda stingra likumsakarība: tikko Mazais ierodas pie mums, tūlīt ūsas izlien ārā, — Komovs teica.
Vanderhūze klusinātā balsī atbildēja:
— Atzīstu jūsu vērīgo prātu, Genadij, tomēr uzskatu, ka dežūras pagaidām ir nepieciešamas.
— Kā gribat, jums ir tādas tiesības… Maija, apsēdieties šeit… — Komovs īsi izrīkoja.
Es ziņoju:
— Mazais jau nozuda nepārredzamajā joslā. Stiepj milzīgu pīteni ar akmeņiem.
— Skaidrs. Sagatavojieties, kolēģi! — Komovs pavēlēja.
Sasprindzināju dzirdi un nodrebēju, kad iekšējo sakaru
tīklā nogranda birstošu akmeņu troksnis. Uzreiz nemaz neaptvēru, ka tur Mazais izbēris savus akmeņus uz grīdas. Dzirdēju viņa vareno elpu, un negaidot pavisam bērnišķīga balss izrunāja vārdus:
— Mam-ma!… Mam-ma!…
Pēc tam atskanēja jau pazīstamā šņukstošā gadu veca bērna raudāšana. Tālās bērnības atmiņas lika man iekšēji notrīsēt, un tobrīd es sapratu, ka Mazais Cilvēkbērns ir ieraudzījis Maiju. Raudāšana ilga ne vairāk kā pusminūti, tad tā aprāvās, atkal iedārdējās akmeņi, un Komova balss lietišķi teica:
— Tads jautājums: kāpēc mani viss interesē? Viss apkārtējais. Kāpēc man visu laiku rodas jautājumi? Man no tiem ir nelabi. Tie mani kņudina. Daudz jautājumu. Desmit jautājumu dienā, divdesmit jautājumu dienā. Es mēģinu glābties — skraidu, visu dienu skraidu vai peldos — tas nepalīdz. Tad sāku domāt. Reizēm atbilde atrodas. Tad esmu apmierināts. Reizēm atrodas daudzas atbildes, nevaru izvēlēties. Tad neesmu apmierināts. Reizēm atbilde neatrodas. Tad esmu ļoti neapmierināts. Tad stipri kņudina. S-šarāde. Vispirms domāju — jautājumi man nāk no iekšas. Tad pagudroju un sapratu: viss, kas nāk no iekšas, dod man mierinājumu. Iznāk, ka jautājumi ir ārpus manis. Pareizi? Es domāju tāpat kā tu. Bet kur tad tie guļ, kur tie karājas, no kurienes tie ceļas?
Klusums. Pēc tam atkal ierunājās Komova balss — šoreiz tas bija īstais Komovs. Abas balsis bija ļoti līdzīgas, tikai īstais Komovs nerunāja tik aprauti un viņa balss neskanēja tik asi un griezīgi. Zinot, kas tur notiek, abas balsis tomēr bija iespējams atšķirt.
— Es varētu atbildēt uz tavu jautājumu tūlīt, — Komovs lēni teica, — bet baidos kļūdīties. Baidos atbildēt nepareizi vai neprecīzi. Kad būšu uzzinājis par tevi visu, tad varēšu atbildēt bez kļūdīšanās.
Klusums. Pa grīdu pārvietodamies, nograbēja un icšvlkstējās akmeņi.
— F-fragments, — Mazais ierunājās. — Vēl viens jautājums. No kurienes nāk atbildes? Tu mani piespiedi domāt. Es vienmēr zināju: ja nāk atbilde — esmu apmierināts, ja nav atbildes — posts un bēdas. Tu man teici, kādā veidā tu domā. Atcerējos un sapratu, ka es arī bieži tāpat domāju un bieži atbilde nāk. Ir redzams, kā atbilde nāk. Tā es iztaisīju alu daudziem akmeņiem. Tādu te. («Grozu,» Komovs pateica priekšā.) Jā, grozu. Viena klūga savijas ar otru, otra — ar trešo, trešā — ar tālāko, un iznāk — grozs. Bet daudz biežāk es domāju (atkal nograbēja akmeņi) — un iznāk gatava atbilde. Ir vesels klēpis ar klūgām, un uzreiz — gatavs grozs. Kāpēc?
— Arī uz šo jautājumu varēšu atbildēt tikai pēc tam, kad būšu uzzinājis par tevi visu, — Komovs teica.
— Nu tad uzzini! — Mazais pieprasīja. — Uzzini ātrāk! Kāpēc neuzzini? Es pats izstāstīšu. Bija kuģis, tikai lielāks par tavējo, tagad viņš sarāvies maziņš, bet bija ļoti liels. To tu pats zini. Pēc tam bija tā.
Pa iekšējo sakaru tīklu skanēja neizturama čirkstoņa un skaļi brakšķi, kam sekoja sirdi plosošas, spiedzoši izmisīgas bērna raudas. Un starp spiedzieniem, starp pamazām norimstošiem brīkšķiem, triecieniem, plīstošu stiklu šķindu saklausīju gārdzošu vīrieša balsi, kas pamazām kļuva arvien klusāka un noslāpa:
— Marī… Marī… Ma … rī…
Bērns kliedza aizvilkdamies, un kādu laiku nekas cits nebija dzirdams. Tad atskanēja tāda kā čabēšana, čaukstoņa, apslāpēts vaids. Kāds rāpoja pa grīdu, piebārstītu ar gruvešiem un sasistiem stikliem, kaut kas šķindēdams vēlās, ripoja. Šausmīgi pazīstama sievietes balss vaidēdama izdvesa:
— Sura … Kur tu esi, Sura … Kā sāp … Kas noticis? Kur tu esi? Šura, es neko neredzu … Atsaucies, Sura! Cik briesmīgi sāp! Palīdzi man, es neko neredzu …
Un starp šiem vaidiem bez mitas skanēja izmisīgas bērna raudas. Pēc brīža sieviete apklusa, un vēlāk vairs nedzirdēja arī bērna balsi. Es atguvu elpu un jutu, ka rokas man savilktas dūrēs un nagi iespiedušies dziļi plaukstās. Žokļi no sasprindzinājuma bija kļuvuši nejūtīgi.
— Tā bija ilgi, — Mazais svinīgi paziņoja. — Kliegdams es noguru. Aizmigu. Kad pamodos, bija tumšs kā agrāk. Man bija auksti. Es gribēju ēst. Tik stipri gribēju ēst un vēlējos siltumu, ka tā arī notika.
No iekšējo sakaru tīkla šļācās ārā vesela pilnīgi nepazīstamu, agrāk nedzirdētu skaņu kaskāde. Vienmērīgi pieaugoša dunoņa, bieži klakšķi, kaut kāda dūkoņa, līdzīga atbalsij; dobja dudiriāšana ārkārtīgi zemā, tomēr cilvēka ausij vēl uztveramā tonī, nesaprotama murdoņa; pīksti, čirkstoņa, čīkstoņa, metāliski triecieni, spraksti, krakšķi… šo skaņu jūklis plūda vairākas minūtes. Tad viss uzreiz apklusa un Mazais, nedaudz aizelsies, teica:
— Nē. Tā nevarēšu izstāstīt. Tā man būs jāstāsta tik ilgi, cik ilgi dzīvoju. Ko darīt?
— _Un tevi pabaroja? Un sasildīja? — Komovs vaicāja nosvērtā, mierīgā balsī.