zobeni. Pēc piecām minūtēm Viktors jau būs prom, un vēl pēc piecām minūtēm visi viņu pilnīgi aizmirsīs.
Ārā līņāja smalks lietus. Viktors pa logu redzēja gājējus, kas steidzās savās gaitās. Dažiem bija lietussargi, citiem nelaimīgajiem nācās bez tā iztikt. Neviens nenovēroja kafejnīcu.
Racionāli domājot, bija skaidrs, ka neviens nevarētu viņam sekot pāri robežai, tomēr Viktora darbības lauciņā, lai izdzīvotu, bija nepieciešama neliela paranoja. Viņš saprata, ka visvieglāk ievainojams ir nevis acīmredzamu briesmu pilnos brīžos, bet gan tad, kad jūtas drošībā.
Stundu pēc otrās viesnīcas pamešanas Viktors pavadīja Parīzes metro, braucot no vienas stacijas uz citu un mainot vilcienus pēc nejaušības principa, lai atrautos no iespējamiem sekotājiem. Bija ļoti maz ticams, ka to kāds vēl dara, tomēr drošības dēļ vienmēr vajadzēja rīkoties piesardzīgi. Un šis nebija īstais mirklis, kad atteikties ko metodēm, kas palīdzējušas viņam gandrīz desmit gadus izdzīvot ārkārtīgi bīstamā profesijā.
Sievietei atņemto Heklera un Koha sistēmas pistoli Viktors bija rūpīgi noslaucījis un iemetis Sēnā. Jūdzi tālāk tāds pats liktenis piemeklēja otro FN Five-seveN pistoli. Viņš sadedzināja pasi, ko izmantoja šī ceļojuma laikā, un paņēma jaunu no bankas seifa nodalījuma, ko bija noīrējis ar izdomātu vārdu. Šādi nodalījumi Viktoram bija vairākās Eiropas galvaspilsētās un citās pilsētās visā pasaulē. Pieredze liecināja, ka profilakse vienmēr ir labāka par zālēm, un nupat piedzīvotais to apstiprināja.
Viņš bija izmetis brilles un izņēmis zilās kontaktlēcas, tad devās pie bārddziņa un lika apgriezt matus vēl īsākus, kā arī noskūt bārdu. Pie sienas bija televizors, un Viktors vēroja ziņu raidījumu par apšaudi viesnīcā. Pagaidām policija bija atklājusi tikai dažus sīkumus, nepieminot mironi sānielā;
droši vien tāpēc, ka skatītājus daudz vairak interesēja masu slepkavība.
Viktors bija iegādājies jaunu uzvalku, kreklu un kurpes, katru no tiem citā veikalā. Ja viņš visu nopirktu vienuviet, pārdevējs varētu viņu iegaumēt. Pārējās drēbes viņš salika maisiņā un atstāja sānielā gan pilsētas klaidoņi par tām parūpēsies. Vienīgais lietiskais pierādījums, kas apliecināja viņa viesošanos Parīzē, bija pamestie līķi.
Iespējams, pilsētā viņš varētu kaut ko vairāk noskaidrot par uzbrucējiem. Tomēr, paliekot Francijā, viņam nāktos uzmanīties gan no vajātājiem, gan varas pārstāvjiem. Ārpusē cīņa notika viens pret vienu. Daudz labākas izredzes.
Viesnīcā viņš piesargājās, lai novērošanas kamerās nebūtu redzama viņa seja, bet varbūt kāds darbinieks vai viesis iegaumējis viņa vaibstus. Bārda, brilles, mati un krāsainās kontaktlēcas traucētu policijas māksliniekam uzzīmēt atbilstošu portretu, bet tik un tā vajadzēs izmantot plastikas ķirurga pakalpojumus. Viktors sadrūmis nopūtās. Gadu gaitā viņš bija samierinājies ar šo nepieciešamību, kaut gan nespēja pie tās pierast. Seja, ko viņš redzēja spoguli, vairs nepiederēja viņam un bija mainīta tik bieži, ka viņš vairs neatcerējās savu īsto izskatu. Reizēm viņš par to pat priecājās.
Interneta pārlūks beidzot atvērās, un viņš ievadīja tā starpniekservera adresi, kurā bija izveidojis kontu ar neīstu vārdu. Pēc tam, izmantojot šo serveri datora IP adreses slēpšanai, viņš ievadīja kāda tiešsaistes lomu spēļu foruma adresi Dienvidkorejā.
Spēle bija ļoti iecienīta, un forumā bija vairāki simti tūkstošu reģistrēto lietotāju. Tam bija arī labi izstrādāta drošības sistēma, lai ļaunprāši netraucētu foruma darbu. Pret valdībām tā nedarbojās tik labi, tomēr, ņemot vērā milzīgās plūsmas foruma serveri, būtu gandrīz neiespējami pārtvert Viktora ziņojumus.
Pieslēdzies savam kontam, Viktors ieslēdza tūlītējo ziņojumu iespēju. Viņš deva priekšroku tai, nevis ierastajam forumam, kurā ziņojumi var saglabāties gandrīz mūžīgi. Izmantojot tūlītējos ziņojumus, dati neatstāja nekādas pēdas, kam varētu izsekot. Izmeklēšanai noderētu tikai viņa dators un tas, ko lietoja starpnieks.
