Guļamistaba bija tikpat tukša kā pārējās telpas. Viktors redzēja tikai kārtīgi saklātu gultu, kumodi, skapi un vēl vienu televizoru virs gultas kājgaļa. Pie sienas bija sakrautas kaudzes ar ftlmām un dažādas videospēles. Vienmuļas un vientulīgas dzīves sastāvdaļas. Virtuve bija moderna, tīra, gandrīz kā no žurnāla lapām izcelta. Uz darba virsmas bija novietots vecs televizors.
Viktors pārmeklēja visas istabas, atvilktnes, skapjus, bet neko neatrada. Nekādu liecību par to, kas bijis Svjatoslavs. Nekā tāda, kas ļautu nojaust, ka viņš bijis algots slepkava.
Ielējis glāzē ūdeni no virtuves krāna, Viktors to izdzēra. Viņš jutās noguris un iztukšots. Alkās pēc vieglas izklaides viņš gribēja ieslēgt televizoru, taču pogas nospiešana neko nedeva. Televizors bija vecs un smagnējs, neiederējās starp modernajām ierīcēm. Tas neieslēdzās arī tad, ka viņš atkārtoti nospieda pogu. Spīdēja sarkanā gaidīšanas signāla lampiņa.
Trīs televizori vienam cilvēkam nelielā dzīvoklī bija pārmērībā, un novecojis aparāts virtuvē, kur viss pārējais ir jauns, nešķita pareizi. Viktors slidināja pirkstus pa televizora malu, meklējot skrūves. To galviņas bija nedaudz izvirzītas, tātad nesen lietotas.
Kadā atvilktnē Viktors atrada skrūvgriezi, atvienoja televizoru no elektrības un pagrieza, lai aplūkotu skrūves. Tās bija iezīmētas un rievotas. Pēc minūtes viņš jau bija visas izskrūvējis un noņēmis televizora aizmugurējo daļu. Kļuva skaidrs, kāpēc pirmīt viņa nevarēja televizoru ieslēgt. Viss, izņemot gaidīšanas režīma lampiņu, bija izņemts. Svjatoslavs šajā paslēptuvē glabāja deviņu milimetru Brauninga sistēmas pistoli, divdesmit otrā kalibra Lugera sistēmas pistoli ar klusinātāju, vairākas pilnas aptveres katram no ieročiem, nažus un divas ložu kastes. Tikai ieroču slēptuve. Nekas cits.
Viktors bija cerējis atrast daudz vairāk kādu nelielu pavedienu, kas ļautu atrast slepkavības pasūtītāju. Viņš bija izšķiedis laiku, droši vien sakompromitējies, bet nebija ticis tuvāk ienaidniekiem. Gribējās nosviest televizoru zemē, bet viņš dziļi ievilka elpu, pūlēdamies nomierināties, salika televizora korpusu un novietoja atpakaļ vietā. Pēc tam viņš izmazgāja glāzi, noslaucīja to un nolika uz plaukta. Vēlreiz pārbaudījis dzīvokli, viņš pārliecinājās, ka neko nav palaidis garām.
Tad Viktors devās uz pilsētas centru. Minhenē viņš vairs neko nevarēja izdarīt, jo viņa rīcībā bija pārāk niecīga informācija. "Tomēr man ir zibatmiņa. Tas, kurš vēlas to iegūt, vel joprojām ir tepat kaut kur blakus. Cik ilgi man izdosies izvairīties no šī cilvēka? Vajag jaunu plānu. Bet pagaidām jāslēpjas, jāsakopo domas, jāatpūšas vietā, kur es būšu drošībā." Pasaulē tāda bija tikai viena. Netālu no Senmorisas ciemata uz ziemeļiem no Ženēvas Šveicē.
Vienīgā vieta, ko viņš varēja uzskatīt par kaut ko līdzīgu mājām.
*
Vispirms vajadzēja izpildīt vēl kādu pienākumu. Bija apritējis gads. Dzīves apstākļu dēļ viņš bija atlicis šo mirkli, bet tagad to vairs nevarēja. Viņš mainīja virzienu.
Ēka bija nobružāta un līdzinājās seno laiku rēgam modernajā apkaimē. Ķieģeļi bija izbalojuši, netīri, lietus izraibināti. Zem logiem ar dzelzs režģiem aizvijās oranžas rūsas svītras. Durvis nebija aizslēgtas, un Viktors tās pagrūda. Iekšā valdīja tumsa, un augstie griesti slēpās ēnās.
Viktora apavi klaudzēja uz grīdas flīzēm, un nebija nevienas citas skaņas, izņemot viņa elpošanu. Līdz ar katru soli paātrinajās sirdsdarbība, un viņš biedējoši strauji tuvojās mērķim. Kā vienmēr, bija nepieciešams milzu gribasspēks, lai nepagrieztos un nedotos prom.
Atrāvis aizkaru, viņš iegāja telpā, ko pielīdzināja stāvus pieceltam zārkam. Tiklidz aizkars bija aizvilkts, viņš nometas ceļos, pielieca galvu un salika plaukstas.
