Beigu beigās programma to pašu izdarīja ar sevi. Pēc trīsdesmit sekundēm vairs nebija nekādu liecību par Viktora apmeklētajām vietnēm un darbībām tajās. Prasmīgs speciālists atrastu programmas pēdas, bet tas arī būtu viss.
Piecēlies Viktors izgāja no kafejnīcas. Pret parādes durvīm bija pavērsta novērošanas kamera, tāpēc viņš nolieca galvu un devās uz dzelzceļa staciju.
11 . nodaĻa
Centrālā izlūkošanas pārvalde, ASV, Virdžīniias štats Pirmdiena
Plkst. 13.53 pēc Austrumu zonas laika Piecas laika zonas uz rietumiem, Lenglijā, bija izvietota milzīgā CIP galvenā ēka. Divsimt piecdesmit astortu akru lielā zemes gabala vidū starp vairāk nekā diviem miljoniem kvadrātpēdu stikla, tērauda, betona un tehnoloģiju mājoja pasaulē visbagātīgāk finansētā spiegošanas organizācija. CIP kompleksā, ko veidoja sākotnējā, sešdesmitajos gados uzceltā ēka un astoņdesmitajos gados īstenotie uzlabojumi, strādāja apmēram divdesmit tūkstoši cilvēku. No tiem tikai saujiņa bija augstāk par Rolandu Prokteru, un viņš ar to neizsakāmi lepojās.
Nacionālā slepenā dienesta direktora vietnieks Prokters sēdēja pie sava galda apskaužami plašajā pēdējā stāva kabinetā. Tas bija gaišs un plašs, aprīkots ar klimata kontroles sistēmu un gaumīgi iekārtots. Vislielākā priekšrocība bija skaistais skats uz Virdžīnijas laukiem ap pārvaldes mītni. Viņš nolika klausuli, piecēlās, ievilka elpu, lai varētu aizpogāt žaketi, un izgāja no kabineta.
Gariem soļiem Prokters pa gaiteņiem nonāca līdz konferenču zālei un atgrūda durvis. Visi pārējie jau sēdēja pie garā, ovālā galda. Tikai pusei visu cilvēku tiešām vajadzēja te būt; tie bija augsti kungi no Proktera nodaļas. Pārējiem bija pie-
šķirtas vietas tikai statusa, nevis noderīguma dēļ. Ozola lieta bija svarīga, un daudzu liktenis bija atkarīgs no tās panākumiem vai, kā šobrīd, izgāšanās pat tad, ja viņi paši personiski nebija tajā iesaistīti.
Ātri sasveicinājies, Prokters apsēdās. Viņam pretī sēdēja departamenta vadītāja vietniece Meredita Čembersa tieva īsa auguma sieviete ar šauru seju un melniem matiem, kas jau sirmoja, bet viņa dedzīgi atteicās tos krāsot. Viņa bija vairākus gadus vecāka par Prokteru, bet izskatījās labi šādā vecumā, kaut gan Prokters deva priekšroku sievietēm ar lielākiem mīkstumiem gurnu apvidū. Čembersa savā tumši zilajā bikškostīmā izskatījās tikpat karaliska kā vienmēr. Viņa vēl nebija pavadījusi pat gadu Nacionālā slepenā dienesta vadības krēslā un, pēc Proktera domām, bija nepieredzējusi. Viņas kabinets bija daudz lielāks par Prokteram atvēlēto, toties viņš baudīja labāku skatu. Un viņš būtu gatavs derēt uz savu pensiju, ka gultā Čembersa ir ļoti aizrautīga.
- Labi, Čembersa sāka sanāksmi. Alvaress ir gatavs runāt ar mums pa telefonu. Vai dzirdat mani?
No galda skaļruņiem atskanēja Alvaresa balss: Jā, kundze.
Prokters labi pazina Alvaresu, kurš bija ne vien prasmīgs operatīvais darbinieks, bet arī patiesi krietns cilvēks. Pienākuma izjūta un tēvzemes mīlestība bija tā iesakņojusies viņa sirdī, ka viņa asinis bija sarkanas, baltas un zilas. Pēc ilgās CIP dienestā pavadītās darba dzīves Prokters bija spiests atzīt, ka tādi godprāši kā Alvaress ir sastopami reti.
- Lieliski, Čembersa noteica. Daži no mums zina, kas šodien notika, citi nezina. Lūdzu, pastāstiet par operācijas norisi!
- Šorīt man Parīzē vajadzēja tikties ar kādu Andri Ozolu, Alvaress sacīja. Viņš ir latvietis, atvaļināts Krievijas jūras spēku un pirms tam arī Padomju Savienības flotes virsnieks. Ozols teicās zinām, kur atrodas krievu fregate, kas nogrima
Indijas okeānā pirms vairākiem gadiem. Krievi neatzina, ka šo negadījumu, visu jūrnieku nāvi, izraisīja katastrofāla dzinēja kļūme. Pirmkārt, šī nelaime notika apkaunojoši drīz pēc krievu un ķīniešu jūras spēku mācībām tuvumā, otrkārt, pēc Ozola teiktā, uz kuģa bija astoņas pretkuģu raķetes "Onikss".
