Ieskanējās radioizsaukuma signāls. Piegāju pie rācijas. Sveša balss ārkārtīgi pieklājīgi, pat bikli lūdza Komovu.
— Kas izsauc? — vaicāju ne sevišķi laipni.
— Te viens no Kontaktu komisijas locekļiem. Mans uzvārds ir Gorbovskis. — Es apsēdos. — Man ļoti nepieciešams parunāt ar Genadiju Jurjeviču. Bet varbūt viņš gu|?
— Tūlīt, Lconīd Andrejevič, — es nomurmināju. — So pašu brīdi, Lconīd Andrejevič… — Ļoti veikli ieslēdzu iekšējos sakarus. — Komovu uz kajīti, — es teicu.
— Steidzīgs izsaukums no bāzes.
— Nav jau nemaz tik steidzīgs, — Gorbovskis protestēja.
— Izsauc Leonīds Gorbovskisl — svinīgi piebildu iekšējo sakaru kanālā, lai Komovs pārāk ilgi netū|ātos.
— Jaunais cilvēk… — Gorbovskis uzrunāja mani.
— Sardzē ir kibertehniķis Stass Popovs, — es raportēju.
— Manas dežūras laikā nekādu notikumu nav!
Gorbovskis brīdi klusēja, kā nezinādams, ko teikt.
— Brīvi…
Atskanēja steidzīgu so|u troksnis, un kajītē ātri ienāca Komovs. Seja viņam bija sakritusies, skatiens stings, zem acīm tumši loki. Piecēlos un atdevu viņam vietu.
— Komovs klausās, — viņš atsaucās. — Tas esat jūs, Lconīd Andrejevič?
— Tas esmu es, sveicināts, Genadij. Klausieties, vai nevar izdarīt tā, lai mēs viens otru redzētu? Tur ir tādas pogas…
KomovS tikai paskatījās uz mani, un manas rokas pašas no sevis pastiepās uz pulti un pieslēdza vizoru. Mēs, radisti, parasti turam to atslēgtu dažādu iemeslu dēļ.
— Aliā, — Gorbovskis apmierināts noteica. — Es jau sāku jūs redzēt.
Arī mūsu ekrāniņā parādījās attēls — Leonīda Andrejeviča garā un it kā mazliet uz iekšu iespiestā seja, kuru es pazinu pēc portretiem un aprakstiem. Tiesa gan, portretos viņš parasti izskatījās pēc antīka filozofa, bet pašlaik viņam bija mazliet nomākts, apbēdināts izskats, un uz platā pīles deguna izbrīnījies ieraudzīju skrambu, manuprāt, pavisam svaigu. Kad attēls bija kļuvis pavisam skaidrs, es atkāpos un klusītiņām apsēdos dežuranta vietā. Man radās lielas aizdomas, ka tūlīt tikšu izdzīts no šejienes, tāpēc sāku pārspīlēti uzmanīgi vērot viesuļvētras plosīto apkārtni.
— Vispirms gribu jums pateikties, Genadij, — Gorbovskis teica. — Izskatīju jūsu materiālus, un jāatzīst, ka tie ir kas sevišķs. Ārkārtīgi interesanti. Asprātīgi, eleganti … zibenīgi …
— Jutos glaimots, — Komovs aprauti teica. — Bet?
— Kāds «bet»? — Gorbovskis brīnījās. — «Un» — jūs gribat sacīt. Un vairākums Komisijas locekļu ir tādās pašās domās. Grūti ticēt, ka divās dienās veikts tik kolosāls darbs.
— Man tur nav nekādu nopelnu, — Komovs sausi teica. — Tikai labvēlīgi apstākļi.
— Nē, tā nerunājiet, — Gorbovskis dzīvi iebilda. — Jūs taču jau iepriekš zinājāt, ar ko jums darīšana, vai ne? Un zināt iepriekš — tas jau ir daudz kas. Bet pēc tam jūsu noteiktiba, intuīcija… enerģija…
— Jūtos glaimots, Leonīd Andrejevič, — Komovs atkārtoja, mazliet pacēlis balsi.
Brītiņu valdīja klusums, tad pēkšņi Gorbovskis ļoti klusā balsī jautāja:
— Genadij, kādu jūs iedomājieties Mazā Cilvēkbērna tālāko likteni?
Sajūta, ka mani tūlīt, nekavējoties, šajā pašā acumirklī, palūgs atstāt kajīti ar vislielāko ātrumu, — šī sajūta manī sasniedza kulmināciju. Es savilkos pēc iespējas mazāks un aizturēju elpu.
