— Ak tu manu circenīt aizkrāsnē, — ierunājās sulīgs baritons.
— Zvārgulīti… — maiga sievietes balss atsaucās.
— Mazulīti — baritons klusu, gandrīz čukstus izdvesa. — Manu mazulīt…
Ieraudājās zīdainis.
Plaukstas nospiedums strauji paslīdēja sāņus un nozuda. Tagad ekrānā bija redzama kalnu nogāze, plaisu izvagots granīts, veci nogruvumi, asu akmeņu šķembas ar mirdzošām šķautnēm, nīkulīgas, cietas zāles kumšķi, dziļas, melnas aizas. Mazais kāpa augšup pa nogāzi, mēs redzējām viņa rokas, kuras turējās aiz izciļņiem, pa ekrānu noripoja lejup graudains akmens, varēja dzirdēt skaļu, vienmērīgu elpu, tad kustības kļuva vijīgas, ātrākas, man acīs sāka ņirbēt, nogāze pēkšņi attālinājās, aizslīdēja kaut kur sāņus un lejup, un mēs izdzirdējām Mazā Cilvēkbērna asos, aizsmakušos smieklus, kas tūlīt aprāvās. Viņš lidoja — par to nebija vairs nekādu šaubu.
Ekrānā bija redzamas pelēki violetas debesis, bet sāņus plivinājās kaut kādi duļķaini, daļēji caurspīdīgi kušķīši, it kā saplosīta muslīna lēveri. Šķērsām pār ekrānu lēni pārslīdēja žilbinoši violeta saule, tad visu aizklāja putekļu muslīns, kas tūlīt izgaisa. Tālu lejā ieraudzījām plakankalni, kas tinās zilganā dūmakā, briesmīgas dziļu plaisu rētas, mūžīgo sniegu klātās neticami asās kalnu smailes — tā bija skumja, ledū kalta pasaule, kas stiepās vēl aiz apvāršņa — nedzīva, saplaisājusi un neviesmīlīga. Mēs ieraudzījām Mazā Cilvēkbērna spēcīgo celi, kas spīdēja kā lakots un nokārās virs bezdibeņa, un viņa melno roku, kas, stingri ieķērusies, turējās pie kaut kā mums neredzama, pie nekā.
Atklāti sakot, šajā brīdī es vairs nespēju ticēt savām acīm un novērsos, lai pārbaudītu, vai ierakstu aparatūra darbojas. Tā bija kārtībā. Arī Vanderhūze izskatījās norūpējies, bet Maija neticīgi mirkšķināja acis un grozīja kaklu, it kā apkakle būtu par šauru. Vienīgi Komovs bija nesatricināmi mierīgs; viņš sēdēja, atbalstījies ar elkoņiem pret paneli un atspiedis zodu uz sakrustotajiem pirkstiem.
Bet AAazais jau krita. Akmeņainais tuksnesis, viegli griezdamies ap neredzamu asi, strauji tuvojās; bija acīm redzams, ka ass gāja caur melno plaisu, kas sašķēla ar klintsbluķiem pieblīvēto brūno lauku. Plaisa tuvojoties palielinājās, kļuva platāka, saules apspīdētā mala šķita gluda un pavisam stāva, bet dziļāk valdīja pilnīga tumsa, tāpēc plaisas dibens nebija saskatāms. Mazais strauji iekrita šajā tumsā, attēls izzuda, un Maija, pastiepusi roku, ieslēdza pastiprinātāju, bet arī tagad nekas nebija redzams, ekrānā viļņoja vienīgi nenoteiktas pelēkas svītras. Pēc brīža atskanēja griezīgs kliedziens un kustība ekrānā norima. «Mazais nositās!» es ar šausmām nodomāju. Maija no visa spēka ieķērās man rokā.
Ekrānā vīdēja miglaini, nekustīgi plankumi pelēkā un melnā krāsā un atskanēja dīvaini trokšņi — kā guldzieni, kā klusas dzērvju klaigas, kā šņācieni. Parādījās pazīstamā melnā roka ar izplestajiem pirkstiem un atkal nozuda. Neskaidrie plankumi cits aiz cita peldēja ekrānā, klaigas un guldzieni te pastiprinājās, te pieklusa, iedegās un nodzisa oranža uguntiņa, pēc tam vēl viena un vēl… Kaut kas īsi iekaucās, un šī skaņa daudzkārt atbalsojās.
— Iedarbiniet infrapastiprinātāju! — Komovs izgrūda caur zobiem. Maija satvēra pastiprinātāja smalkregulatoru un pagrieza to līdz galam. Ekrāns acumirklī kļuva gaišāks, taču es, tāpat kā iepriekš, neko nesapratu.
