Ja klients gribēja viņu nogalināt tāpēc, lai turpmākās izmeklēšanas vai atriebības gadījumā neviens nevarētu viņu atrast, tas būtu saprotami, bet muļķīgi. Viktoru un starpnieku saistīja tikai saziņa internētā, bet ar klientu viņš nebija saistīts vispār nekā. Šī metode aizsargāja visas iesaistītās puses. Varbūt viss bija vienkāršāk. Varbūt pasūtītājs negribēja maksāt otro algas daļu. Tomēr veselas slepkavu komandas nolīgšana noteikti bija dārga, kaut gan viņi nepieprasīja tik daudz kā Viktors.
Atgriezies vestibilā, viņš nosauca viesu pieņēmējam
Svjatoslava vārdu, palūdza viņu izrakstīt un piebilda: Jūsu seifā ir manas mantas.
Ja reģistratūras darbinieks nolemtu salīdzināt pases fotogrāfiju ar vīrieti pie letes, tad noteikti atklātu patiesību. Viktors ieslēpa roku zem mēteļa, grasīdamies nolaist pistoles drošinātāju, tomēr pārdomāja. Kalsnais jauneklis nespētu pretoties.
Pēc mirkļa puisis atgriezās un pasniedza Viktoram pasi, lidmašīnas biļeti un bankas karšu maciņu. Viņš izskatījās tikpat līksms kā iepriekš. Viktors nosprieda, ka viņš nav papūlējies neko salīdzināt, un aplūkoja saņemtās mantas, izliekoties, ka baidās kaut ko aizmirst. Biznesa klases biļetē kā galamērķis bija norādīta Minhene. Makā atradās divas kredītkartes. Visi dokumenti bija izsniegti Mihailam Svjatoslavam. Viktors ielika maku un biļeti kabatā. Atslēgu nebija. Par vēlu raizēties, kur tās pazudušas.
Viņš parakstīja reģistrācijas veidlapu un apmaksāja rēķinu, izvēlējies to kredītkarti, kas bija vairāk apbružāta. Vispirms viņš neuzkrītoši pameta skatienu uz parakstu aizmugurē. Viltojums nepiemānītu rokraksta ekspertu, bet bija pietiekami labs viesu pieņēmējam, kuram droši vien būtu grūti izlasīt pat rakstus pornogrāfiskā žurnālā.
Jauneklis pasniedza viņam rēķina kopiju, uz kuras bija ari slepkavas adrese, un noteica: Cerams, jūs Parīzē patīkami pavadījāt laiku.
Izklausījās, ka viņš runā no sirds. Viktors brīdi domāja, kā viesu pieņēmējs uzvestos, ja zinātu, ka vēl pirms mirkļa viņš plānojis puisi nogalināt.
Viktors sarauca uzaci.
- Bija interesanti.
9 . nodaĻa
Plkst. 13.15 pēc Centrāleiropas laika
- Velns un elle, kas te notiek?
Alvaress un Kenards stāvēja Fobursentonorē ielā. Viņiem priekšā aiz policijas barjeras drūzmējās pūlis. Iela abpus viesnīcai bija nosprostota. Alvaress redzēja vairākus policistus gan formastērpos, gan civilās drēbēs un citus nozieguma vietas tehniskos darbiniekus, kas pildīja savus pienākumus.
Kenards beidza telefona sarunu un pievērsās Alvaresam.
- Cik man zināms, te šorīt noticis kaut kas šausminošs. Dzirdēju, ka miruši astoņi cilvēki, visi nošauti, un brīvībā ir viens aizdomās turamais, kurš izklausās pazīstams.
- Velns parāvis, Džon! Alvaress uzmeta Kenardam gaidpilnu skatienu. Vai tiešām tas pats, kurš piebeidza Ozolu?
Jaunākais vīrietis pamāja. Šāvējam ir līdzīga gaume attiecībā uz eksotisku munīciju. Vairāki cilvēki nošauti ar piecu, komats, septiņu milimetru zemskaņas lodēm. Vēl nav paspējuši salīdzināt lodes, bet…
- Iespēja, ka divi atsevišķi šāvēji izmantoja kaut ko tik īpatnēju vienā un tajā pašā rītā Parīzē…
- …ir ļoti niecīga.
- Pat līdzinās nullei. Alvaress centās palūkoties pāri skatītājiem, kas cerēja ieraudzīt kaut ko aizraujošu. Kad tas viss notika?
- Man varēja pateikt tikai to, ka pirms pusdienlaika. Tātad ne pārāk sen.
- Pirms Ozola nāves?
- īsti nezinu. Šķiet, vismaz stundu vēlāk.
- Mums jātiek iekšā.
