Mednieks
Toms Vuds
Neapturams, elpu aizraujošs trilleris ar izcili noslīpētām cīņas ainām. Labākais pakaļdzīšanās romāns, kādu esmu lasījis daudzu gadu laikā.
Džozefs Fainders
Raķešu degviela ar steroīdiem… Valoda ir asa un precīza, izzīmējot piedzīvojumu lasītāja acu priekšā.
crimesquad.com
Veltīts manam mirušajam brālim Saimonam, kurš vienmēr man ticējis.
1. NODAĻA
Parīze, Francija
Pirmdiena
Plkst. 06.19 pēc Centrāleiropas laika
Mērķis izskatījās vecāks nekā fotogrāfijās. Ielas laternas gaisma izcēla dziļās rievas sejā un bālo, gandrīz slimīgo ādas krāsu. Viktoram vīrietis šķita nemierpilns vai nu nervozas enerģijas pārņemts, vai arī gluži vienkārši izdzēris pārāk daudz kafijas. Tomēr jau pēc trīsdesmit sekundēm tam vairs nebūs nekādas nozīmes.
Dosjē minētais vārds bija Andris Ozols. Latvietis. Piecdesmit astoņus gadus vecs. Piecas pēdas un deviņas collas garš. Simt sešdesmit mārciņu smags. Labrocis. Bez pamanāmām rētām. Iesirmie mati un ūsas bija īsas un rūpīgi apcirptas, acis zilas. Ozols nēsāja tuvredzīgajiem paredzētas brilles. Viņš bija eleganti ģērbies tumšā uzvalkā un mētelī, apāvis nospodrinātas kurpes un ar abām rokām spieda sev pie vēdera nelielu ādas portfeli.
Sasniedzis aleju, Ozols palūkojās pār plecu. Tā bija amatiera kļūda, pārāk acīmredzams žests, lai pieķertu kādu sekotāju, un pārāk ātrs, lai pagūtu kādu pamanīt. Ozols neredzēja viru, kas slēpās ēna tikai dažu jardu attālumā. Viru, kurš bija ieradies viņu nogalināt.
Viktors gaidīja, līdz Ozols pameta gaismas ieloku, un tikai tad ar vienmērīgu, rāmu kustību nospieda mēlīti.
Agrīnā rīta klusumu saplosīja apslāpēti šāvieni. Ozols saņēma divas lodes krūtīs vienu pēc otras. Tās bija piecu, komats, septiņu milimetru zemskaņas lodes, bet pat lielākas nenodarītu vairāk postījumu. Svins vara apvalkā iztriecās cauri ādai, kauliem un sirdij un iestrēga starp mugurkaula skriemeļiem. Ozols krita atmuguriski; ķermenis dobji nobūkšķēja, atsitoties pret zemi. Viņš gulēja, rokas izstiepis, un galva noslīga uz sāniem.
Viktors iznāca no tumsas un uzmanīgi spēra soli uz priekšu. Viņš nolaida savu FN Five-seveN pistoli un ietrieca lodi Ozolam deniņos. Upuris jau bija miris, tomēr Viktors uzskatīja, ka nekad nenāk par ļaunu nodrošināties.
Patronas čaulīte nodžinkstot atsitās pret bruģakmeni un ieripoja lāma, kas mirdzēja mākslīgi oranžajā gaismā. No abiem caurumiem Ozola krūtīs sīcot klusi plūda gaiss pēdējā elpa, ko viņš nepaguva izpūst pirms nāves.
Rīts bija vēss un tumšs, un ausma tikai tagad sāka iekrāsot debesis austrumos. Viktors bija pašā Parīzes sirdi, ko veidoja šauras avēnijas un līkumotas sānielas. Šī iela bija nošķirta, nebija neviena loga ar skatu uz to, bet Viktors tik un tā mirkli pārliecinājās, vai neviens nav redzējis slepkavību. To nebija iespējams dzirdēt. Ar zemskaņas munīciju un slāpētāju katra šāviena troksnis bija tikai kluss klikšķis, tomēr tas nenovērsa iespēju, ka šo vietu kāds izvēlējies, lai atvieglotos.
Noskaidrojis, ka neviena tuvumā nav, Viktors notupās pie līķa un centās nepieskarties smadzenēm, kas sūcās no nelielās brūces upura deniņos. Ar kreiso roku viņš atvilka rāvējslēdzēju un ielūkojās portfelī. Viņš ieraudzīja meklēto, kā jau gaidīts, bet nekā cita nebija. Viktors paņēma zibatmiņu un ielika to savas jakas iekškabatā. Mazais, nekaitīgais priekšmets nešķita slepkavības vērts, tomēr tā bija. Viktors atgādināja sev, ka iemeslam nav nozīmes. Pats galvenais ir konteksts. Gribējās ticēt, ka viņš tikai izpilda algotu darbu
- tādu, ko cilvēki centušies noslīpēt tūkstoš gadu gaitā. Viņš bija šīs evolūcijas augstāka virsotne.
