mazais apstājās, ar skatienu pavadīja bumbu un apsēdas smiltīs.
— Tas bija labi, — viņš teica. — Nemaz nezināju, ka var būt tik labi.
— Kas ir, Mazais? — es aizelsies kliedzu. — Vai piekusi?
— Nē. Atcerējos. Nevaru aizmirst. Nepalīdz. Nekāds prieks un patika nepalīdz. Nekad nesauc vairs mani spēlēt. Man jau bija slikti, bet tagad ir vēl sliktāk. Pasaki viņam, lai viņš domā ātrāk. Es pārraušos uz pusēm, ja viņš ātri neizdomās. Man iekšā viss sāp. Gribu pārrauties, bet baidos. Tāpēc nevaru. Ja sāpēs ļoti stipri, es vairs nebaidīšos. Lai viņš domā ātri.
— Mazais, nu kāpēc tu tā! — es satraukts teicu. Ne visai labi sapratu, kas ar viņu notiek, taču redzēju, ka viņam tiešām ir slikti. — Met to visu ārā no galvas! Tu gluži vienkārši neesi pieradis pie cilvēkiem. Mums jāsatiekas biežāk, vairāk jāspēlē …
— Nē! — Mazais iesaucās, pielēkdams kājās. — Es vairs nenākšu.
— Bet kāpēc ne? Bija taču labi! Un būs vēl labāk! Ir arī citas spēles … Ar stīpu, ar spārniem!
Viņš pagriezās un lēni gāja prom.
— Ir šaha spēle! — es steidzīgi runāju viņam aiz muguras. — Vai tu zini, kas ir šahs? Tā ir dižākā spēle!
Mazais apstajās. Iedvesmas pārņemts, es ātri skaidroju, kas ir šahs — parastais, trīsdaļīgais, n-daļīgais šahs… Viņš stāvēja un klausījās, skatīdamies sāņus. Beidzis par šahu, es sāku par pokari. Drudžaini pieminēju visas spēles, kādas vien zināju.
— Jā, — Mazais teica. — Es atnākšu vēl.
Un pagriezies viņš devās prom uz purvu. Kādu bridi klusēdami noskatījāmies gājējam pakaļ, tad Alaija, iesaukusies: — AAazais! — metās skriet un, panākusi viņu, soļoja viņam blakus. Paņēmu abus kažokus — savējo un Maijas — un lēnām sekoju viņiem. Mani bija pārņēmusi nepatīkama jutoņa, pats nesapratu, no kurienes un kāpēc tā radusies. Viss it kā bija nokārtojies, jo Mazais apsolīja atgriezties, tātad viņš tomēr ir mums pieķēries, tātad viņam tagad vienam ir daudz sliktāk nekā kopā ar mums… «Pieradīs,» es noteicu pie sevis. «Nekas, gan pieradīs …» Redzēju, ka Maija ir apstājusies, bet Mazais iet tālāk. Meitene pagriezās un, apņēmusi ar rokām plecus, skrēja man pretī. Pasniedzu viņai kažoku, vaicādams:
— Nu, kas ir?
— Viss kārtībā, — viņa atteica, bet viņas skaidrajās acīs bija jaušams izmisums.
— Domāju, ka galu galā… — es iesāku un pēkšņi aprāvos. — Maija, tu esi pazaudējusi «trešo aci»!
— Nemaz neesmu to pazaudējusi…
Astotā nodaļa ŠAUBAS UN ATRISINĀJUMS
Mazais devās prom no kuģa uz rietumiem — pa krastmalu tieši pāri kāpām un cauri brikšņiem. Sākumā «trešā acs» viņu interesēja. Viņš apstājās, noņēma slīpu no galvas, grozīja to rokās, un tad mūsu uztvērējekrānā pavīdēja gan bālganās debesis, gan zilganzaļā sastingusi seja, gan apsarmojusī smilts. Pēc tam viņš stīpu lika mierā. Nezinu, vai Mazais gāja citādi nekā parasti var arī nebija pareizi uzlicis «trešo aci», taču man radās iespaids, ka objektīvs ir pavērsts nevis iešanas virzienā, bet gan nedaudz sagriezies uz labo pusi. Ekrānā raustīdamās slīdēja vientuļo kāpu rindas, sastingušie krūmi, reizēm parādījās zilpelēkās kalnu virsotnes vai negaidot iznira melnais okeāns ar vizošajiem lcduskalniem pie apvāršņa.
Man šķita, ka Mazais klīst bez mērķa, iet, kur acis rāda, lai tikai būtu tālāk no mums. Pāris reižu viņš uzkāpa pašā kāpas galā un skatījās uz mūsu pusi. Uztvērējekrānā parādījās mūsu ER-2 žilbinoši baltais konuss, nolaišanās joslas sudrabainā lente un oranžais Toms, vientulīgi sašķiebies pret nepabeigto meteostaciju. Panorāmas ekrānā mēs Mazo Cilvēkbērnu tomēr neredzējām.
