Pastāstīju viņam par apģērbu. Neesmu Komovs, un savu mūžu man nav bijusi izdevība lasīt lekciju, it sevišķi par apģērbu. Tomēr bez liekas kautrēšanās varu teikt, ka manam priekšlasījumam bija panākumi.
— Vai visi cilvēki staigā apģērbti? — Mazais pārsteigts vaicāja.
— Visi, — es atteicu, lai sarunu par šo tematu izbeigtu. Man nebija īsti skaidrs, kas viņu tā pārsteidz.
— Bet cilvēku ir daudz! Cik?
— Piecpadsmit miljardi.
— Piecpadsmit miljardi, — Mazais atkārtoja un, izslējis gaisā pirkstu bez naga, ņēmās to saliekt un atkal atliekt. — Piecpadsmit miljardi! — viņš vēlreiz noteica un atskatījās uz gaistošajām fantomu paliekām. Viņam satumsa acis. — Un visi apģērbā … Kas vēl?
— Nesaprotu.
— Ko vēl viņi dara?
Dziļi ievilku elpu un sāku stāstīt, ko dara cilvēki. Tas, protams, ir dīvaini, bet līdz šim par tādiem jautājumiem nebiju domājis. Baidos, vai Mazajam pēc mana stāstījuma nebūs radies priekšstats, ka visi cilvēki nodarbojas galvenokārt ar kibertehniku. Iesākumam nemaz nav slikti, es nospriedu. Tiesa gan, mūsu viesis tagad nesvaidījās kā Komova lekcijas laikā un nesavilkās arī čokurā, bet klausījās kā apburt?. Kad es, pavisam sapinies savos skaidrojumos un zaudējis cerību sniegt viņam priekšstatu par mākslu, beidzu runāt, viņš nekavējoties uzdeva citu jautājumu.
— Jums tik daudz darba. Kāpēc esat atnākuši uz šejieni?
— Maija, pastāsti to viņam, — aizsmacis es lūdzos. — Man deguns nosalis …
Maija, sevī ierāvusies, paskatījās uz mani stingu skatienu, tomēr negribīgi un, manuprāt, pavisam neinteresanti sāka stāstīt par nerealizēto projektu «Šķirsts». Es nenovaldījos un pārtraucu viņu, pūlēdamies atsvaidzināt stāstījumu ar izteiksmīgām detaļām, sadomāju šo un to precizēt, un beigu beigās izrādījās, ka es atka! runāju viens. Uzskatīju, ka stāstījuma beigās nepieciešama morāle.
— Tu pats redzi, — es teicu, — mēs būtu uzsākuši lielu darbu, bet, tikko sapratām, ka tava planēta ir aizņemta, tūlīt atsacījāmies no sava nodoma.
— Tātad cilvēki māk izzināt, kas notiks vēlāk? —
Mazais jautāja. — Bet tas nav pareizi. Ja viņi to mācētu, viņi sen bulu aizgājuši no šejienes.
Es neatlapu, ko atbildēt. Sis temats man šķita visai nedrošs un slidens.
— Zini, Mazais, — žirgti ieteicos, — iesim spēlēties. Tu redzēsi, cik interesanti spēlēties ar cilvēkiem.
Mazais klusēja. Bargi paskatījos uz Maiju: patiešām — vai viņa domā, lai es viens uzņemos visu kontakta smagumu?
— Ejam spēlēties, Mazais, — Maija bez sajūsmas mani atbalstīja. — Pavizināšu tevi lidojamā mašīnā, vai gribi?
— Tu lidosi pa gaisu, — es uztvēru AAaijas domu, — un zem tevis būs kalni, purvs, leduskalns..,
— Nē, lidot pa gaisu — tas ir parasts prieks. To es pats varu, — Mazais atteica.
Es salēcos.
— Kā — pats?
Pār viņa seju pārskrēja sīka ņirboņa, pleci pacēlās uz augšu un atkal nolaidās.
— Nav vārdu, — Mazais atzinās. — Kad gribu — lidoju …
— Nu tad palido! — man izspruka.
— Pašlaik negribu, — viņš nepacietīgi atteica. — Pašlaik man ir patīkami kopā ar jums. Gribu spēlēties. Kur?
— Aizskriesim līdz kuģim, — es ierosināju.
Viņš izgrūda sirdi plosošu kliedzienu, un atbalss kāpās vēl nebija apklususi, bet mēs jau drāzāmies cauri brikšņiem. Maijai es biju atmetis ar roku — lai dara, ko grib.
Mazais slīdēja starp krūmiem kā saules zaķītis. Manuprāt, viņš neaizķēra nevienu zariņu un vispār ne reizi nepieskārās zemei. Tērpies kažokā ar elektrisko apsildi, es lauzos krūmiem tieši cauri kā tanks, un zari brīkšķēja vien. Nemitīgi pūlējos Mazo panākt, un mani mulsināja fantomi, kurus viņš ik pa brīdim atstāja aiz sevis. Briksnāja malā Mazais pagaidīja mani un jautāja:
— Vai tev arī ir tā: tu pamosties un atceries, it kā nupat būtu kaut ko redzējis. Reizēm tas ir kas labi pazīstams, piemēram, kā es lidoju, bet reizēm kaut kas pavisam jauns, tāds, ko neesmu agrāk redzējis.
— Jā, tā mēdz būt, — atvilcis elpu, es teicu. — To sauc par sapni. Tu guli un redzi sapņus.
Tālāk mēs gājām lēnāk. Kaut kur aiz muguras Maija brīkšķināja krūmus.
—?
— Kur tas rodas? Kas tas ir — sapnis? — Mazais vaicāja.
— Bijušo iespaidu nebijušas kombinācijas, — es nobēru.