Visu telpu piepildīja fosforescējoša migla. Tiesa gan, tā nebija parasta migla, tajā varēja jaust noteiktu struktūru — it kā dzīvnieku audu šķērsgriezumu nepareizi fokusētā mikroskopā —, un šajā struktūrmiglā vietām vīdēja gaišāku punktu sablīvējumi un tumšu, pulsējošu graudiņu kopojumi. Tas viss it kā karājās gaisā, reizēm negaidot nozuda pavisam un atkal parādījās, bet Mazais Cilvēkbērns gāja caur šo miglu, it kā tur patiešām nekā nebūtu; viņš gāja, izstiepis uz priekšu spīdošās rokas ar izplestajiem pirkstiem, bet visapkārt kaut kas guldzēja, sēca, burbuļoja, skaņi tikšķēja.
Tā viņš gāja ilgi, un mēs pat nepamanījām, ka migla kļūst bālāka, izplūst, līdz beidzot ekrānā bija redzama vienīgi pienaina gaisma un tikko saskatāmas Mazā Cilvēkbērna izplesto pirkstu kontūras. Tad viņš apstājās. Mēs to sapratām no tā, ka skaņas, kas līdz šim bija gan pastiprinājušās, gan pieklusušas, tagad vairs nemainījās, plūda vienmērīgi. Tās pašas skaņas. Vesela skaņu lavīna, kaskāde. Sēcoša dunoņa, murmināšana rupja balsī, apspiesti pīksti… kaut kas skanīgi plīsa un skaļām šļakatām izšķīda uz visām pusēm … čirksti, gurkstēšana, metāliski triecieni… Pēc tam neskaidrajā vienmērīgajā gaismas starojumā radās tumši plankumi, desmitiem tumšu plankumu, lielu un mazu; sākumā tie bija neskaidri, izplūduši, bet pamazām, iegūdami arvien noteiktākus apveidus, kļuva apbrīnojami līdzīgi kaut kam ārkārtīgi pazīstamam, un pēkšņi es atskārtu, ko tas nozīmē. Absurds, tas bija kaut kas neiespējams, un tomēr šī doma vairs nelaida mani vaļā. Tie bija cilvēki. Desmitiem, simtiem cilvēku, vesels ļaužu pūlis, kas sastājušies noteiktā kārtībā un redzami it kā mazliet no augšas… Un tad kaut kas notika. Kādu sekundes daļu attēls kļuva ļoti skaidrs, bet tas bija pārāk īss mirklis, lai pagūtu kaut ko noteiktu saskatīt. Pēc tam atskanēja izmisīgs kliedziens, attēls sagriezās un nozuda. Un tūlīt atskanēja Komova satracinātā balss:
— Kāpēc jūs to darījāt?
Ekrāns bija nedzīvs. Komovs stāvēja, nedabiski izslējies, dūrēs sažņaugtās rokas atspiedis pret pulti. Viņš skatījās uz Maiju. Meitene bija nobālusi, tomēr mierīga. Viņa arī piecēlās un, neteikdama ne vārda, nostājās pretī Komovam.
— Kas nolicis? — Vanderhūze piesardzīgi vaicāja. Acīmredzot arī viņš neko nesaprata.
— Jūs esat vai nu huligāns, vai… — Komovs aprāvās, tomēr nevaldīja pār sevi: — Izslēdzu jūs no mūsu grupas! Aizliedzu atstāt kuģi, ieiet kopkajītē un aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības postenī! Atstājiet šo telpu!
Maija, vēl arvien neteikdama ne vārda, pagriezās un izgāja. Ne mirkli nedomādams, es viņai sekoju.
— Popov! — Komovs asi uzsauca.
Es apstājos.
— Lūdzu nekavējoties pārraidīt šo ierakstu uz Centrul Steidzīgi!
Viņš skatījās man tieši acīs, un mani pārņēma nelaba sajūta. Tādu es Koinovu vēl nekad nebiju redzējis. Tāds Komovs bez šaubīšanās varēja pavēlēt, uzlikt mājas arestu un vispār apspiest jebkuru dumpi pašā iedīglī. Jutu, ka tūlīt sadalīšos divās dajās. «Kas notika ar Mazo?» man galvā pavīdēja doma.
Vanderhūze noklepojies ierunājās:
— E-ē, Genadij, varbūt tomēr nevajadzētu uz Centru? Gorbovskis taču ir jau bāzē. Varbūt labāk pārraidīt uz bāzi, kā jūs domājat?