Viņš atvēra viedtālrunī dokumentu, kurā bija nokopējis visu Svjatoslava informāciju. Bija pārāk bīstami vest dokumentus pāri robežai. Vajadzēja noskaidrot, kurš nolīdzis Svjatoslavu. Varbūt starpnieks, varbūt kāds cits. Lai nu kā, Viktoram tas bija jāzina. Svjatoslavs dzīvoja Minhenē, tātad jāsāk tur.
Viktors aptvēra, ka ir aizvēris acis, un piespiezdamies tas atvēra. Ķermenim bija vajadzīga atpūta, tomēr viņš neuzdro
šinājās atslābināt modrību, kamēr pasaulē bija viņa ienaidnieki. Visu savu mūžu viņš bija pavadījis neredzams, tomēr kāds viņu pamanija. Tagad modrība bija izmisīgi nepieciešama.
Un Viktors uzskatīja, ka labākā aizstāvība ir uzbrukums.
13. NODAĻA
Parīzē, Francija
Pirmdiena
Plkst. 22.48 pēc Centrāleiropas laika
Datora ekrānā uzstājīgi mirgoja melnbalts attēls. Tas bija graudains un vietām izplūdis, bet kvalitāte bija pieņemama. Alvaress lūkojās uz zemas izšķirtspējas novērošanas kameras attēlu, tāpēc necerēja uz kristālskaidru kontrastu, bet būtu labi, ja no šiem kadriem nesāpētu galva.
Viņš paknaibīja ādu starp uzacīm un noslaucīja asaras no sasprindzinātajām acīm. "Es jūtos drausmīgi un atbilstoši ari izskatos," viņš nodomāja. Tobrīd viņš stāvēja ASV vēstniecības ēkas pagrabā kopā ar Kenardu, un jauns tehnoloģiju speciālists, kura vārdu Alvaresam nebija laika iegaumēt, uzmanīja aparatūru.
Pēc viņa sarunas ar CIP galveno mītni Čembersa acīmredzot bija vērsusies pie frančiem, un Alvaress saņēma visu attiecīgo dokumentu kopijas. Policisti iedeva viņam arī viesnīcas drošības kameru ierakstus, kuros bija redzams, kā pieci cilvēki, to vidū viena sieviete, tika sacaurumoti kā sieti. Spriežot pēc policijas ziņojuma, viens no abiem līķiem pretējā ēkā bija sieviete, turklāt paveca. Šī bija neprātīgākā lieta, ar ko Alvaress nodarbojies savas CIP karjeras laikā.
Gandrīz vienpadsmit gadus Alvaress strādāja Nacionālajā slepenajā dienestā, ko iepriekš dēvēja par Operāciju direk-
torātu. Pirms tam viņš pameta koledžu un dienēja jūras spēkos, bet šāda dzīve viņu neaizrāva. Dienestā viņš jutās kā šūpojoties ūdenī un gaidot, kad kaut kas notiks, bet šis mirklis nekad nepienāca. Viņš iestājās jūras spēkos, būdams pārgalvīgs jauneklis, un gribēja noskaidrot savu vērtību, bet nemitīgās mācības un retās humānās palīdzības misijas neatklāja viņam neko interesantu. Tagad gan Alvaress, visticamāk, jūras spēku dienestā piedzīvotu daudz vairāk briesmu. Viņš iestājās armijā nepareizo iemeslu dēļ, bet darbu CIP sāka, pareizo izjūtu vadīts. Kopš tās reizes Alvaress ne reizi nebija to nožēlojis.
Ekrānā bija redzams, ka lifta kabīnē ieiet divi vīrieši.
- Kas viņi ir?
Alvaress stavēja, izslējies taisns un sakrustojis lielās rokas uz platajām krūtīm. Toties Kenards bija pieliecies, uzrotījis piedurknes un atbalstījis elkoņus uz galda, lūkojoties ekrānā. Kenards bija apmēram desmit gadus jaunāks nekā Alvaress un pakļauts viņam, tomēr mēdza izlikties, ka abi ir līdzvērtīgi partneri. Alvaress likās dzimis diplomāts un centās saglabāt draudzīgas darba attiecības.
Kenards bija pāris collu garāks, izmantoja pārāk daudz matu želejas un izturējās tik nevērīgi, it kā strādātu aģentūrā tikai veselības apdrošināšanas dēļ. Viņš to droši vien uztvēra kā pakāpienu karjeras ceļā. Iestāties CIP tūlīt pēc koledžas, dažus gadus pastrādāt, iegūt pieredzi un zināšanas, pēc tam ķerties pie lielākiem, labākiem un dāsnāk atalgotiem darbiem privātajā uzņēmējdarbībā. Alvaresam nepatika šāda attieksme. Viņš strādāja CIP, lai pildītu savu patriota pienākumu.