- Viljam, lūdzu, pastāstiet mums par "Oniksu", Čembersa aicināja.
Viljams Fērgusons sēdēja Proktera pusē. Viņš vadīja Krievijas biroju un bija viens no pārvaldes vecajiem vilkiem. Fērgusonam bija gandrīz septiņdesmit gadu, seju izvagoja dziļas grumbas, bet viņš bija saglabājis katru sirmo matu šķipsnu, ko atsukāja atpakaļ no augstās pieres. Reizēm viņš nēsāja garu mēteli, kurā šķita lielāks, bet parasti izskatījās kalsns, pat izbadējies, bet nekad vājš. Trīs reizes Fērgusons bija karois Vjetnamā un saņēmis vairāk medaļu, nekā saskaitāms uz abu roku pirkstiem. Vecais vīrs bija nelokāms patriots un izcils spiegs, kurš vairāk nekā četrdesmit gadu veicis Amerikai nepieciešamo netīro darbu. Nostāsti par viņa cīņu pret Padomju Savienību aukstā kara laikā bija leģendāri, un tie, kas zināja par viņa sasniegumiem, pamatoti uzskatīja viņu par varoni. Fērgusons bija desmit gadus vecāks par Prokteru, taču viņa statuss bija par pakāpi zemāks. Tā bija Fērgusona izvēle. Viņš palika ierakumos pēc savas gribas, un Prokters ļoti cienīja veco vīru.
- "SS-NX-26 Oniksa" raķete, vienkāršiem vārdiem izsakoties, ir ierocis, ko mēs paši labprāt būtu izgudrojuši, Fērgusons dobjā balsī paskaidroja. Tā aizvieto "SS-N-22 Saules apdegumu" raķeti, ko daži eksperti, ieskaitot mani, nosauca par bīstamāko raķeti pasaulē. "Onikss" ir vēl nāvējošāks. Viņš nokremšļojās un turpināja: Šīs raķetes gandrīz neizbēgami sabojās dienu. To darbības rādiuss ir simt sešdesmit divas jūras jūdzes, un tās var lidot pat deviņu pēdu augstumā, ja nepieciešams, turklāt traucas divarpus
reižu ātrāk nekā skaņa. Tām ir vai nu piecsimt piecdesmit mārciņu parastā kaujas galviņa, vai ari divsimt kilotonnu kodolgalviņa. Savukārt mūsu līdzvērtīgajām raķetēm "Harpūnai" un "Tomahaukam" ir mazāk nekā piecdesmit jūdžu darbības rādiuss, un tās lido ar zemskaņas ātrumu. Tikpat labi varētu salīdzināt velosipēdu ar sacīkšu automašīnu. Tomēr ātrums un darbības rādiuss nav vienīgais, kas neļauj mūsu admirāļiem iemigt. Galvenais ir šo ieroču precizitāte. Tā ir apbrīnojama. Divtūkstoš trešajā gadā Krievijas un Ķīnas flote piedalījās kopīgās mācībās Indijas okeānā, imitējot uzbrukumu agresīvām Amerikas transportkuģu grupām. Demonstrācijai izvēlētais laiks nebija nejaušs. Mēs tobrīd izrādījām savus juras flotes muskuļus tajā pašā pasaules nostūrī. Fērgusons sāji pasmaidīja. Interesantākais bija mirklis, kad Ķīnas iznīcinātāja raķete izšāva "Saules apdegumu" ar mācību kaujas galviņu. Ātrdarbīga kamera nofilmēja, kā raķete trāpa balta krusta vidū, kas uzkrāsots uz mērķa korpusa vairāk nekā sešdesmit jūras jūdžu attālumā. Raķete lidoja divdesmit divu pēdu augstumā virs jūras līmeņa. "Onikss" ir ātrāks, tam ir lielāka celtspēja, un to ir grūtāk atrast, nemaz nerunājot par apturēšanu. Fērgusons pārlaida skatienu istabai. Vai mums jāsatraucas par šiem ieročiem? Neapšaubāmi. Tie ir ieviesti, lai sakautu ASV Egīdas radaru un Falangas aizsardzības sistēmu, kas sargā mūsu kuģus. Falangas aizvietotājs, rotējošā raķete, nekad nav pārbaudīta cīņā pret šādiem ieročiem. Vienkārši izsakoties, mums nav pierādītas aizsardzības pret "Oniksu" vai "Saules apdegumu". Šīs raķetes iznīcinājušas jūras kauju spēku līdzsvaru, un daži iznīcinātāji, kas apbruņoti ar šīm raķetēm, varētu sadragāt veselu karakuģu grupējumu. Mums nav nekā tāda, kas kaut attāli līdzinātos "Oniksam". Un mēs tos gribam. Ļoti.