Pēc tam viņš pievērsās skabargām, kas bija iestrēgušas sejas ādā. Sākumā adrenalīns nomāca sāpes, bet tagad Viktors vairs nevarēja baudīt šo greznību. Šķēpelītes bija nelielas, bet raupjas. Sakodis zobus, viņš ar pinceti izvilka tās no vaiga. Viktors labprāt darbotos ātri, bet bija spiests raut skabargas nesteidzīgi, lai tās nesalūztu. Kad pēdējā bija izņemta, viņš pielika pie brūcēm dezinfekcijas līdzekli izmērcētu vates plāksnīti un turēja tik ilgi, cik vien spēja.
Ja lode trāpītu stenderē dažas collas augstāk, viņš šobrīd rautu skabargas no acs, nevis vaiga. Tā bija nepatīkama
doma. Viņš izņēma no kabatas nelielu acu pilienu pudelīti, uzlēja silikona šķīdumu uz plaukstām un ieberzēja āda. Šķīdums nožuva dažu sekunžu laikā. Izgājis ārā, viņš aizsmēķēja un laiski vilka dūmus, vienlaikus ejot pa ielu. Nikotīna radītais uzmundrinājums bija tieši tas, kas nepieciešams. Bija labi justies dzīvam.
Viktors solīja sev, ka šī cigarete būs pirmā un pēdējā līdz pat nākamajai dienai. Viņš jau nedēļu centās iztikt ar vienu cigareti dienā un bija apņēmies šoreiz izturēt, varbūt pat samazināt devu dažu turpmāko nedēļu laikā. Vai arī ne. Lai nu kā, viņš negrasījās ar raizēm par savu nelielo atkarību sabojāt jūsmu pēc kaujas. Viktors aizmeta izsmēķēto cigareti, brīdi juzdamies vainīgs par ielas piemēslošanu, bet atviegloja sirdsapziņu, kārtīgi ievietojot tualetes piederumus vairākās atsevišķās atkritumu urnās.
Viesnīcas vestibila iekārtojums bija vienkāršs, bet gaumīgs, un tajā valdīja klusums. Aiz viesu pieņēmēju galda stāvēja līksms vīrietis, kasot izbalināto bārdiņu. Viktors uztvēra viņa skatienu un piegāja klāt.
- Puis-je vous aider, monsieur? reģistratūras darbinieks jautāja.
- Oui, avez-vous un tйlйphone public?
Vīrietis pamāja uz vestibila tālāko galu, kur bija izliktas norādes par tualeti. Lа-bas.
Viktors pateicās un šķērsoja vestibilu. Aiz stūra viņš ieraudzīja divus vecmodīgus telefonus, sameklēja iekšējās līnijas numuru, kas savienoja ar apkalpošanu numurā, un piezvanīja. Viņam atsaucās priecīga sieviete.
- Labdien, Viktors sveicināja. Es atvedu izmazgāto veļu, bet nevaru izlasīt istabas numuru, uz kuru to vajadzētu piegādāt. Viņš nosauca kodu, kas bija rakstīts uz atrastās kvīts.
Sieviete nopūtās. Kā man gribētos, lai viņi beidzot to
nokārto! Viktors dzirdēja, ka viņa atri, prasmīgi klabina taustiņus. Svjatoslava kungs. Divsimt desmitais numurs.
*
istaba bija patīkama un eleganti iekārtota. Tajā bija gulta, kas izskatījās ērta, un plaša vannasistaba. Viktors ieslēdza televizoru un ar tālvadības pulti sameklēja ziņu kanālu. Pagaidām nebija nekā par apšaudi, bet viņš bija pārliecināts, ka ilgi nebūs jāgaida. Viņš izslēdza televizoru un pārlaida skatienu istabai. Slepkava acīmredzot nebija gatavojies ātri doties prom. Drēbes bija pakarinātas uz skapja durvīm, un vannasistabas plauktos vēl joprojām stāvēja tualetes piederumi. "Varbūt, mani nonāvējis, viņš gribēja aplūkot skaistākās vietas. Svešzemnieks Parīzē… Kāpēc gan nebaudīt kultūru? Tagad viņš varēs aplūkot elles ainavas. Un ceru, ka atsūtīs man kādu pastkartīti."
Viktors nepacietīgi gaidīja pastkartīti.
Viņš domāja, ka pārējie slepkavas apmetušies citās Parīzes viesnīcās. Tas radītu mazāk aizdomu, it īpaši šādā daudznacionālā komandā. Viktors uzskatīja, ka agrāk viņi nav bijuši pazīstami. Tā kā nekas neliecināja par pārējo mītnēm, viņam nāksies izmantot šo istabu pēc iespējas pilnvērtīgāk.
Uz galdiņiem pie gultas nekā nebija, un arī kumode tai blakus bija tukša. Viktors iebīdīja pirkstus starp matraci un gultas rāmi un atrada bruņu ādas maku. Tajā bija tikai daži eiro. Ne pases, ne lidmašīnas biļetes. Tas droši vien būtu pārāk vienkārši.