Vienīgais vārds Viktora kontaktu sarakstā bija atzīmēts kā "pieslēdzies".
Starpnieks.
Viktors divas reizes uzklikšķināja uz vārda, atverot sarunu logu, un ierakstīja ziņojumu. Lai samazinātu iespēju, ka Nacionālās drošības aģentūra vai Lielbritānijas Elektroniskās drošības aģentūra pamanīs šo sarunu, Viktors vienmēr vairījās no acīmredzamajiem vārdiem, kas bija iekļauti valdību superdatoru meklēšanas programmās, nekad nepieminēja Allāhu un tamlīdzīgi.
"Radās sarežģījumi."
Atbilde tika saņemta gandrīz nekavējoties. "Kas notika?"
"Par darījumu zināja vēl kāds uzņēmums."
"Par ko tu runā?"
"Septiņi konkurējoši pārdevēji izrādījās labi informēti par manu tirdzniecības vietu. Viņi nogaidīja, līdz apmeklēju rīta sanāksmi, un piedāvāja man jaunu amatu. Kontraktu līdz mūža galam."
Starpnieks bridi vilcinājās. "Man ļoti žēl to dzirdēt."
"Pietaupi žēlumu pārdevējiem. Viņu līmenis nebija atbilstošs manējam."
"Vai darījums notika?"
"Jā. Klientam mans piedāvājums šķita neatvairāms."
"Vai saņēmi preci?"
Mirkli padomājis, Viktors uzrakstīja: "Jā."
"Ko tu gribi no manis?"
"Paska id rojumu."
"Nesaprotu."
"Tūlīt sapratīsi. Vienīgie, kas zināja par darījuma noslēgšanas vietu, bijāt jūs ar to kungu, kura labā tu strādā."
"Ko tas nozīmē?"
"Es neesmu radis sabotēt pats savu darbu."
"Nav tā, kā tu domā."
"Kā tad ir?"
"Mēs neesam saistīti ar notikušo."
Viktors atlaidās krēslā. Vārds "mēs" radīja iespaidu, ka starpnieks ar klientu ir ciešākās attiecībās, nekā šķitis līdz šim.
Viņš neko nerakstīja.
Starpnieks turpināja: "Es par notikušo zinu vien to, ko nupat stāstīji tu. Tici man."
Ja būtu kāds taustiņš, kas atskaņotu skaļus smieklus starpnieka datorā, Viktors to nospiestu.
"Labāk es uzticēšos sev."
"Kā lai es tevi pārliecinu?"
"Tev jau bija iespēja."
"Un prece?"
"Es to nepiegādāšu."
Pēc ilgas pauzes starpnieks uzrakstīja: "Lūdzu, pārdomā."
"Labākajā gadījumā tu biji tik nemākulīgs, ka ļāvi trešajai pusei uzzināt par mūsu vienošanos. Sliktākajā gadījumā tu esi stulbs un cerēji mani pazemot. Lai nu kā, šajā brīdī mūsu ceļi šķiras."
"Pagaidi."
"Tu mani vairs neredzēsi un nesaņemsi ziņu no manis," Viktors rakstīja. "Bet iespējams, ka es tevi apciemošu."
Viņš atslēdzās, kamēr starpnieks rakstīja atbildi. Bija patīkami beigt šo sarunu ar draudiem. Kāds sens draugs mēdza teikt, ka ikviena uzvara, lai cik niecīga, tik un tā ir uzvara.
Starpnieks lietoja vārdu "mēs". "Varbūt tā bija nejauša kļūda, kas atklāja, ka starpnieks un klients vienotiem
spēkiem iesūtījuši mani lamatās," Viktors prātoja. “Vai arī nekas tamlīdzīgs. Šobrīd nav iespējams par to pārliecināties."
Viktors paslēja galvu, izdzirdējis troksni kaitinošu mobilā tālruņa zvana melodiju. Ķīniete sāka meklēt to kabatā. Viktors ierakstīja vēl vienu iegaumētu tīmekļa adresi lodziņā. Brīdi vajadzēja pagaidīt, līdz ekrānā parādījās jaunā vietne. Viņš uzspieda uz vienas no divdesmit aktīvajām saitēm un vēroja, kā lejupielādējas programma.
Tā bija tikai dažus megabaitus liela, un kafejnīcas interneta pieslēgums bija ātrs, tāpēc aizritēja tikai dažas sekundes. Viktors atvēra programmu un vēroja, kā parādās pelēks lodziņš un straujš skaitļu un nosaukumu birums. Pēc divām minūtēm programma bija pabeigusi dzēst nesenās interneta darbības vēstures apliecinājumus no datora cietā diska. Programma tos ne vien izdzēsa, bet arī to vietā uzrakstīja nevērtīgus datus no tiem cietā diska sektoriem, kur iepriekš glabājās interneta vēsture. Šie dati bija izdzēsti un vēlreiz pārrakstīti. Process atkārtojās vairākus tūkstošus reižu zibenīgā secībā, un sākotnējus datus nekad nebūs iespējams atgūt.