pretējais. Vestibilā viņš bija atklāts uzbrukumam, neaizsargāts, tomēr nekas viņa uzvedībā par to neliecināja. Viņš nepiesaistīja pārējo cilvēku uzmanību un izturējās tieši tāpat kā viņi.
Valdīja uzskats, ka Viktora profesijas pārstāvji ģērbjas melnā, bet Viktors negribēja izskatīties pēc klišejas. Melnais viņam piestāvēja tāpat kā vairākumam cilvēku pārāk labi -, bet vajadzēja ņemt vērā, ka viņa dzīvība ir atkarīga no spējas būt nepamanītam. Tobrīd Viktors bija ģērbies ogļmelnā uzvalkā un baltā kokvilnas kreklā ar sudraba krāsas kaklasaiti un radīja cienījama uzņēmēja iespaidu. Uzvalks bija šūts no vilnas auduma un pirkts gatavs, ļoti labs, bet vienu izmēru par lielu, lai radītu brīvu vietu ap gurniem, augšstilbiem, rokām un pleciem, tomēr neizskatītos vaļīgs. Oksfordas stila kurpes bija melnas, nospodrinātas, bet ne pārliecīgi, ar augstu malu gar potītēm un biezu, rievotu zoli. Brilles bija vienkāršas, matu griezums neinteresants.
Viktors izvēlējās savu apģērbtu tā, lai veidotu vienmuļu, neitrālu tēlu. Ja kāds mēģinātu atcerēties Viktora ārieni, būtu grūti viņu aprakstīt pareizi. Viņš bija vīrietis uzvalkā tāpat kā neskaitāmi citi. Brilles varēja ātri noņemt, un vienīgo īpašo pazīmi, kas eksistēja tikai tāpēc, lai novērstu uzmanību no pārējā, viņš gatavojās vēlāk noskūt. Viktors bija elegants, bet ne izcils, kārtīgs, bet parasts, pašpārliecināts, bet ne augstprātīgs. Aizmirstams.
Viņš piegāja pie galda un pieklājīgi uzsmaidīja melnmatainai viesu pieņēmējai, kas pacēla skatienu. Viņai bija iedegusi āda un lielas acis, seja bija prasmīgi uzkrāsota. Smaids, ko viņa veltīja Viktoram, bija tikpat neīsts. Sieviete veiksmīgi slēpa savu vēlmi atrasties jebkur citur, taču Viktors to nojauta.
- Bonjour, viņš klusi sveicināja. Chambre quatre cent sept, je suis Mister Bishop. Pouvez-vous me dire si j'ai reзu des messages?
- Un moment, s'il vous plcāt.
Sieviete pamāja un ieskatījās sarakstā. Aiz galda pie sienas bija pielikts liels spogulis, kurā Viktors vēroja abus vīriešus. Lifta durvis atvērās, un viņi atkāpās, dodot ceļu pārim, un tad paši gandrīz vienā soli iegāja kabīnē. Viktors nopētīja viņu rokas. Abiem bija cimdi.
Viktors paspēra soli sāņus, gribēdams ielūkoties kabīnē, bet redzēja tikai vienu vīrieti. Lai slēptu seju un svešinieks viņu nepamanītu, Viktors turēja galvu pieliektu. Kungam liftā bija gaiša āda un stūrains, gludi skūts žoklis. Viņš šķita iegrimis pārdomās un lūkojās tieši uz priekšu, ļaujot rokām brīvi karāties gar sāniem. Cimdi bija no brūnas ādas. Vai nu viņam bija savādas formas krūškurvis, vai arī zem neilona jakas tika slēpts kaut kas līdzīgs pistolei. Viktoram izzuda pēdējās šaubas par abu vīriešu nodomiem.
"Vai tie ir policisti?" Viktors prātoja. "Nē. Kopš Ozola slepkavības nav aizritējušas pat divas stundas, un nav iespējams mani saistīt ar šo noziegumu tik ātri. Viņi nav arī operatīvie darbinieki. Novērotājiem nevajadzētu nēsāt cimdus. Atliek tikai viena nodarbošanās."
Viktors minēja, ka abi ir no Austrumeiropas Čehijas vai Ungārijas vai no Balkāniem, kur nereti radās īpaši prasmīgi slepkavas. Viņš bija pamanījis tikai divus, bet varēja būt vēl kāds. Divi ieroči ir labāki par vienu, bet liela komanda būtu vēl labāka acīmredzamu iemeslu dēļ, it īpaši gadījumā, kad mērķis ir pieredzējis algots slepkava. Tikai izcilākie meistari var atļauties strādāt vieni.
Šo vīriešu uzvedība liecināja, ka ir ari citi. Viņi nepētīja apkārtni un neraizējās par drošību. Tātad viesnīca tika novērota un komanda bija lielāka. Varbūt tikai četri viri, varbūt pat desmit. Ja vairāk par desmit, Viktoram nebija daudz izredžu.