Rūpīgi pārmeklējot istabu, Viktors vispirms ielūkojās tualetes poda skalojamā kastē, lai redzētu, vai šis slepkava izmanto tādas pašas drošības metodes kā viņš, tomēr tur nekas nebija paslēpts. "Žēl. Būtu jauki, ja mani ar upuri saistītu kaut kas kopējs."
Arī citas iespējamās paslēptuves bija tukšas. Tātad
viesnīcas seifs. Tas bija saprotams. Istabene un neviens cits nevarēs aiznest kaut ko vērtīgu vai bīstamu.
Slepkava bija pieļāvis nodevīgu kļudu, darba laikā nēsājot līdzi personiskas mantas. Tas bija nepiedodams, kaut gan saprotams solis. Viņš taču neiecerēja savu nāvi. Un miroņiem galu galā ir vienalga, vai kāds noskaidro viņu vārdu. Viktors to uztvēra kā apliecinājumu viedoklim, kas viņam bija izveidojies attiecībā uz šo komandu. Viņi bija neatkarīgi algotņi, nesaistīti ar kādu organizāciju. Pretējā gadījumā šis slepkava rīkotos uzmanīgāk. "Kurš viņus sapulcēja? Kāds, kuram pietika līdzekļu." Nolīgt slepkavas nebija viegli; to nevarēja izdarīt, atšķirot telefonu grāmatu un meklējot vārdus pie šķirkļa "S".
Pietika ar to, ka Viktors veica savu darbu, lai viņam rastos ienaidnieki. Tomēr tikai kāds, kurš zināja par viņa došanos uz Parīzi, varēja izvietot pilsētā savus slepkavas. Viktora rīcībā esošā informācija liecināja, ka šajā kategorijā ietilpst vien divi cilvēki. Viņa klients un starpnieks.
Cilvēks, kurš sagādāja Viktoram šo pasūtījumu, viņam bija pazīstams tikai kā starpnieks. Viņš bija vidutājs starp Viktoru un klientu, kurš gribēja darba rezultātu. Viktors nezināja, kā sauc šos cilvēkus un kāpēc klientam nepieciešama mērķa nāve. Viņš tikai nojauta, ka tas ir saistīts ar priekšmetu, kas nu bija paslēpts viņa jakas kabatā.
Viktors nezināja arī, kā starpnieks ir saistīts ar klientu. Reizēm šie starpnieki bija neatkarīgi darboņi, citreiz strādāja kādas valsts izlūkdienesta labā, privātās apsardzes firmās, organizētās noziedzības grupējumos vai citās apvienībās. Vai arī viņus ar klientu saistīja citas darījumu attiecības, piemēram, viņi bija advokāti vai konsuli, vai ari klients saņēmis starpnieka datus no citiem.
Vienmēr bija jārēķinās ar iespēju, ka starpnieks patiesībā ir policists vai izlūkdienesta darbinieks, kurš kaut kā uzzinājis par Viktora esamību un cenšas viņu nolīgt, lai pēc tam
arestētu. Tas bija viens no daudzajiem neatkarīga algotņa darba riskiem. Starpnieks, kurš uzticēja šo uzdevumu Viktoram, darīja to pirmo reizi; katrā ziņā Viktors līdz šim nebija ar viņu runājis. Par starpnieku nebija zināms nekas, taču radās nojauta, ka tik profesionāli un efektīvi darboties var tikai cilvēks, kurš jau iepriekš kārtojis darījumus ar algotiem slepkavām.
Izņēmis no kabatas zibatmiņu, Viktors to rūpīgi nopētīja. Nevērtīgs nieciņš, bet acīmredzot informācija, kas tajā saglabāta, kādam bija ļoti svarīga. Viņam bija pavēlēts paslēpt zibatmiņu paša izvēlētā drošā vietā un pavēstīt starpniekam koordinātas, lai kāds to varētu paņemt.
Starpnieks vēlējās panākt, lai zibatmiņa tiek nodota no rokas rokā, bet Viktors nekad nesatikās ar kādu, kas iesaistīts veicamajā darbā… ja vien negrasījās viņu nogalināt. Viņš negribēja nevienam rādīt savu seju, turklāt iepriekš norunāta satikšanās deva lielisku iespēju sagatavot uzbrukumu viņam no slēpņa. Tagad šķita ticami, ka, izpildot starpnieka lūgumu, Viktors patiesi kristu par upuri šādam uzbrukumam. Tā kā viņš atteicās pakļauties, ienaidnieki bija spiesti viņu nogalināt tūlīt pēc Ozola nāves, kamēr vēl zināja viņa atrašanās vietu. Gaidot, kamēr viņš paslēps zibatmiņu un sazināsies ar starpnieku, viņi pazaudētu Viktora pēdas.