Parasti Kenards nemitīgi runāja un nespēja apklust, ja vien no tā nebija atkarīga viņa dzīvība, bet šodien viņš šķita zaudējis pašpārliecinātību. Varbūt apziņa par darba svarīgumu beidzot bija viņu pamodinājusi. Ir gājuši bojā cilvēki. Tā nebija rotaļa.
Pirmajā lietas apkopojumā bija daži papildinājumi, kuru trūka Alvaresam izsniegtajā eksemplārā. Šo papildu informāciju viņš ieguva no aģentūras avota Parīzes policijas rindās. ASV par to labi samaksāja, toties biezais eiro banknošu žūksnis panāca to, ko nespēja policijas paustā piekrišana sadarboties.
Viņš sameklēja ziņojuma sadaļu, kurā bija uzskaitīti līķi. Izņemot veco kundzi, kas nogalināta pie sava dzīvokļa durvīm, nevienam no miroņiem nebija personību apliecinošu dokumentu. Vairākumam bija rācijas un austiņas, ieroči un munīcija. Franči vēl nebija paguvuši identificēt nevienu no upuriem, bet Alvaress ievadīja pirkstu nospiedumus sistēmā un gaidīja rezultātus. Viesnīcā bija noticis kaut kas ļoti nozīmīgs, un taja iesaistīti ārkārtīgi bīstami cilvēki.
ierakstu vērošana bija apdullinoši vienmuļa nodarbe, bet Alvaress bija apņēmies to paveikt. Andris Ozols grasījās tikties ar Alvaresu, bet kāds viņu nogalināja un nozaga informāciju. Šobrīd galvenais bija atgūt šo informāciju, bet Alvaresam tikpat svarīgi šķita arī notvert nelieti un vismaz pienaglot viņu pie tuvākās pieejamās sienas.
Diemžēl viesnīca izmantoja tikai divas novērošanas kameras, vienu vestibilā un otru pie sētas puses ieejas. Alvaresam būtu daudz vieglāk, ja katrā stāvā būtu kamera. Tagad viņš bija spiests paļauties uz policijas ziņojumu, lai izveidotu kopainu. Ziņojums bija kaitinoši īss un nepilnīgs. Paies laiks, līdz šīs tukšās vietas tiks aizpildītas.
- Lūk, kur viņš, Kenards sacīja. Pie reģistratūras galda.
Alvaress palūkojās ziņojumā. Bišopa kungs, četrsimt septītais numurs.
Ekrānā bija redzams, ka noslēpumainais cilvēks dodas lifta virzienā un apstājas gaidīt, bet piepeši atkāpjas malā. Acīmredzot slēpās no abiem vīriešiem, kas iznāca ārā.
Svarīgākos mirkļus Alvaress kopā ar Kenardu bija vērojis
vismaz divdesmit reižu, un viņu vēl joprojām izbrīnīja notikumu gaita. Kamēr viens no tagad mirušajiem stāvēja vestibilā, slepkava pagāja viņam garām tik tuvu, ka gandrīz pieskārās, un nemanīts iesoļoja liftā.
- Veikli, Kenards nočukstēja.
- Patiniet uz priekšu. Alvaress pamāja.
Darbinieks ķērās pie vadības pogām, un graudaino attēlu uz bridi papildināja dūkoņa.
- Pietiek, Alvaress noteica.
Uzradās divi diezgan satraukti cilvēki, kas drudžaini spaidīja lifta pogas, bet pēc tam aizsteidzās kāpņu telpas virzienā un nozuda.
Kenards papurināja galvu. Un pēc dažām minūtēm abi
ir līki.
/
- Viņi ieradās viesnīcā, meklējot slepkavu, nevis otrādi, Alvaress sacīja. Labi, patīsim uz priekšu, līdz parādīsies pārējie.
Viņš jau desmito reizi parāva vaļīgāk kaklasaiti, kamēr Kenards lūkojās uz ekrānu. Darbinieks klusi pildīja pavēli. Istabā trūka gaisa. Nebija logu, un gaisa kondicionētājs jau bija ceļā uz mehānisko ierīču elli. Ārpusē valdīja nepatīkams aukstums, bet Alvaress, Kenards un darbinieks jau vairākas ilgas stundas bija pavadījuši šaurā, elektroniskajām ierīcēm pārpildītā telpā. Gaiss šķita indīgs.
- Sākas, Kenards noteica.
Ozola iespejamais slepkava iznāca no lifta un apsēdās atzveltnes krēslā. Viņš ne mirkli nepiemirsa slēpt seju no kameras, neuzkrītoši pieliecot galvu tā, lai nebutu redzami viņa vaibsti. Tas notika pārāk bieži, lai varētu to uzskatīt par veiksmi.
Ierodoties viesnīcā, slepkava nezināja, kur ir kamera, bet viņš bija reģistrējies pirms vairākām dienām, un viesnīca saglabāja tikai pēdējo četrdesmit astoņu stundu ierakstus. Pēc tam tos iznīcināja. Alvaress nesaprata, kāda tam jēga. Tik