Alvaress izlauzās cauri pūlim. Viņš bija liela auguma vīrs, kurš no pirmā līdz pēdējam gadam koledžā bija nodarbojies ar grieķu-romiešu cīņu un vēl tagad izskatījās pēc karotāja, kaut gan melnos matus caurvija daudzi sirmi pavedieni. Viņa augums mēdza biedēt cilvēkus, un viņš to bieži izmantoja, lai gan pēdējā laikā tomēr deva priekšroku tam, lai cilvēku viņu novērtētu par zemu, nevis baidītos. Lai nu kā, šādos brīžos lielāka nozīme bija spēkam.
Sasniedzis norobežojošo lenti, viņš uzreiz atdūrās pret paceltu plaukstu un parādīja policistam savu apliecību. Brīdi to pētījis, policists ar mājienu pieaicināja savu priekšnieku. Tas pusmūža francūzis, neliela auguma, rūpīgi kopts laiski pienāca klāt. Viņš šķita aizkaitināts, jo bija spiests kaut ko darīt. Alvaress vēl joprojām turēja roku paceltu, un vecākais policists samiedza acis, vērojot atvērto maku.
- Jā? viņš angļu valodā jautāja.
- Vai jūs te esat galvenais?
Policists pamāja. Es esmu leitnants Lefevrs. Viņš brīdi klusēja un tad nevērīgi painteresējās: Kā varu palīdzēt?
- Es esmu Amerikas Valsts departamenta darbinieks un šobrīd strādāju Amerikas vēstniecībā Parīzē. Alvaress ielika maku kabatā. Manuprāt, jūsu aizdomās turētais šāvējs varētu būt tas pats, kurš šorīt nogalināja manu paziņu, latvieti Andri Ozolu.
Bija skaidrs, ka Lefevrs jau zina par šo saistību, bet diezin vai kaut ko nojauta par to, ko Ozols darīja Parīzē.
- Un? viņš apjautājās.
Alvaress nejutās pārsteigts, tomēr būtu devis priekšroku
ieinteresētākai atbildei. Un mums abiem nāktu par labu apvienot spēkus. Ja es varētu apskatīt viesnīcu…
- Tas diemžēl nav iespējams.
- Kāpēc? Vai nedzirdējāt, ko nupat teicu?
Lefcvrs pārnesa svaru uz otru kāju; spriežot pēc viņa vēdera, svars bija iespaidīgs. Šī ir mūsu izmeklēšana. Jums nav varas šajā valstī.
Lai apvaldītu kārdinājumu kaut ko atcirst, Alvaress dziļi ievilka elpu un rami iebilda: Es necenšos atņemt jums aizdomās turamo vai atzinību, es tikai gribu viņu atrast. Un, kaut gan tas izklausās neprātīgi, man šķita, ka mēs varētu viens otram palīdzēt.
- Paldies par piedāvājumu, Lefevrs sacīja, pat nemēģinot izlikties, ka runā no sirds. Ja būs nepieciešama jūsu palīdzība, mēs to palūgsim.
Viņš pagriezās un devās uz viesnīcu.
- Nelietis, Alvaress noņurdēja un atkal lauzās cauri pūlim, šoreiz jau agresīvāk nekā iepriekš. Izņēmis no kabatas telefonu, viņš palūkojās uz Kenardu. Nu tā, laiks rezerves plānam.
10. nodaĻa
Šarlruā, Beļģija
Pirmdiena
Plkst. 17.02 pēc Centrāleiropas laika
Zēns, kurš sēdēja pie letes, pieņēma Viktora naudu un pat nepacēla skatienu no savas komiksu grāmatas. Viņš ar vienu roku atvēra kases aparātu, iemeta atvilktnē eiro monētas un pasniedza Viktoram papīra lapu, nepateicis ne vārda. Viktors apsēdās pie datora vistālāk no ieejas, tādējādi izvēloties vietu, no kuras ērti varēja saskatīt durvis.
Šķita, ka datora monitors ir iegādāts nesen, bet tastatūras spraugās bija sakrājušies putekļi. Ilgi izmantotā plastmasa bija nodzeltējusi un spīdīga. Viktors ātri ievadīja desmit ciparu kodu, ko nolasīja no papīra lapiņas, un nospieda ievadīšanas taustiņu.
Interneta kafejnīcā bija vēl seši apmeklētāji, visi jauni. Pa durvīm ienāca pusaugu ķīniete ar sārtām matu šķipsnām. Droši vien apmaiņas studente. Viktors gaidīja internēta pārlūka parādīšanos un tikai vienreiz pavirši palūkojās uz meiteni.
Viņš dotu priekšroku kādai pilnākai kafejnīcai, kur būtu vieglāk saglabāt anonimitāti, bet arī šeit neviens viņam neveltīja ne mirkli uzmanības. Jauneklis pie durvīm nebija atrāvis skatienu no komiksu grāmatas kopš mirkļa, kad Viktors viņam samaksāja. Uz vāka bija milzīgas krūtis un līki