Prokters juta, ka Fērgusons lepojas ar savu runu. Vecais vīrs bija pavadījis darba mūžu cīņā ar Padomju Savienību,
un kopš Berlīnes mūra nojaukšanas viņa pieredze un zināšanas vairs nebija tik vērtīgas kā iepriekš. Tagad visus vairāk satrauca Tuvie Austrumi, nevis Krievija. Ari Prokters vecā vira vietā būtu neapmierināts par šādu kritienu no slavas augstumiem. Tomēr, ja Fērgusons tiešām tā jutās, tad prasmīgi to slēpa.
Viens no klātesošajiem nolēma izmantot iespēju. Neitans Vailijs sēdēja Proktera pusē. Viņš izskatījās vismaz desmit gadus jaunāks par saviem nedaudz vairāk kā piecdesmit, jo viņam bija smieklīga garu gaišu matu kodaļa. Prokters nezināja, kāda iemesla dēļ Vailijam nepatīk, un nebūt par to nesatraucās, jo viņu neinteresēja šī kalsenā mēsla domas.
- Kāda velna pēc krieviem ir šāda raķete, bet mums nav? Vailijs jautāja.
Fērgusons nopūtās un pamāja savam vietniekam Saiksam, lai tas atbildētu priekšnieka vietā. Prokters īsti nezināja Saiksa vārdu. Karls, Kevins vai kaut kas tamlīdzīgs. Izskatījās, ka viņš trenējas sporta zālē, bet ne pietiekami, lai par to būtu vērts runāt. Prokteram arī nebija ne jausmas, cik viņam gadu, bet laikam ap trīsdesmit pieciem. Ja gaisma bija slikta, gurdenās acis vērta Saiksu daudz vecāku. Viņa uzvalki bija rūpīgi pašūti un nevainojami piegulēja; tie bija daudz dārgāki, nekā varētu atļauties ar viņa algu. Pirms vairākiem gadiem Prokters bija sācis izmeklēšanu attiecībā uz Saiksu, lai noskaidrotu, kā viņš papildina savus ienākumus. Atklājās, ka viņam ir bagāti vecāki un trasta fonds.
Saiksu Prokters uztvēra kā neatrisinātu mīklu. Viņam bija labas drēbes, gludi skūts zods, labi zobi, viņš izmantoja pareizos vārdus. Saikss bija gluži kā Fērgusona pretstats jauns un biedējoši godkārīgs. Viņš strādāja pārvaldē, lai iegūtu slavu, un droši vien bija neapmierināts ar norīkojumu uz nepievilcīgo Krievijas departamentu, bet šķita gatavs atstāt iespaidu. Prokters saskatīja savas godkāres atspulgu šī vīra acīs, un viņam ne vienmēr patika ieraudzītais.
- Ticiet vai nē, Saikss iesāka, smaidā atklājot balinātos zobus, bet mēs neesam virsotnē, ja runa ir par raķešu tehnoloģijām. Krievija ir izmetusi savu ieroču izveides programmu mēslainē, tomēr vietām budžeta plūsma ir spēcīga. Ši valsts pievērsusies dažām svarīgākajām tehnoloģijām un neatpaliek tādās jomās kā, piemēram, iznīcinātāju lidmašīnas. Dažu raķešu tehnoloģiju lauciņā viņi ir tirgus līderi un nopelna miljardus, tirgojoties ar citām valstīm. Viņu pretkuģu raķešu iespējas ir ne tikai soli, bet pat lēcienu tālāk par mūsējām. Viņi ir vismaz divdesmit piecus gadus priekšā visam, kas ir mums.
- Lai Alvaress turpina, Čembersa sacīja.
Tobrīd Fērgusons pamāja, it kā būtu nepieciešama viņa piekrišana.
Skaļrunī atkal bija dzirdama Alvaresa balss. Ozols grasījās pārdot nogremdētā kuģa atrašanās vietu tam, kurš solītu vairāk. Pircējs drīkstētu nesteidzoties atrast raķetes. Protams, pasaulē ir daudz valstu vadītāju, kas labprāt iekļautu šos ieročus savā arsenālā. Ozols apgalvoja, ka viņam ir vismaz seši citi iespējamie pircēji. Viņš gribēja pārdot informāciju par divsimt miljoniem eiro, bet es nokaulēju līdz mazliet vairāk nekā simt miljoniem.
Čembersa nopūtās. Nespēju pat izteikt, cik svarīgi ir, lai šīs raķetes atrastu mēs. Tādējādi mēs uzlabotu savu pretkuģu raķešu tehnoloģiju un neļautu naidīgiem spēkiem izmantot šo ieroci pret mums vai mūsu sabiedrotajiem. Turklāt mūsu flote varētu pilnveidot aizsardzību pret šīm raķetēm. Brīdi klusējusi, viņa piebilda: Mēs nedrīkstam aizmirst, ka ķīniešiem un irāņiem šī tehnoloģija jau ir.