Komovs paskaidroja:
— Mazais būs starpnieks starp Zemi un aborigēniem.
— Es saprotu, — Gorbovskis atsaucās. — Tas būtu brīnišķīgi. Bet ja nu kontakta nebūs?
— Leonīd Andrejevič, — Komovs skarbi sacīja. — Runāsim tieši un atklāti. Izsacīsim to, par ko inēs abi pašlaik domājam, un to, no kā visvairāk baidāmies. Es cenšos pārvērst Mazo par Zemes ieroci. Tāpēc visiem iespējamiem līdzekļiem un pavisam nesaudzīgi, ja tā var izteikties, cenšos atjaunot viņā cilvēku. Nelaime tā, ka cilvēka psihe, Zemes cilvēku attieksme pret pasauli acīmredzot ir pilnīgi sveša aborigēniem, kuri audzinājuši Mazo. Viņi atstumj mūs, viņi mūs negrib. Un ar šādu attieksmi pret mums ir piesātināta Cilvēkbērna zemapziņa. Par laimi vai par nelaimi, aborigēni ir atstājuši viņā pietiekami daudz cilvēciska, lai mums būtu iespēja iegūt varu pār viņa apziņu. Pašreizējo situāciju var nosaukt par kritisku. Cilvēkbērna apziņa pieder mums, zemapziņa — aborigēniem. Konflikts ir ārkārtīgi smags un riskants, to es ļoti labi apzinos, taču šis konflikts ir atrisināms. Man vēl vajadzīgas, burtiski, dažas dienas, lai Mazo sagatavotu. Es atklāšu viņam patieso stāvokli, atbrīvošu viņa zemapziņu, un Mazais pilnīgi un galīgi pārvērtīsies par mūsu palīgu, līdzstrādnieku, ,1us, Leonīd Andrejevič, nevarat nesaprast, cik vērtīga un nozīmīga mums būtu tāda sadarbība … Es paredzu daudz grūtību. Piemēram, atgrūšanās no mums, kas notiks Mazā Cilvēkbērna zemapziņā pēc tam, kad būsim atklājuši viņam patieso stāvokli, var pārvērsties apzinatā tieksmē pasargāt no mums savas «mājas», savus glābējus un audzinātājus. Iespējams, ka rodas jauns bīstams saspīlējums. Taču esmu drošs: mēs spēsim Mazo pārliecināt par to, ka mūsu civilizācijas ir līdzvērtīgi partneri gan ar savām pozitīvajām īpašībām, gan saviem trūkumiem, un tad viņš — kā starpnieks starp mums — visu mūžu gūs labumu gan vienā, gan otrā pusē, nebaidoties ne par vieniem, ne otriem. Viņš varēs lepoties ar savu izcilo stāvokli, viņa dzīve būs prieka pilna … — Komovs apklusa un pēc brīža turpināja: — Mums jāriskē, tas ir mūsu pienākums. Tādas izdevības vairs nebūs nekad. Tāds ir mans viedoklis, Leonīd Andrejevič.
— Saprotu, — Gorbovskis teica. — Zinu jūsu idejas un cienu tās. Zinu, kā vārdā jūs ierosināt riskēt. Bet jums jāatzīst,ka risks nedrīkst pārsniegt noteiktas robežas. Atcerieties, jau pašā sākumā biju jūsu pusē. Zināju, ka mēs riskējam, baidījos un visu laiku domāju — ja nu patiešām izdodas? Kādas iespējas, kādas perspektīvas tad mums pavērtos!… Un bieži esmu domājis arī par to, ka mēs vienmēr pagūsim atkāpties. Man pat prātā neienāca, ka zēns būs tik komunikabls un ka šai iecerei jau pēc divām dienām būs tādi panākumi. — Gorbovskis atkal apklusa. — Bet, Genadij, kontakta taču nebūs. Mums laiks atkāpties.
— Kontakts būs! — Komovs iesaucās.
— Kontakta nebūs, — Gorbovskis rāmi, bet nepiekāpīgi atkārtoja. — Jūs pats, Genadij, ļoti labi saprotat, ka esam sastapušies ar civilizāciju, kas noslēgusies sevī. Ar sevi noslēgtu saprātu.
— Tā nav noslēgtība, — Komovs iebilda. — Tā ir kvazinosiēgtiba. Viņi ir sterilizējuši planētu un, kā redzams, uztur to tādā stāvoklī. Kaut kāda iemesla dēļ viņi ir izglābuši un izaudzinājuši Mazo Cilvēkbērnu. Viņi galu galā ir visai labi informēti par mūsu civilizāciju. Tā ir kvazinosiēgtiba, Leonīd Andrejevič.