Prokters apslāpēja smaidu. Vecais vīrs vienmēr nevilcinoties pauda savas domas, bieži vien atmetot pieklājību.
Vailijs nokremšļojās un atkal iejaucās sarunā. Vai jums šķiet, ka viņi uzzinājuši par operāciju?
- Nē, ja vien nav radusies informācijas noplūde vai viņi nav apveltīti ar pārdabiskām maņām, Fērgusons atbildēja. Bet franči droši vien jau ļāvušies vajāšanas mānijai un iztēlē radījuši dažādus neticamus skaidrojumus līdzšinējiem
notikumiem. Nekas no tā visa nelīdzināsies patiesībai, tāpēc par viņiem nesatraucieties. Vismaz pagaidām franči sagādā tikai nelielas neērtības.
Čembersa veltīja Fērgusonam pieklājīgu, bet bargu skatienu. Turpiniet, Alvares.
- Lūk, kas mums zināms. Patologanatoms uzskata, ka Ozols miris laikā starp pieciem un septiņiem no rīta. Viņu nošāva sānielā pie Marnas ielas. Līķi diezgan ātri atrada kāda veikala īpašnieks. Nebija personu apliecinošu dokumentu, bet es pats aplūkoju viņa līķi morgā. Divas lodes sirdī, caurumi tuvu blakus, un viena deniņos no niecīga attāluma. Nav liecinieku. Nav lietisko pierādījumu. Slepkava pavisam noteikti bija profesionālis. Alvaress ievilka elpu un turpināja: Tālāk jau kļūst interesanti. Piecpadsmit minūtes pēc astoņiem Parīzes policija saņēma izsaukumu uz viesnīcu, kur atrada astoņus miroņus. Piecus viesnīcā, divus pretējā ēkā, vēl vienu uz ielas. Policists, ar ko es slepus aprunājos, teica, ka visus laikam nogalinājis viens cilvēks. Vairākos līķos atrada piecu, komats, septiņu milimetru zemskaņas lodes, tādas pašas kā tās, ar kuram nogalināts Ozols. Tās izšautas no cita ieroča, bet tā paša modeļa.
- Kas tur, pie velna, notika? Prokters jautāja.
- Pagaidām nav ne jausmas, Alvaress atbildēja. Man jāiekļūst viesnīcā, jānoskatās drošības kameru ieraksti un jāizlasa policijas ziņojums, lai to noskaidrotu. Vienatnē man tas nav izdevies.
- Es par to parūpēšos, Čembersa solīja.
Fērgusons papurināja galvu. Kāds nogalināja Ozolu un sarīkoja slaktiņu Parīzes viesnīcā? Apšaubāmi.
- Izskatās tieši tā, Alvaress apņēmīgi noteica.
- Vai kaut kas liecina par spēkiem, ko šis slepkava pārstāv? Čembersa jautāja. Es esmu ar mieru uzklausīt arī minējumus.
- Ozols nenosauca citus, ar kuriem risina pārrunas, bet
domāju, ka šo to mēs varam uzminēt. Krievijai un Ķīnai šīs raķetes jau ir, un Irānai ir "Saules apdegums", tātad pie viņiem Ozols nevērstos. Viņš gribēja tikties Parīzē, tātad franči, visticamāk, nav iesaistīti. Bet visi pārējie aizdomās turamie ļoti gribētu iegūt "Oniksu": Izraēla, Saūda Arābija, Lielbritānija, Indija, Pakistāna, Ziemeļkoreja. Ja kāds uzzināja, ka Ozols informāciju pārdos mums, nevis viņiem, tad varēja pacensties to iegūt tik un tā. Sūtīt profesionālu slepkavu ir daudz lētāk nekā samaksāt Ozola pieprasīto naudu. Un iespējams arī, ka krievi uzzināja par Ozola viltību un atrada viņu.
- Tātad tas nozīmē, ka slepkavu varēja nolīgt jebkurš? Fērgusons painteresējās.
Alvaresa balsī ieskanējās nāvējoša nopietnība. Es tik un tā viņu atradīšu.
12 . nodaĻa
Uz DIENVIDAUSTRUMIEM NO ŠaRLRUĀ, BEĻĢIJĀ
Pirmdiena
Plkst. 19.48 pēc Centrāieiropas laika
- Les billets, si'l vous plaīt!
Viktors pasniedza biļeti konduktoram, kurš to apzīmogoja, atdeva atpakaļ un nesteidzīgi aizgāja pa eju, ik pa brīdim sastingstot, lai nenokristu. Viņš izskatījās astoņdesmit gadus vecs un, visticamāk, astoņdesmit pirmo gadu nesagaidīs.
Aiz loga sniga. Pārslas krājās loga stūros Viktoram labajā pusē. Naktī ainava nebija redzama, bet, pieglaužot vaigu pie vēsā stikla, Viktors saskatīja laukus un pakalnus, šad tad arī kādu mirgojošu gaismu tālumā.