Vailijs pieliecās tuvāk telefonam. Simt miljoni dolāru par koordinātām ir padārgi.
Fērgusons nolēma palīdzēt. Lai mums būtu labākās rotaļlietas, mēs katru gadu tērējam vairāk, nekā dažai valstij ir nacionālais kopprodukts. Simt miljoni par iespēju aptvert
divdesmit piecus gadus ilgu ieroču pilnveidošanas programmu ir izcils darījums. īt īpaši tāpēc, ka mēs cenšamies iegūt "Saules apdegumu" jau vairākus gadus, bet Krievija to nepārdod.
- Vai tās vēl būs derīgas pēc ūdenī pavadītā laika? Vailijs painteresējās.
Saikss pamāja. Iespējams, bet varbūt arī ne. Raķetes ievietotas slēgtās čaulās, kas aizsargā no apkārtējās vides ietekmes, bet tās nav paredzētas iegremdēšanai sālsūdenī. Varbūt čaula ir sarūsējusi un viss, kas nokļuvis juras ūdenī, būs nederīgs, bet mēs varēsim izpētīt tehnoloģiju un kaujas galviņas. Tur varētu būt jebkas. Katrs, kurš izceltu raķetes un pievienoto elektroniku, spētu atveidot dizainu un uzbūvēt kaut ko līdzvērtīgu. Cīņā pret režīmu, kam ir šādas raķetes, mūsu pretošanās spējas jūrā ir ārkārtīgi zemas. Pat vidēja līmeņa "Oniksa" atdarinājums varētu iedragāt vai pat iznīcināt vienu no mūsu karakuģiem.
- Kāpēc nolēmāt tikties Parīzē? Čembersa jautāja.
- Ozolu mocīja vajāšanas mānija, atbildēja Alvaress.
- Viņš bija pārliecināts, ka mēs viņu apmānīsim, bet piekrita satikties neitrālā vidē. Tur, kur mums būtu grūti kaut ko uzsākt. Viņš ierosināja Parīzi un nosauca septiņas dienas ilgu laika posmu, apsolot man piezvanīt šajā nedēļā un nosaukt piemērotu vietu un laiku. Šorīt pirms pussešiem Ozols piezvanīja un teica, ka vēlas satikties pēc stundas. Protams, viņš neatnāca.
Čembersa graciozi pieliecās. Laikam jau nevar cerēt, ka Ozols sarunā deva kādu mājienu par fregates atrašanās vietu.
- Diemžēl ne. Viņš bija pietiekami gudrs, lai nepateiktu itin neko konkrētu. Toties atklāja, ka Maskava uzskata kuģi par nogrimušu dzelmē, no kuras nebūs vērts to izcelt, bet patiesībā kuģis ir kontinentālā šelfa seklumā. Ozols apgalvoja, ka tas noticis starptautiskajos ūdeņos, tāpēc jebkurš, kam ir laiva un koordinātas, varēs kuģim netraucēti piekļūt.
Jūs noteikti saprotat, ka Indijas okeānā ir plašas kontinentālā šelfa teritorijas.
- Kāpēc viņš nemēģināja anonīmi pārdot informāciju krieviem? jautāja kāds no birokrātiem.
- Manuprāt, viņš apzinājās, ka krievi atradīs informācijas avotu un nosūtīs likvidēšanas komandu no Ārējās izlūkošanas dienesta vīriem, kas piedāvātu labāku darījumu.
- Kā būtu noritējusi tikšanās? Čembersa jautāja.
- Ozols piekrita iekopēt informāciju zibatmiņā un atdot man dienā, kad kļuva par upuri. Pēc tam es pārbaudītu šo informāciju. Ja tā izskatītos patiesa, es ieskaitītu viņa bankas kontā pusi naudas. Kad viņš būtu sazinājies ar banku un pārliecinājies par naudas saņemšanu, es aiznestu zibatmiņu sev līdzi. Otra puse būtu šifrētā kontā, un viņš tam varētu piekļūt, kad mēs atrastu kuģi. Neko labāku es nevarēju panākt.
- Skaidrs, Čembersa noteica. Tagad stāstiet, kas notika Parīzē!
- Mēs neesam noskaidrojuši pat niecīgu daļiņu no visa, Alvaress sacīja. Franči cenšas neko lieku neatklāt. Viss ir tā iespiests starp mēsliem, ka mums vajadzēja ilgu laiku, lai izgrauztos cauri.
- Vai tiešām tas jūs pārsteidz? Fērgusons jautāja. Mūsu draugi dīķa otrā pusē nav paši inteliģentākie no visiem sabiedrotajiem, bet nav arī tik dumji, kā mums gribētos ticēt. Viņiem ir acis un ausis. Viņi saprot, ka mēs kaut ko noklusējam, un viņiem tas nepatīk.