pat labi viesnīca varētu vispār neizmantot kameras. Viņš to pateica vadītājam.
Slepkava parādījās ierakstā vēl tikai dažas sekundes, šķērsojot vestibilu ceļā uz kāpņu telpu. Pēc tam viņš nozuda un vairs nebija redzams. Vienu no līķiem atrada virtuvē, tāpēc Alvaress minēja, ka slepkava aizgājis pa šīm durvīm, nevis sētas puses izeju, kur bija otra kamera. Pēc tam daži cilvēki tika nogalināti pretējā ēkā un vēl viens uz ielas.
Alvaress nekustējās, kamēr ieraksts turpinājās. Viņš cerēja ieraudzīt kaut ko noderīgu, bet jutās neizturami noguris. Acis smeldza. Viņš bija pārliecināts, ka arī Kenardam ir grūti. Bet varbūt jaunais darbinieks bija pieradis visu dienu vērot ekrānus un viņam tas nesagādaja sarežģījumus. Varbūt viņam tas šķita aizraujoši. Dīvainis.
Pēc trīsdesmit minūtēm Alvaress beidzot pievilka krēslu un apsēdās.
- No šī mēs vairs neko neiegūsim.
Kenards pamāja. Piekrītu. Viņš noknikšķināja pirkstu kauliņus. Kā tev šķiet, vai te gatavo ķīniešu ēdienus? Nezinu, ko gribat jūs, bet es labprāt apēstu kraukšķīgu pīli. Apnikusi tā varžēdāju barība.
Beidzot ierunājās tehnoloģiju speciālists: Dažus kvartālus uz rietumiem ir laba ēdnīca, kur galdiņus apkalpo velnišķīgi pievilcīga austrumniece. Es jums parādīšu.
- Lieliski. Kenards uzsita pa vēderu. Es mirstu badā.
Alvaresam nebija apetītes. Viņš klusi sacīja: Viens virs
nogalina Ozolu, pēc divām stundām atgriežas viesnīcā, kur viņu cenšas nonāvēt septiņi bruņoti cilvēki, bet viņš noslepkavo tos visus.
- Jā, Kenards noteica, piekalis skatienu durvīm.
- Viesu pieņēmēja aprakstīja gara vai vidēja auguma balto vīrieti ar brūniem vai melniem matiem. Bet tie droši vien ir krāsoti. Acu krāsu viņa neatceras. Varbūt bijušas brilles. Vecumā no divdesmit pieciem līdz četrdesmit gadiem. Vi
ņam ir bārda, bet tā šobrīd jau ir noskūta, ja vien nebija mākslīga, un atlikušie fakti atbilst gandrīz visiem baltajiem šajā pilsētā.
- Apmēram, Kenards piekrita un paņēma jaku. Pie velna! Mums nekā nav.
Alvaress bija vienisprātis. Viņš paberzēja bārdas rugājus, apdomājot turpmāko. Darbs bija viņu nogurdinājis, tomēr gulēt negribējās. Vēl bija pārāk daudz darāmā. Iezvanījās mobilais tālrunis, un viņš steigšus atbildēja. Pabeidzis sarunu, viņš uzsmaidīja Kenardam.
- Ko tu teici?
14. nodaĻa
/
MlNHENE, VāCI)A
Otrdiena
Plkst. 01.12 pēc Centrāleiropas laika
Kad Viktors izkāpa no vilciena līdz ar četrpadsmit citiem pasažieriem, lija lietus. Stacija tik vēlu bija gandrīz tukša, un atklātais plašums visapkart sagādāja Viktoram raizes. Viņš centās pamest staciju ātri, bet neradīt iespaidu par steigu. Ārpusē nebija neviena taksometra, tāpēc viņš gāja kājām. Pēc vairākam sēdus pavadītām stundām viņš priecājās par iespēju izkustēties.
Atradis ātro uzkodu bistro, kas vēl strādāja, viņš apsēdās pie loga. Ēdiens bija neparasti slikts, bet viņam vajadzēja kalorijas, un šis bija ātrākais veids, kā atgūt enerģiju. Vismaz piena kokteilis nebija pārāk slikts. Ar vaniļas garšu.
Viktors apturēja taksometru un nosauca šoferim ielu, kur dzīvoja Svjatoslavs, bet tēloja, ka nerunā vāciski, lai nevajadzētu brauciena laikā tukši pļāpāt. Šoferis pieveda viņu pie četrstāvu dzīvojamās ēkas Minhenes austrumos. Tas bija turīgs rajons, apbūvēts deviņdesmitajos gados, pilns ar dārgiem dzīvokļiem, no kuriem pavērās skats uz upi, un plašiem mājokļiem.