Viktors rūpīgi aptaustīja līķi un pārliecinājās, ka nav nekā cita, kas viņam būtu jāzina. Viņš atrada tikai parastās kabatu drazas un maku, atvēra to un pacēla pret gaismu. Saturs nepārsteidza: kredītkartes un vadītāja apliecība ar latvieša vārdu, dažas banknotes, kā arī izbalējusi fotogrāfija, kurā redzams jaunāks Ozols ar sievu un bērniem. Izskatīga, veselīga ģimene.
Viņš ielika maku upura kabatā, piecēlās un prātā saskaitīja izšautās lodes. Divas krūtīs, viena galvā. Pistoles aptverē palikušas septiņpadsmit Aprēķins bija vienkāršs, tomēr nepieciešams. Ja viņš aizmirsīs skaitu, tad nospiedīs mēlīti un dzirdēs tikai baiso miroņa klikšķi. Reiz viņš jau to bija dzirdējis, kad ierocis bija cita cilvēka rokās, un bija apsolījis sev nekad nemirt šādā nāvē.
Viktors vēlreiz pārlūkoja apkārtni, meklēdams kādu briesmu zīmi, bet neredzēja ne cilvēkus, ne automašīnas un nedzirdēja soļus. Noņēmis slāpētāju, viņš ielika to mēteļa kabatā. Ar slāpētāju pistole bija pārāk gara, lai to varētu pienācīgi paslēpt vai pietiekami strauji izvilkt. Viņš pagriezās uz papēža, sameklēja un pacēla trīs tukšās čaulītes. Asinis līdz tām nebija aizplūdušas. Divas vēl bija siltas, bet lāmā iekritusī čaulīte atdzisusi.
Debesīs spoži spīdēja pusmēness. Tālumā aiz zvaigznēm pletās bezgalīgs Visums, bet vietā, kur stāvēja Viktors, pasaule bija maza un laika nepietika. Viņš juta savus lēnos, vienmērīgos sirdspukstus, bet tie par četriem sitieniem pārsniedza parasto sirds ritmu. Lielais skaits viņu pārsteidza. Viņam gribējās cigareti. Pēdējā laikā viņam to gribējās bieži.
Parīzē Viktors bija pavadījis nedēļu, gaidot zaļo gaismu, un priecājās, ka darbs ir gandrīz pabeigts. Vajadzēja tikai vakarā paslēpt zibatmiņu un paziņot starpniekam tās atrašanās vietu. Darbs nebija sarežģīts vai bīstams; Viktoram tas
šķita pat vienkāršs, garlaicīgs. Parasts uzdevums nogalināt un paņemt. Tas nebija viņa prasmju cienīgs, bet, ja klients vēlējās maksāt viņa milzīgo algu par darbu, ko spētu paveikt arī amatieris, Viktors negrasījās iebilst. Lai gan zemapziņā kaut kas brīdināja, ka darbs bijis pārāk viegls.
Viņš aizgāja, sperot gandrīz nedzirdamus soļus pa cieto, nelīdzeno zemi. Pirms nozušanas pilsētā viņš veltīja pēdējo skatienu vīram, kuru bija noslepkavojis klusējot un bez sirdsapziņas pārmetumiem. Nespodrajā gaismā bija redzamas upura plati ieplestās acis, kurās vīdēja pārmetums. Baltumos jau krājās melnas asinis.
2 . nodaĻa
Plkst. 08.24 pēc: Centrāleiropas laika
Viņi bija divi.
Vidējas miesasbūves, ģērbušies vienkārši cilvēki, kam nepiemita nekas ievērības cienīgs, izņemot to, ka viņi izskatījās pārāk neuzkrītoši. Viesnīca Ponto atradās Parīzes elegantajā Fobursentonorē ielā, un tās viesi bija bagāti tūristi un uzņēmēji dizaineru darinātās drēbēs. Parastā pūlī abi nebūtu pamanāmi.
Bet viesnīcā Viktors viņus ieraudzīja uzreiz, tiklīdz ienāca pa parādes durvīm. Viņi nekustēdamies gaidīja pie liftiem vestibila tālākajā malā, uzgriezuši Viktoram muguru. Viens bija salicis rokas kabatās, otrs sakrustojis tās uz krūtim. Ja viņi apmainījās vārdiem, tas notika bez jebkādas ķermeņa valodas.
Greznajā vestibilā valdīja klusums, un telpā bija tikai desmit cilvēki. Zem augstajiem griestiem pletās marmora grīda un slējās pīlāri, itin visur bija izvietoti eksotiski augi podos, savukārt stūros un vidū salikti zaļi ādas atzveltnes krēsli. Viktors tuvojās reģistratūras galdam, kas stiepās gar sienu viņam labajā pusē, un gāja mierīgi, ikdienišķi, par spīti draudošajām briesmām. Viņš ne mirkli neizlaida abus vīriešus no redzesloka, gatavs rīkoties, ja kāds palūkosies uz viņu. Pagaidām Viktors nebija izlēmis, ko darīt, bet viņa darbības jomā apdraudējums pastāvēja līdz brīdim, kad tika pierādīts