Vilciens bija divu stundii brauciena attālumā no Vācijas robežas, un bus jau agrs rīts, kad viņš sasniegs Minheni caur Strasbūru, bet Viktors neļāva sev iemigt. Viņš pat nezināja, vai to spētu.
Viktors bija vienīgais šajā vagonā un sēdēja pēdējā rindā pa labi no ejas tā, ka aiz muguras bija siena. Viņš bija izslējies taisns, lai redzētu tālākās durvis un jebkuru, kurš pa tām ienāktu.
Kreisajā pusē atvērās durvis, un Viktors instinktīvi saspringa. Pieplūda adrenalīns, gatavojot viņu uzbrukumam.
Ienāca četrus vai piecus gadus veca meitene. Viņa pat nepalūkojās uz Viktoru, tikai aizskrēja pa eju, atsitoties pret sēdekļiem abās pusēs. Nokļuvusi vagona galā, viņa pagriezās un smaidīdama skrēja atpakaļ. Piepeši viņa ieraudzīja Viktoru un apstājās.
Neticami plati iepletusi acis, meitene lūkojās uz Viktoru. Viņš nenovērsās, bet jutās neērti, it kā meitene redzētu to, kas slēpās aiz viņa acīm un cilvēcīguma maskas Viktora īsto dvēseli. Pasmaidījusi meitene atklāja skatienam zobus, starp kuriem bija daudz brīvas vietas, un Viktora aizdomas izgaisa.
Viktors tēloja, ka ir apjucis, un pieskārās meitenei pie auss. Viņa izskatījās tikpat apmulsusi. Pacēlis roku, Viktors parādīja viņai monētu. Meitene atkal atplauka smaidā. Viņš pavirpināja monētu pirkstos, un bērns sāka smieties.
Tad Viktors paslēpa monētu kreisajā plaukstā un pakustināja to virs labās, pēc tam atvēra un parādīja meitenei tukšu plaukstu. Viņa smējās un norādīja uz otru roku. Varbūt viņa jau bija redzējusi šo triku, bet Viktors cerēja, ka meitene gluži vienkārši ir neparasti vērīga. Viņš pagrieza sakļauto labo plaukstu un atvēra. Monētas nebija. Meitenes smaids nozuda, sejā parādījās apjukums. Viktors tikai paraustīja plecus, pavērsis abas plaukstas augšup.
Tobrīd durvīs nostājās sieviete un vāciski kaut ko uzsauca meitenei, kura atkal aizbēga. Māte steidzās viņai pakaļ un pacēla balsi līdz ar katru nākamo saucienu. Viņa izskatījās sakarsusi, it kā būtu dzinusies meitai pakaļ visa vilciena garumā.
Māte satvēra bērnu aiz apkakles, iekams mazā sasniedza nākamās durvis, un saniknota veda meitu atpakaļ. Viņa rājās par šādu bēgšanu, bet šķita, ka meiteni tas nesatrauc.
Kad viņas tuvojās, Viktors uztvēra meitenes skatienu un pasmaidīja, it kā sakot: "Ceru, ka nākamreiz tev paveiksies." Meitene atplauka smaidā, un viņš slepus ielika bērnam saujā monētu. Viņas acis staroja, bet jau nākamajā brīdī mazā nozuda, un Viktors atskārta, ka nekad mūžā nav juties tik vientuļš.
Vilciens iegriezās garā līkumā, un gaisma uz mirkli noraustījās. Viktors izņēma no kabatas viedtālruni un ieslēdza. Viņš bija iegādājies šo ierīci Šarlruā, iepriecinot veikala īpašnieku ar maksājumu skaidrā naudā. Sameklējis zibatmiņu, viņš to ievietoja USB pieslēgvietā. Parādījās uzraksts, ka piekļuve ir atļauta, bet vienīgajam satura dokumentam nepieciešama parole, tāpēc Viktors nevarēja to atvērt.
Kaut gan gribējās tikai gulēt, viņš piespieda sevi domāt. Divas stundas pēc uzdevuma paveikšanas vairāki slepkavas no Austrumeiropas amerikāņa vadībā centās viņu nogalināt viesnīcā. Viņš atcerējās dosjē, ko bija atradis slepkavu furgonā. Tajā nebija iekļauta personiska informācija, tomēr, lai zinātu viņa sejas vaibstus un apmešanās vietu, bija nepieciešamas ārkārtīgi precīzas ziņas.
Slepkavas varēja sūtīt tikai kāds, kurš zināja, ka viņš būs Parīzē un nogalinās Ozolu. Viktors neticēja, ka iesaistīta trešā puse. Starpnieks vai klients vai arī abi kopā uzsūtīja Viktoram algotņus, lai nodrošinātos, ietaupītu naudu vai arī kāda cita pagaidām nesaprotama iemesla dēļ. Tobrīd Viktoru neinteresēja iemesls. Galvenais bija palikt dzīvam, un nākamajā vietā bija ienaidnieku nogalināšana. Viss pārējais nešķita svarīgs. Iemesls Viktoru interesētu tikai tad, ja tas palīdzētu aizsargāties.