— Kas redzams pie horizonta?
— Bez pārmaiņām.
— Jā, tagad viņš vairs nenāks, — Maija sacīja.
Viņa to teica ar skaidri manāmu apmierinājumu un patiku. Acis bija līksmas un pārgalvīgas kā senāk. Iedzēru tomātu sulu un pašķielēju uz Vanderhūzi. Viņš ar garlaikotu izskatu notiesāja manus salātus. Pēkšņi man iešāvās prātā: mūsu kapteinis izskatās gluži apmierināts, ka viņš šajā kompānijā nav komandieris.
— Jā, izskatās gan, ka tu mums izjauci kontaktu, — es ierunājos.
— Esmu grēkojusi, — Maija īsi atbildēja un atkal iegrima grāmatā. Tomēr nelasīja. Viņa gaidīja, kas tagad sekos.
— Cerēsim, ka situācija nebūs tik slikta, — Vanderhūze teica, — varēsim uzskatīt šos notikumus par kārtējām grūtībām mūsu darbā.
— Vai jūs domājat, ka Mazais atgriezīsies? — es vaicāju.
— Domāju, jā, — Vanderhūze nopūzdamies atbildēja,
— Viņam pārāk gribas visu zināt un jautāt citiem. Un tagad ir radusies vesela kaudze jaunu jautājumu. — Vanderhūze bija iztukšojis salātu šķīvi un piecēlās. — Taisnību sakot, tas ir ļoti nejauks gadījums. Es tevi saprotu, Maija, bet nekādā ziņā neattaisnoju. Tā, vai zini, nevar rīkoties …
Maija neko neatbildēja, un Vanderhūze gāja prom, stumdams sev pa priekšu galdiņu. Tikko viņa soļi bija apklusuši, es, cenzdamies runāt laipni, bet stingri, jautāju:
— Vai tu to izdarīji tīšām vai nejauši?
— Un kā tu domā? — Maija, blenzdama grāmata, izgrūda.
— Komovs uzņēmās vainu uz sevi.
— Tas ir — kā?
— Izrādās, ka zibspuldze tikusi ieslēgta viņa neuzmanības dēļ.
— Ļoti laipni no priekšnieka puses, — Maija sacīja, nolika grāmatu un izstaipījās. — Cēls žests.
— Vai tas ir viss, ko vari teikt?
— Bet kas tev īsti vajadzīgs? Atklāta atzīšanās? Nožēla? Asaras?
Es atkal iedzēru malku sulas. Savaldījos.
— Pirmām kārtām gribētu zināt, vai tas notika nejauši vai tīšām.
— Tīšām. Nu, kas vēl tev vajadzīgs?
— Vēl tas, ka gribu zināt, kāpēc tu to darīji.
— Darīju to tāpēc, ka gribēju reiz par visām reizēm izbeigt šis nejēdzības. Kas vēl tev vajadzīgs?
— Kādas nejēdzības? Par ko tu runā?
— Par to, ka tas ir riebīgi! — Maija ar uzsvaru teica.
— Par to, ka tas bija necilvēciski. Par to, ka es nevarēju sēdēt rokas klēpī salikusi un noskatīties, kā riebīgā komēdija pārvēršas par traģēdiju. — Viņa aizsvieda grāmatiņu. — Nav ko bolīt acis uz mani! Un nav ko mani aizstāvēti Ak, cik viņš cēls un augstsirdīgs! Doktora
Mboga mīlulis! Es, vienalga, aiziešu. Iešu uz skolu un mācīšu bērnus, lai viņi jau laikus satver pie rokas visus šos abstrakto ideju fanātiķus un muļķus, kuri tiem piebalso!
Sākumā man bija labi nodomi saglabāt laipnu un korektu toni lidz beigām, bet tagad vairs neizturēju, mans pacietības mērs bija pilns. Vispār man pacietības nav visai daudz.
— Tā ir nekaunībai — es teicu, neatrazdams citu vārdu.
— Tu izturies nekaunīgi! Ļoti nekaunīgi!
Gribēju iedzert vēl malciņu sulas, bet atklājās, ka glāze ir tukša. Pašam nemanot, biju jau visu iztempis.
— Un ko vēl tu teiksi? — Maija jautāja, nicinoši smīnēdama.
— Vairāk neko, — sacīju, drūmi skatīdamies tukšajā glāzē. Man patiešām vairs nebija, ko teikt. Biju izgāzis visu, kas uz sirds. Laikam jau nācu pie Maijas nevis tāpēc, lai noskaidrotu patiesību, bet lai gluži vienkārši viņu norātu.
— Ja tev nav vairāk, ko teikt, tad ej uz kajīti un bučojies ar savu Komovu, — Maija kā skaldīt noskaldīja.
— Un pie viena arī ar savu Tomu un visu pārējo kibernētiku. Bet mēs, ja gribi zināt, esam tikai cilvēki, un nekas cilvēcisks mums nav svešs.
Atstūmu glāzi un piecēlos. Te vairs nebija, ko runāt. Viss skaidrs: kādreiz man bija biedrs, bet tagad vairs nav. Nu nekas, gan iztiksim.
— Labu apetīti, — es novēlēju un stīvām kājām izgāju gaitenī.
