Tagad šķita, ka nekas nav noticis. Vienīgās barjeras bija palikušas viesnīcā. Ārpusē Parīzes autovadītāji pārāk strauji traucās pa ielu savās nožēlojami sīkajās automašīnās, katrā izdevīgā mirklī spiežot skaņas signālu. Nebija svarīgi, vai tam ir kāds pamatots iemesls.
Kenardam riebās franči un viss, kas ar šo zemi saistīts. Cilvēki, valoda, tā dēvētā kultūra. Pat ēdiens bija pretīgs. Protams, samaksājot pusi mēneša algas, viņš saņemtu kaut ko puslīdz ēdamu, bet taukainās omletes, cietā maize, sma-
kojošais siers un gaļa, kas oda pēc puvuma, neatbilda viņa priekšstatiem par gardu ēdienu. Viņš deva priekšroku labam gaļas gabalam ar vecajiem labajiem frī kartupeļiem.
Viņš pagāja garām savai automašīnai. Pretī streipuļoja vairaki piedzērušies vīrieši droši vien svinēja kādu darījumu.
Pienākot tuvāk, viens no viņiem Franciski uzsauca Kenardam. Viņš sajuta agresijas pazīmes. Varbūt francūzis bija pamanījis nepatiku Kenarda sejā vai arī gluži vienkārši gribēja izklaidēties.
Vīrietis bija nedaudz garāks par Kenardu un kādas divdesmit mārciņas smagāks. Šis svars bija sakopots vēderā. Bet Kenards nemaz nebija tik vārgulīgs, kā varbūt šķita. Viņš labprāt pierādītu, ka nav viegli piekaujams, tomēr novērsa skatienu un pagāja nostāk. Nedrīkstēja iekulties nepatikšanās. Aiz muguras skanēja smiekli un nicīgi svilpieni
- dzērāji aizgāja. Viņiem bija palaimējies.
Kenards šķērsoja ielu. Viņš uzmanījās, lai sejā nekas neatspoguļotos, tomēr juta asiņu spiedienu deniņos. Alvaress bija uzdevis viņam vairākus steidzamus darbus, ko nedrīkstēja novilcināt, bet Kenards negāja uz vēstniecību. Vispirms viņam vajadzēja paveikt kaut ko vēl svarīgāku.
Pēc minūtes viņš nogriezās sānielā. Sameklējis taksofonu, viņš nepacietīgi gaidīja trīsdesmit sekundes, kamēr jaunā sieviete kabīnē pabeidza sarunu. Viņš iegāja iekšā un izņēma no kabatas mobilo telefonu, lai nolasītu pēdējo numuru, tad ātri, bet piesardzīgi spieda pogas. Pēc tam nāksies noslaucīt virsmas, kam viņš pieskāries.
Apkaklīte mirka sviedros. Viņam bija aizliegts zvanīt, iepriekš nebrīdinot, bet pēc pirmdienas nelaimes šādas ziņas vajadzēja atklāt tūlīt. Telefons iezvanījās tikai pēc brīža, un signāli šķita skanam veselu mūžību. Beidzot viņš varēja nospiest kodu.
Krietnu laiku valdīja klusums, tad kāds pieslēdzās līnijai. Balss bija nepatikas pilna.
- Es ceru, ka tev sakāms kaut kas svarīgs.
Kenards dziļi ievilka elpu. Saņemts apstiprinājums. Viņš devās uz Svjatoslava dzīvokli Minhenē, bet jau sen ir prom. Domājam, ka viņš aizlidoja uz Čehiju. Turpmāko vēl nezinām.
- Labi, otrs noteica, kādu brīdi padomājis. Lūk, kas tev jādara…
19 . nodaĻa
/
UZ ZIEMEĻIEM NO SēNMORISAS, ŠVEICE
Trešdiena
Plkst. 08.33 pēc Centrāleiropas laika
Viktoram bija grūti elpot. Retinātais kalnu gaiss izplūda no viņa plaušām, veidojot baltus garaiņus. Pirmās divsimt pēdas pieveikt bija grūti, bet pēdējās piecdesmit bija neizturamas. Viņš iestenējās, izvilka cērti no sasalušā ūdenskrituma un ietrieca to ledū virs galvas. Pār viņu nobira ledus lauskas un sniegs, traucoties tālu lejā līdz apakšai.
Kādu bridi viņš vēroja, kā krīt mirdzošās šķembas, un vairākas reizes dziļi ieelpoja. Seja no aukstuma un piepūles bija sasarkusi. Alpīnista brilles sargāja acis no spožās saules gaismas. Ūdenskrituma ledus bija gaiši zils un balts, bet daudz tumšāks gandrīz melns plaisu un spraugu dzīlēs. Sienā bija redzams viņa izkropļotais atspulgs.