Viņš, protams, nesaprata, un man vajadzēja nolasīt vēl vienu pamatīgu lekciju par to, kas ir sapņi, kā tie rodas, kāpēc vajadzīgi un cik slikti klātos cilvēkam, ja nebūtu sapņu.
— Cešīras kaķis! Tomēr es nesaprotu, kāpēc redzu sapnī to, ko agrāk nekad neesmu redzējis.
Maija bija mūs panākusi un tagad klusēdama gāja blakus Mazajam.
— Piemēram? — es jautāju.
— Reizēm sapņoju, ka esmu liels, liels, ka domāju, ka jautājumi cits pēc cita nāk pie manis, ļoti spilgti, apbrīnojami jautājumi, un es atrodu atbildes, apbrīnojamas atbildes, un es ļoti labi zinu, kā no jautājuma izveidojat atbilde. Tad ir vislielākais prieks, kad zini, kā no jautājuma izveidojas atbilde. Bet, kad pamostos, neatceros ne jautājumus, ne atbildes. Atceros tikai prieku un patiku.
— M-jā, — izvairīgi novilku. — Interesants sapnis, bet es nevaru tev to izskaidrot. Pavaicā Komovam. Varbūt viņš pratīs to izdarīt.
— Komovam … Kas tas ir —i Komovs?
Sāku viņam stāstīt, ka ikvienam cilvēkam ir vārds un uzvārds. Pa to laiku bijām apgājuši apkārt purvam, un mūsu skatienam pavērās līdzenums ar kuģi un nosēšanās joslu. Kad biju beidzis, Mazais pēkšņi ne no šā, ne no tā sacīja:
— Savādi. Man nekad tā nav bijis.
— Kā?
— Ka es sev ko gribu un nevaru.
— Un ko tu gribi?
— Gribu sadalīties uz pusēm. Tagad esmu viens, bet gribu, lai būtu divi.
— Nu, draudziņ, — es noplātīju rokas, — tur nemaz nav ko gribēt. Tas nav iespējams.
— Bet ja būtu iespējams? Vai tas ir labi vai slikti?
— Protams, slikti. Es ne visai labi saprotu, ko tu gribi teikt… Var pārrauties uz pusēm. Tas ir pavisam slikti. Var saslimt ar kaiti, ko sauc par personības sašķelšanos. Arī tas ir slikti, bet tā vaina ir labojama.
— Vai tas ir sāpīgi? — Mazais gribēja zināt.
Mēs uzkāpām uz apmales. Toms jau lumpačoja pretī, ripinādams bumbu un priecīgi mirkšķinādams signāluguntiņas.
— Nedomā vairs par to. Tu arī tāds nesadalīts esi labs diezgan.
— Nē, neesmu vis, — Mazais iebilda, bet pa to laiku Toms jau bija atgāzelējies pie mums, un sākās priecīgas spēles.
Mazais bēra jautājumus kā krusu. Es nepaguvu uz tiem atbildēt. Toms nepaguva izpildīt manas komandas. Bumba nepaspēja pieskarties pie zemes, tikai Mazais paguva visu.
No malas tas laikam izskatījās visai jauki. Mums patiešām arī bija priecīgs noskaņojums, galu galā pat Maija atplauka. Mēs droši vien izskatījāmies pēc palaidnīgiem pusaudžiem, kuri aizbēguši no stundām un aizskrējuši okeāna krastā. Sākumā vēl bija neveiklības sajūta, apziņa, ka mēs nevis izklaidējamies, bet strādājam, ka ikviena mūsu kustība tiek novērota, ka starp mums un Mazo Alaugli ir kaut kas līdz galam nepateikts, bet vēlāk viss aizmirsās. Palika vienīgi bumba, kas lido tev tieši sejā, un prieks par veiksmīgu sitienu un dusmas par neveiklo Tomu, un džinkstoņa ausīs, ko rada pārgalvīgie uzmudinājuma saucieni, un Mazā Cilvēkbērna asie, aprautie smiekli — pirmo reizi mēs dzirdējām viņa gluži bērnišķīgos, aizrautīgos smieklus… Tā bija dīvaina spēle. Mazais izgudroja noteikumus spēles gaitā. Izrādījās, ka viņš ir ārkārtīgi izturīgs un azartisks — un nepalaida garām nevienu izdevību, nenodemonstrējis mums savas fiziskās priekšrocības. Viņš piespieda mūs sacensties, un iznāca it kā pats no sevis, ka viņš sāka spēlēt viens pret mums trim, un mēs visu laiku zaudējām. Sākumā viņš uzvarēja, tāpēc ka mēs viegli padevāmies. Pēc tam — tāpēc ka mēs nesapratām viņa spēles noteikumus. Vēlāk mēs tos sapratām, bet spēlē kažoks traucēja kā mani, tā Maiju. Tad zaudējumos sākām vainot Tomu, uzskatot, ka viņš ir pārāk neveikls, un padzinām viņu no laukuma. Maija iedegās un sāka spēlēt no sirds, arī es darīju, ko varēju, taču zaudējām punktu pēc punkta. Mēs bijām bezspēcīgi pret šo zibenīgo velnēnu, kurš pārtvēra jebkuru bumbu, viņš pats sita Joti spēcīgi un precīzi, sašutis kliedza, ja bumbu paturējām ilgāk par sekundi, un pavisam izsita mūs no sliedēm ar saviem fantomiem vai nelāgu paradumu pēkšņi nozust un tikpat acumirklīgi parādīties pavisam citā vietā. Mes, protams, nepadevāmies, svīdām un kūpējām dzestrajā gaisa, mums trūka elpas, mēs kliedzām cits uz citu, bet cīnījāmies līdz pēdējam. Un pēkšņi vienā mirklī viss beidzās.