Runādams pavisam klusi, Viktors vērsās pie neskaidrā silueta otrā režģa pusē.
- Piedod, tēvs, jo esmu grēkojis.
15 . nodaĻa
Centrālā izlūkošanas pārvalde, Virdžīnijas štats, ASV Otrdiena
Plkst. 06.07 pēc Austrumu zonas laika Prokters secināja, ka visi birokrāti šajā agrajā rītā stundā pazuduši, tāpēc pie galda viņam blakus sēdēja tikai Čembersa, Fērgusons un Saikss. Čembersa izskatījās tikpat eleganta kā parasti, bet abi vīrieši šķita sanīkuši, it īpaši Fērgusons. Viņš bija pārāk vecs, lai sāktu dienu sešos no rīta, un pēc gada gatavojās iet pensijā.
No telefona plūda Alvaresa balss. Es visu nakti runāju ar franču policistiem un izlūkiem. Par laimi, viņi nolēmuši mums palīdzēt. Es saņēmu nozieguma vietas apskates un laboratoriju slēdzienu kopijas, bet tas viss mums diemžēl neko nedod. Kā jau domāju, Ozola nāves vietā nav atrasts nekas noderīgs. Policisti uzskata, ka slepkava gaidīja Ozolu sānielā, nošāva viņu no tuva attāluma un paņēma līdzi čaulītes, kaut gan tam pat nebija nozīmes. Tūlīt sapratīsiet, kāpēc tā saku. Viesnīcā mums bija otra izdevība kaut ko atrast,
bet nekas neizdevās. Nav neidentificētu matu vai šķiedru.
/
Vienīgie pirkstu nospiedumi slepkavas numurā pieder istabenei, kas to tīrīja. Šoreiz viņš nepaņēma čaulītes, bet arī uz tām nav nospiedumu.
- Vai viņš visu laiku nēsāja cimdus? Prokters painteresējās.
- Nē, Alvaress atbildēja. Kameru ierakstos tie nav redzami. Ja viņš būtu noslaucījis visu, kam pieskārās, mēs neatrastu istabenes pirkstu nospiedumus visur, kur tiem vajadzētu būt. Toties laboratorijas ļaudis atrada silikona pēdas. Pagaidām man nav izdevies…
- Mazgājot rokas ar silikona šķīdumu, nepaliek pirkstu nospiedumi, Fērgusons iejaucās.
Prokters palūkojās uz viņu.
- Silikons veido ūdensdrošu kārtiņu uz ādas, Saikss paskaidroja sava priekšnieka vietā. Pirkstu eļļas nespēj izlauzties tai cauri, un nekur neveidojas nospiedumi. Ar neapbruņotu aci šo kārtiņu nevar redzēt. Šķīdumu izgudroja, lai mazinātu dermatīta izplatību rūpnīcu strādnieku vidū.
Klausoties Prokters pamāja. "Ik dienu var uzzināt kaut ko jaunu," viņš nodomāja.
- Labi, Alvaress turpināja. Noslēpums ir atrisināts, pateicos. Novērošanas kamerās nav redzama seja, jo viņš nemitīgi slēpās. Bet viņš ir gara auguma baltais, ģērbies uzvalkā, viņam ir tumši mati un zilas acis, kā arī brilles. Bija bārda. Ja viņš nonemtu brilles un noskūtos, neviens vinu ne-
J i / ' r
pazītu. Ballistikas rezultāti noved tādā pašā strupceļā kā viss pārējais. Munīcija ražota Beļģijā un nav ikdienā sastopama, tomēr pārāk parasta, lai to varētu uzskatīt par pavedienu. Viesnīcā slepkava izmantoja Lielbritānijas pilsoņa Ričarda Bišopa vārdu. Kopš vakardienas neviens ar šādu vārdu nav izbraucis no valsts, un pēdējā mēneša laikā nav reģistrēta neviena Lielbritānijas pilsoņa Ričarda Bišopa ierašanās Francijā. Vārds noteikti ir izdomāts, tomēr butu vērts to pārbaudīt.
- Tūlīt kādam to uzdošu, Čembersa solīja un pierakstīja sev atgādinājumu. Es jau sazinājos ar mūsu cilvēkiem Londonā, Maskavā, Berlīnē, Rijādā, Deli, Islāmābādā un Seulā. Pagaidām neviens nav dzirdējis neko aizdomīgu par
Ozolu. Tagad es gaidu zvanus, bet neloloju cerības. Cilvēks, kas organizēja šis slepkavības, ir veiksmīgi paslēpies.
Prokters vēl nebija pieņēmis lēmumus par Čembersu. Viņš uzskatīja sievieti par pagaidu pienākumu izpildītāju, kas silda krēslu, kamēr būs atrasts īstais darbinieks uz ilgu laiku. Cembersas sniegums šajā krīzē nosvērtu viņa domas vienā vai otrā virzienā. Viņa bija acīmredzami gudra, tomēr Prokters nezināja, vai sievietei pietiks spēka un drosmes šī darba veikšanai.