Ēkas parādes durvis bija aizbultētas, un pie tām bija novērošanas kamera līdz ar laternu. Būtu pārāk bīstami atslēgt durvis, tāpēc Viktors pavadīja nakti Minhenes bāros, atļau-
juties izdzert ne vairāk kā vienu glāzi stundā. Viņš veltīja laiku sieviešu pētīšanai tāpat kā pārējie brīvie vecpuiši. Katrā bārā viņš uzturējās ne ilgāk kā divas stundas, lai cilvēki viņu neiegaumētu. Sešos Viktors pabrokastoja nelielā kafejnīcā un atgriezās pie ēkas, turēdams kafijas glāzi, no kuras aukstajā gaisā cēlās garaiņi.
Pretējā ielas pusē atradās autobusu pietura, kas viņu pasargāja no lietus un sagādāja ari ieganstu stāvēt uz ielas. Viesnīcā noskaidrotā informācija liecināja, ka Svjatoslavs dzīvo trīssimt astoņpadsmitajā dzīvoklī, bet varēja būt, ka tas nav viņa īstais vārds. Viktors jutās gandrīz pārliecināts, ka par to nav jāraizējas. Svjatoslava pase bija pārāk nobružāta, lai to uzskatītu par nesen izsniegtu viltvārdim, tātad bija vai nu īsta, vai ari vienīgais izdomātais vārds. Pasē bija daudz zīmogu, kas liecināja par ceļojumiem uz valstīm ārpus Eiropas Savienības, un daudzas no tām reiz ietilpa Padomju Savienībā Igaunija, Ukraina, Latvija, Lietuva un citas. Vai nu viņš bieži ceļoja darba dēļ, vai arī bija dedzīgs tūrists ar aprobežotu gaumi. Lai nu kā, bija vērts aplūkot adresi, kas saistīta ar šo cilvēku.
Iemalkojis kafiju, Viktors saviebās. Vācu kafija mēdza būt drausmīga. Šeit ražoja izcilus šaujamieročus, bet nespēja uzvārīt tasi labas kafijas pat tad, ja no tā būtu atkarīga tautas nākotne. Piemēram, dienā, kad vairs nebūtu ieroču.
Viktors vēroja, kā no ēkas iznāk četri cilvēki, bet neviens neiet iekšā. Ikviens bija ģērbies uzvalkā un garā mētelī, bet rokā nesa portfeli. Pilsētas darba bites ceļā uz savu stropu. Malkojot kafiju, viņš lūkojās uz cilvēkiem, kas devās ēkas virzienā, un mēģināja saprast, kurš grasās tajā ieiet.
Rīts bija auksts un drēgns, debesis slēpās aiz tēraudpelēkiem mākoņiem. Vasarā Vācija bija skaista, bet ziemā tā Viktoram šķita nomācošāka nekā jebkura cita Eiropas valsts. Vikingu elle bija ledainā Niflheima, un Viktors sprieda, ka ziemeļnieki baidījušies no kaut kā līdzīga Vācijai novembri.
Viņš atkal iemalkoja kafiju un ieraudzīja steidzīgu vīrieti ar vilnas mēteli mugurā un portfeli ar metāliska spīduma apdari rokā. Vīrietim bija garena, bāla seja un tumši mati. Viktors viņu pazina, bija redzējis iznākam no ēkas pirms desmit minūtēm. Lieliski.
Nogaidījis īsto mirkli, Viktors iemeta kafijas glāzi atkritumu tvertnē un šķērsoja ielu. Viņš pielāgoja soļus tā, lai sasniegtu pakāpienus vienlaikus ar vīrieti. Tas palūkojās uz svešinieku, bet Viktors bija novērsies un rakņājās pa kabatām, meklējot neesošas atslēgas.
Viņš ļāva vīrietim pirmajam nokļūt pie durvīm un izmantot atslēgu.
- Danke, Viktors noteica, pieturot durvis un nedodot vīrietim iespēju painteresēties par viņa nolūkiem.
- Kein problem.
Priekšnams bija labi apgaismots, tīrs un plašs. Viktors kāpa augšā; spodrās margas un pakāpieni liecināja, ka lifts darbojas gandrīz vienmēr. Vīrietis steidzās uz savu dzīvokli pirmajā stāvā un nozuda aiz durvīm. "Cerams, ka viņš paspēs atgriezties darbā," Viktors prātoja.
Trešajā stāvā Viktors atvēra kāpņu telpas durvis un izgāja gaitenī. Trīssimt astoņpadsmitā dzīvokļa durvīm bija trīs atslēgas. Tajā pavisam noteikti mita profesionāls slepkava.
Aizritēja divas minūtes, kamēr Viktors atslēdza durvis un iegāja iekšā. Izskatījās, ka Svjatoslavs ievācies nesen un nav mājās pavadījis daudz laika. Te bija tikai dažas nepieciešamākās mēbeles, vairākas fotogrāfijas, nekādu mantu, kas atklātu viņa personību. Šī vieta atgādināja Viktoram viņa paša dzīvokli. Salīdzinājums viesa nemieru.
Viena no divām istabām bija pārvērsta par sporta zāli ar dažādiem cilājamiem svariem un velotrenažieri. Tajā bija ari liels televizors, novietots tā, lai to varētu skatīties un vienlaikus izmantot trenažieri.