Viņš izmantoja klavieres par atbalsta punktu un piecēlās, tad nesteidzīgi uzkāpa augšā un apgūlās platajā gultā, zem galvas palicis cieto spilvenu.
Viņš aizmiga, turēdams glāzi uz krūtīm.
17 . nodaĻa
MlNHENE, VĀCIIA
Otrdiena
Plkst. 22.39 pēc Centrāleiropas laika
Alvaress nodrebinājās, izgājis no ēkas, un pamāja vācu policistam, kurš turpat blakus smēķēja cigareti. Policists atbildēja ar galvas palocīšanu, bet visai negribīgi. Acīmredzot viņam nepatika Alvaresa dēļ saņemtais uzdevums nopratināt ēkas iedzīvotājus.
Vācu izlūkdienesti labprāt sadarbojās un piekrita izpildīt Alvaresa lūgumu, kaut gan CIP viņiem sniedza pavisam nedaudz informācijas. Vēsts par apšaudi Parīzē bija pārsniegusi valsts robežas, un vācieši vēlējās palīdzēt.
Arī šoreiz Alvaress neko nestāstīja par pazudušo zibatmiņu. Viņa galvenais mērķis bija atrast šo informāciju, nevis notvert Ozola slepkavu, bet nebūtu prātīgi to atklāt citas valsts izlūkošanas dienestam. Viiii gribētu zināt, kas ieglabāts zibatmiņā, un labākā iespēja to noskaidrot būtu piesavināties ierīci.
Ar īrēto automašīnu Alvaress atgriezās viesnīcā. Pēdējās divas dienas bija garas, un vannasistabas spogulī viņš redzēja, ka tās atstājušas spriedzes pēdas sejā. Vēl vajadzēja ziņot par sasniegto Lenglijai, bet pirms tam stundu pagulēt.
Viņa panākumi bija necili. Kāds kaimiņš ielaidis ēkā vīrieti, kurš atbilda policijas izplatītajam aprakstam. Nekas
neliecināja, ka Ozola slepkava būtu paviesojies Svjatoslava dzīvoklī un kaut ko atradis vai paņēmis, bet tas Alvaresu neizbrīnīja. Pagaidām vēl tika apkopota informācija par Svjatoslava finansēm un telefona sarunām, un Alvaresu nepriecēja doma, ka nāksies to visu lasīt.
Kaimiņš, vārdā Eihberga kungs, aprakstīja redzēto un palīdzēja māksliniekam uzzīmēt portretu. Slepkava bija noskuvis bārdu un apcirpis matus, bet pārējie vaibsti varētu atbilst jebkuram. "Vai tiešām viņš nevarētu apgādāties ar lielu degunu vai bedrīti zodā?" Alvaress prātoja.
Zīmējums bija nosūtīts policistiem visā Vācijā, bet Alvaress zināja, ka slepkava nav aizkavējies šajā valstī. "Viņš droši vien pameta Vāciju jau ilgi pirms manas ierašanās. Varas pārstāvji patlaban pārbauda novērošanas kameru ierakstus lidostās un dzelzceļa stacijās."
Alvaress izņēma no čemodāna matu griežamo mašīnu ar otrā numura uzgali un pielīdzināja īso frizūru. Pēc tam viņš ātri noskalojās dušā un apgūlās, cenšoties iemigt, bet tas neizdevās. Pirms dažiem gadiem, bezmiega mocīts, viņš ķertos pie telefona un aprunātos ar Dženiferu, bet tagad vairs neviena nebija. Alvaress bez jebkādas piepūles turēja cilvēkus izstieptas rokas attālumā, un pat brīžos, kad viņš mēģināja saliekt elkoni, izrādījās, ka viņa rokas tik un tā ir garākas nekā vairākumam citu.
Dažām sievietēm patika izaicinājums, un viņas centās piekļūt Alvaresam tuvāk, bet aizbēga, tiklīdz saprata, ka tas būtu bezjēdzīgi. Parasti tas notika ātri, bet Dženifera aizkavējās ilgāk. Viņš iedomājās, ka varētu piezvanīt un parunāt ar Kristoferu, bet ir grūti tērzēt ar dēlu, kuru viņš satiek ļoti reti un kurš par tēti sauc kādu citu.
Pamodās Alvaress no tālruņa zvana. Viņš pielēca no gultas un paķēra telefonu. Pulkstenis liecināja, ka viņš gulējis tikai dažas minūtes.
- Hallo?
- Alvaresa kungs, runā Genss Lūitgers no FKPP. Mēs šodien tikāmies.
Šī Federālās kriminālpolicijas pārvalde jeb Bundeskriniinalamt bija vācu F1B. Lūitgers tajā ieņēma augstu posteni un bija labi ieredzēts, turklāt šķita ārkārtīgi kompetents. Viņš nevainojami runāja angliski, un tikai laiku pa laikam ieskanējās akcents.