Viņi zināja, kur Viktors apmeties, un tam bija nepieciešams ievērojams prasmju vai precīzas informācijas līmenis. Neno
jaušot, pret ko jācīnās, Viktors nedrīkstēja novērtēt savus pretiniekus par zemu. Vajadzēja pieņemt, ka tie ir vismaz līdzvērtīgi viņam. Ja atklātos pretējais, viņam tas nāktu tikai par labu.
Viesu pieņēmēja papurināja galvu. Monsieur, il n’y a aucun message pour vous.
Viktors pateicās un pamanīja, ka vīrietis, kurš stāvēja lifta, piepeši zaudē saspringto sejas izteiksmi. Tās vietā uz brīdi pazibēja sāpes vai dziļš domīgums. Viņš pacēla pirkstu pie labās auss un pameta skatienu uz savu biedru. Atvēris muti, viņš pastiepa roku, lai neļautu durvīm aizvērties, bet nokavēja. Viktoram izdevās nolasīt pirmos vārdus viņam no lūpām:
"Viņš ir vestibilā…"
f
Vajātājiem bija radioaustiņas. Un Viktors bija pamanīts.
Pagriezies viņš nopētīja apkārtni, veltot dažas sekundes katram cilvēkam, jo varbūt nebija ievērojis vēl kādu no slepkavu komandas. Organisms reaģēja uz briesmām, iepludinot adrenalīnu asinsritē, paātrinot sirdsdarbības ritmu un sagatavojot ķermeni darbībai. Bet Viktoram nepatika paļauties uz instinktiem. Mežonīgajā pasaulē izvēles bija tikai divas cīnīties vai bēgt. Viktoram šie lēmumi reti bija tik vienkārši.
Viņš apslāpēja adrenalīna veicināto trauksmi, dziļi ievilka elpu un piespieda ķermeni nomierināties. Viņam vajadzēja apdomāties. Atra rīcība neko nedotu, ja viņš tādējādi paveiktu kaut ko nepareizi. Šajā nozarē tie, kas pieļauj pirmo kļūdu, parasti nenodzīvo pietiekami ilgi, lai pieļautu nākamo.
Pusmūža vīrs ar jaunu, daiļu pavadoni gāja bāra virzienā. Uz ādas krēsliem smejot sēdēja vairāki paveci vīrieši, stīvi izslējušies. Pievilcīgā viesu pieņēmēja apslāpēja žāvas. Kāds uzņēmējs soļoja uz izejas pusi, kliedzot telefonā. Jauna māmiņa pie lifta pūlējās savaldīt savu bērnu. Neviens no viņiem nevarēja būt kopā ar abiem vīriešiem, bet varbūt kāds tobrīd
ienāca viesnīcā pa dienesta ieeju sētas pusē vai ari virtuvē, vienlaikus aizšķērsojot visus atkāpšanās ceļus un ielencot medījumu. Tā bija pierastā taktika, bet pavisam bezjēdzīga, ja medījums neatrodas paredzētajā vietā.
“Kaut kāda iemesla dēļ viņi bija izvēlējušies nepareizu bridi, tāpēc iecerētais plāns izjucis," Viktors prātoja. “Viņi apmulsīs, satrauksies, ka notikusi kļūme un mērķis aizbēgs. Vajātāji ir izlaiduši mani no redzesloka un grib atjaunot kontaktu. Vai ari viņi vairs necentīsies slapstīties un mēģinās mani nogalināt tūlīt, kamēr uzskata mani par viegli ievainojamu un nesagatavojušos." Viktors negrasījās to pieļaut.
Viņš cieši nopētīja ekrānu virs lifta durvīm. Tajā pazibēja četrinieks viņa stāvs. Pēc dažām sekundēm parādījās trijnieks. Vīri brauca lejā.
Viktors palūkojās uz galveno ieeju. "Dodoties prom tūlīt, man vajadzētu rēķināties tikai ar tiem, kas ārpusē novēro durvis. Varbūt viņi nebūs gatavi sekot man uz ielas, un man varbūt izdosies aizbēgt un neviens nešaus." Tomēr tas nebija iespējams. Viesnīcas istabā atradās Viktora pase un kredītkartes. Uz tām bija pieņemts vārds, tomēr šie vajātāji jau zināja par viņu pārāk daudz.
"Varētu izmantot kāpnes, bet iespējams, ka viens no šiem vīriem iet lejup pa tām, lai aizšķērsotu man šo ceļu." Bija vēl kāda problēma. Viktors nebija apbruņots. Ierocis, ar ko viņš nogalināja Ozolu, bija sadalīts, un katra sastāvdaļa atstāta citā vietā. Stobru viņš iemeta Sēnā, aizslēgu notekā, vadīklu un atsperi lielā konteinerā, aptveri atkritumu tvertnē. Viktors ieroci vienmēr izmantoja tikai vienu reizi nemēdza nēsāt līdzi visus pierādījumus, kas būtu nepieciešami zvērinātajiem, lai viņu notiesātu. Ja izdotos tikt līdz rezerves ierocim, viņš vismaz varētu aizstāvēties.