Sirds man dauzījās, lūpas riebīgi drebēja. Ieslēdzos savā kajītē, atkritu guļvietā un iebāzu degunu spilvenā. Sirdī bija rūgtums, bet galvā — briesmīgs tukšums, tur rosījās neizteiktie vārdi. Dumji. Dumji!… Nu labi, tev nepatīk šī ideja. Daudz kas var nepalikt! Galu galā tu neesi aicināta uz šejieni, tu atrodies šeit nejauši, tāpēc izturies, kā nākas! Tu taču neko nesaproti no kontaktiem, nelaimīgais kvartīrmeistar!… Noņem savus idiotiskos rasējumus un dari, ko tev liek! Ko tu sajēdz no abstraktām idejām? Un kur tu vispār tās esi redzējusi? Šodien tā var būt abstrakta, bet rīt bez tās vēstures gaita apstāsies … Labi, tev nepatīk. Nu, atsakies!… Viss taču gāja tik gludi un lieliski, nupat nodibinājām sakarus ar Mazo, tik brīnišķīgs zēns, gudrs, ar viņu varētu kalnus gāzt! Ak, tu kvartīrmeistar! Un vēl skaitās draugs…
Bet tagad nav ne Mazā, ne drauga … Komovs arī labais, dragā uz priekšu kā visurgājējs, tikai pa taisno, neapspriežas ne ar vienu, neko jēdzīgu nepaskaidro … Nē-ē, lai es vēl kādreiz piedalītos kontaktos — nemūžam. Tiklidz beigsies šī jezga, nekavējoties iesniegšu lūgumu un pāriešu uz «Sķirstu-2» — pie Vadika, Taņas, galu galā pie gudrinieces Ninonas. Strādāšu kā zvērs, nepļāpāšu, domāšu tikai par darbu. Negribu nekādus kontaktus!… Nemanot iemigu un gulēju tā, ka manis pēc te varēja šaut kaut vai ar lielgabalu, kā mēdza teikt mans vecvectēvs. Kā nekā pēdējās divas diennaktis neesmu gulējis ne četras stundas. Vanderhūze tikai ar lielām grūtībām spēja mani pamodināt. Bija laiks stāties sardzē.
— Bet Maija? — vēl lāgā nepamodies, jautāju un tūlīt attapos. Vanderhūze izlikās jautājumu nedzirdam.
Palīdu zem dušas, apģērbos un devos uz kajīti. Mani atkal pārņēma vakardienas nepatīkamā jutoņa. Negribējās ne ar kādu runāt, ne kādu redzēt. Vanderhūze nodeva sardzi un pats aizgāja gulēt, pavēstījis, ka kuģa apkārtnē nekas nenotiek un pēc sešām stundām Komovs mani nomainīs.
Pulkstenis bija tieši divdesmit divi pēc borta laika. Ekrānā virs kalnu grēdas kā krāsaini audekli plandīja kāvi, no okeāna puses pūta stiprs vējš, tas saplosīja gabalos miglas mākoni virs karsļtā muklāja, spieda pie sastingušajām smiltīm kailos krūmus, dzenāja pa pludmali sasalušo putu burbuļus. Uz nosēšanās joslas vientuļi vīdēja Toms, nedaudz sagriezies pret vēju. Visas signalspuldzes ziņoja, ka viņam ir dīkstāve, nekādu uzdevumu nav un viņš ir gatavs izpildīt jebkuru pavēli. Ļoti skumja peizāža. Ieslēdzu ārējo akustiku, brītiņu paklausījos okeāna bangu rēkoņā, vēja svilpienos un gaudošanā, sīko ledus graudu bungošanā pa kuģa apšuvumu un atkal atslēdzos.
Mēģināju iztēloties, ko pašlaik dara Mazais, atcerējos karsto, šūnaino miglu, dīvainos gaismas recekļus, pareizāk sakot, nevis gaismas, bet siltuma recekļus, un vienmērīgo starojumu, ko pavadīja savādo skaņu jūklis, un mīklainos spoguļattēlus, kuri nebija spoguļattēli .. . Viņam tur droši vien ir silti un mājīgi, pierasti, turklāt ir par ko padomāt. Droši vien nolīdis kādā akmens kaktā un smagi pārdzīvo triecienu, ko viņam deva Maija («Mamma,» — «Jā, zvārgulīt,» — es atcerējos). Domāju gan, ka no Mazā Cilvēkbērna viedokļa šāda rīcība izskatās ārkārtīgi negodīga. Es viņa vietā vairs nekad nenāktu uz šejieni… Un Komovs tā nopriecājās, kad Maija bija uzlikusi Mazajam uz pieres savu stīpu. «Pareizi, Maija,» viņš teica, «tā ir laba iespēja, es neriskētu …» Tomēr no šīs idejas, vienalga, nekas nebūtu iznācis. TA konstruktori daudz ko nav izdomājuši līdz galam. Objektīvu, piemēram, vajadzēja stereo… lai gan, protams, TA paredzēta pavisam citam nolūkam … Tomēr šo to mums izdevās noskatīties. Kaut vai to, kā Mazais lidoja. Bet kādā veidā lidoja, kāpēc to darīja, uz kā lidoja? … Un izdarības pie sadauzītā «Pelikāna»?… Planēta, kur mīt neredzamie. Jā, droši vien mēs ieraudzītu daudz kā interesanta, ja Komovs atjautu palaist sargu-izlūku. Varbūt tagad at|aus? Un pat sargs-izlūks nav vajadzīgs. Pietiks, ja izdevīgā brīdī tāpat pārlaidis ar Iokatoru-izmēģinātāju pa apvārsni…