Apmēram pēc stundas Mazais negaidot strauji pagriezās uz kalnu pusi. Tagad saule tieši spīdēja viņa «acs» objektīvā un mūsu ekrānā viss bija redzams daudz sliktāk. Kāpas drīz beidzās; Mazais slāja pa skraju mežu, kāpdams pāri satrunējušiem zariem un spraukdamies slarp greiziem sakārņiem ar plankumainu, atlupušu mizu, viņa basās kājas skāra brūnu, saltu, pievilgušu zemi. Reiz viņš uzrāpās uz kāda vientuļa granīta bluķa, brīdi pastāvēja, lūkodamies uz visām pusēm, pēc tam nolēca zemē, pacēla divus melnus, noglumējušus zarus un, dauzīdams tos vienu pret otru, devās tālāk. Sākumā dauzīšana bija nesakarīga, vēlāk tajā varēja jaust zināmu ritmu, tad ritmam pievienojās tada ka sīkšana, kā dūkoņa. Sī nepatīkamā, nepārtrauktā skaņa arvien vairāk pieauga. Droši vien to radīja pats Mazais — vai nu dziedaja, vai sarunājās pats ar sevi.
Tā sīkdams un dūkdams viņš gāja tālāk un tālāk, starp kokiem arvien biežāk bija redzami akmens lauki, lieli, nosūnojuši akmeņi, milzīgi klints bluķi. Pēkšņi ekrānā parādījās ezers. Mazais neapstādamies gāja tajā iekšā, vienu mirkli mēs redzējām ūdens putas, tad attēls kļuva neskaidrāks un beidzot izzuda pavisam — Mazais bija ieniris ezerā.
Zem ūdens viņš atradās diezgan ilgi, es jau nodomāju, ka viņš ir noslīcinājis raidītāju un mēs neko vairs neredzēsim, bet pēc minūtēm desmit ekrānā atkal parādījās attēls — neskaidrs, izplūdis, ar svītrām. Pirmajā brīdī gandrīz neko nespējām saskatīt, bet tad ekrāna labajā pusē parādījās plauksta, kurā lēkāja un locījās ķēmīga panticšu zivtiņa …
Kad objektīva «acs» bija kļuvusi atkal pavisam skaidra, mēs redzējām, ka Mazais skrien. Koku stumbri ātri traucas uz mūsu pusi un pēdējā mirklī strauji aizslīdēja pa labi un pa kreisi. Cilvēkbērns skrēja ļoti ātri, taču mēs nedzirdējām ne soļu troksni, ne arī viņa straujo elpu, vienīgi vējš šalca un kailo zaru jūklī zibēja saule. Pēkšņi notika kas nesaprotams: Mazais kā iemiets apstājās pie liela, pelēka akmens un iebāza tajā rokas līdz elkoņiem. Nezinu, varbūt tur atradās neredzams, inūsu acīm slēpts caurums. Šķiet gan, ka cauruma nebija. Kad pēc brīža Mazais rokas atkal izvilka, tās izskatījās melnas un mirdzošas, un šis melnais un mirdzošais tecēja pa pirkstiem uz leju, pilēja zemē, atsizdamies pret to ar smagu, skaidri saklausāmu, slapju plakšķi. Pēc tam rokas nozuda no mūsu redzeslauka un Mazais atkal skrēja tālāk.
Viņš apstājās pie dīvainas celtnes, kas atgādināja sašķiebušos torni, un pirmajā mirklī es neaptvēru, ka tas ir avarējušais kosmosa kuģis «Pelikāns». Tagad pats savām acīm redzēju, cik briesmīgi tas cietis, triecoties pret zemi, un kas no tā palicis pāri pēc tik gariem gadiem uz svešās planētas. Tas bija nepatīkams skats. Mazais Cilvēkbērns lēni tuvojās kuģa vrakam, ieskatījās lūkas caurumā — vienu mirkli ekrāns iegrima pilnīgā tumsā—, pēc tam tikpat lēni apgāja nelaimīgajam kuģim apkārt. Vēlreiz apstājies pie lūkas, viņš pacēla roku un piespieda melno plaukstu un izplestos pirkstus pie erozijas saēstā borta. Tā viņš stāvēja labu laiku, un mēs atkal izdzirdējām viņa dūkšanu. Man šķita, ka no pirkstu galiem ceļas zilganu dūmu strūkliņas.'Beidzot viņš atņēma rokas no kuģa nost un soli atkapās. Uz nomelnējušā apšuvuma palika skaidri saskatāms, reljefs nospiedums — plauksta ar izplestiem pirkstiem.