- Jā, Alvaress sacīja. Kā jums klājas?
- Labi, Lūitgers atbildēja. Un man ir labas vēstis. Es liku savējiem izpētīt visus trīsdesmit gadus vecos vīriešus, kas ceļojuši vieni un pametuši valsti, un šķiet, ka mums ir paveicies. Vakar kāds Lielbritānijas pilsonis Elans Flinns lidoja no Berlīnes uz Prāgu. Tas ir dīvaini, jo patiesībā šis cilvēks patlaban mitinās slēgtā psihiatriskajā klīnikā Anglijas ziemeļos. Vīrietis, kurš izmanto Elana Flinna pasi, atbilst jūsu meklētā cilvēka aprakstam.
Slepkava bija izmantojis jau otro Lielbritānijas pilsoņa dokumentu.
- Cik droši tas ir?
- Cik vien iespējams.
Alvaress sadzirdēja, ka Lūitgera balss nedaudz mainās, it kā jautājums viņu aizvainotu. Iemesls bija skaidrs viņš nezvanītu, ja neuzskatītu šo informāciju par pietiekoši uzticamu.
- Vai novērošanas kamerās redzama viņa seja?
- Nē, mūsu draugam diemžēl paveicās, un viņš neparādās kameru ierakstos.
- Vainojama nav veiksme. Alvaress pasmaidīja. To panāca viņš pats. Pateicos, ka tik ātri piezvanījāt.
- Protams. Manuprāt, mūsu drošības dienestiem savstarpēji jāizpalīdz, kad vien iespējams, kaut gan mūsu vadoņi tam ne vienmēr piekrīt.
- Tieši tā.
- Kā vēlaties rīkoties? Mani ļaudis turpinās izmeklēšanu,
bet mums jāpieņem, ka aizdomās turamais jau pametis Vāciju. Tādā gadījumā manas pilnvaras beidzas pie robežas.
Alvaresa prāts jau darbojās ar pilnu jaudu, apsverot nākamo gājienu. "Nekavējoties jānogādā jaunā informācija uz Lengliju. Ja slepkava devies uz Čehiju, izredzes ir mazas. Jāpavēsta jaunumi Kenardam un jānoskaidro, kas atklāts Parīzē." Viņš atcerējās, ka Lūitgers vēl gaida.
- Nekas, draugs, Alvaress apliecināja, kaut gan jutās nomākts. Jūs jau esat pietiekami daudz izdarījis.
Viņi atvadījās, un Alvaress nospieda ātrā zvana pogu. Kenards pacēla klausuli pēc vairākiem signāliem. Viņš izklausījās noguris.
- Džon, slepkava tiešām paviesojās Svjatoslava dzīvoklī, Alvaress sacīja.
- Vai viņš kaut ko atradis?
- Miljonu vērts jautājums.
- Un tu? Vai kaut ko atradi?
Iekams atbildēt, Alvaress nolaida telefonu un nošķaudījās. Vācu dienests ziņo, ka slepkava aizlidojis uz Čehiju.
- Čehiju?
- Jā, uz Prāgu. Bet šobrīd viņš jau var būt jebkur.
- Sasodīts, kas tam cilvēkam ir padomā?
- Un šis jautājums ir vērts miljardu. Vai tev ir pildspalva? Pieraksti.
Alvaress nodiktēja Kenardam dažādus norādījumus un beidza sarunu, vēlreiz nošķaudījās un cerēja, ka nav saaukstējies. Viņu mēdza vajāt neveiksmes. Atkal paņēmis telefonu, viņš piezvanīja apkalpošanai numurā un pasūtīja lielu stipras kafijas kannu. Nakts solījās būt ilga.
18 . nodaĻa
Parīzē, Francija
Otrdiena
Plkst. 23.16 pēc Centrāleiropas laika
Džons Kenards aizcirta telefonu un bridi domāja. Viņš tobrīd bija slepkavas viesnīcā un, turēdams rokā pilno ziņojumu par nozieguma vietas apskati, centās iegūt skaidru priekšstatu par visu notikušo. Franču policisti vēl joprojām necentās palīdzēt, bet vismaz netraucēja.
Saņēmis ziņu no Alvaresa par apstākļiem Vācijā, Kenards pārtrauca darbu, steigšus šķērsoja pirmo stāvu un izgāja uz ielas. Iepriekšējā dienā gandrīz uzreiz pēc slepkavībām tā tika slēgta satiksmei no viena krustojuma līdz otram. Kenards atcerējās, kā izskatījās nomocītie policisti abās iežogotās ielas pusēs, rīta agrumā mēģinot novirzīt saniknotos šoferus.