Te bija pavisam viegli aizmirst pēdējo dienu notikumus. Vienīgā iespēja bija pilnīgi pievērsties tam, ko viņš darīja. Nekas cits nedrīkstēja ielauzties prātā, tikai tobrīd darāmais, jo pretējā gadījumā šī doma būtu pēdējā viņa mūžā. Miesa bija guvusi visu iespējamo atpūtu, bet tagad vajadzēja attīrīt prātu. Viktoram nebija draugu, ar kuriem aprunāties un kam atklāt raizes, un alpīnisms bija tuvākais, ko viņš varēja atļauties.
Kalnos Viktors jutās kā vienīgais cilvēks pasaulē. Tikai viņš pats un nežēlīgi atklāta daba. Viņš bija tik tālu no civilizācijas, cik vien iespējams, bet te pasaule šķita daudz civilizētāka.
Viņš vilka sevi augšup, vienlaikus iecērtot radžotos zābakus ledū. Kāpiena sagādātā spriedze lika ķermenim drebet, bet nemitīgās briesmas nomierināja prātu. Viņš bija pārliecināts par savām spējām, bet vajadzēja absolūti pievērsties šai nodarbei. Viktors neizmantoja ne skrūves, ne karabīnes, ne virvi, tāpēc, ja nekoncentrētos, tūlīt nokristu. Un nomirtu. Pavisam vienkārši.
Vienīgās skaņas radīja vējš, metāla skrāpēšanās pret ledu un viņa skaļie elpas vilcieni. Pār visu valdīja neierobežotas brīvības izjūta. Viņu pārņēma miers.
Pieveicis vēl desmit pēdas, Viktors apstājās, paliecās atpakaļ, ar vienu roku atlaida ledus cērti un izņēma no kabatas ledeni. Viņš nopriecājās, redzot, ka tā ir zaļa, un iemeta konfekti mutē. Tā palīdzēja izdalīt siekalas, lai nerastos slāpju sajūta, turklāt bija garšīga. Viktors viļāja ledeni mutē un pielieca galvu, baudot ainavu. Visur bija redzami kalni un koki ar sniega cepuri.
Viktors labprāt šādi karātos stundām ilgi, bet piepeši sajuta ūdeni uz sejas. Viņš pacēla skatienu un samiedza acis. Saulē spīguļoja ūdens lāses. Ledus kusa. Tā kā debesīs nebija mākoņu, tas Viktoru nepārsteidza. Viņš turpināja kāpt nesteidzoties, jo zināja, ka sasniegs virsotni ilgi pirms tam, kad draudēs briesmas.
Ledus augšā nokrakšķēja.
Viņš sastinga un atmeta galvu. Ledus pārkare atlūza no sienas un krita lejup. Jau nākamajā mirklī viņš pieplaka pie ūdenskrituma, un ledus gabali līdz ar sniegu nobira viņam garām. Sapratis, ka iepriekšējais secinājums bijis kļūdains, viņš paātrināja gaitu. Muskuļiem trūka skābekļa, un tie pil
dījās ar pienskābi; saltais gaiss svilināja plaušas. Viņš kāpa ātri, ieurbās ledū ar cērti un radzēm un vilkās augšup, līdz sasniedza virsotni un sabruka sniegā, izpletis rokas un kājas.
*
Pēc vairākām stundām Viktors atgriezās savā namiņā un pagatavoja pusdienas uzkodām brusketu ar sēnēm un divas lielas sviestmaizes ar desu kā galveno ēdienu. Tieši tas, kas vajadzīgs. Viņš izdzēra ari olbaltumvielu kokteili un norija sauju dažādu uztura bagātinātāju. Nomazgājies dušā, viņš kails apsēdās uz gultas un izrāva ieroci no maksts, kas bija piestiprināta zem tās. Viņš izvilka aptveri, izņēma lodes, salika tās atpakaļ tādā pašā secībā un nolika ieroci slēptuvē.
Bija vēls rīts, un starp žalūzijām pie austrumu sienas ieplūda saules stari. Viktors piegāja pie rietumu loga un strauji parāva auklu, paceļot žalūzijas. Ieleja aizstiepās tālumā, un vidū pletās Senmorisas ciemats. Slīpos jumtus rotāja sniegs. Kalnu nogāzēs slējās priedes, un gar apvārsni vidēja baltas virsotnes.
Reiz Viktors gandrīz bija noticējis, ka spēs nošķirt savu dzīvi no darba. Šis laiks jau sen bija pagājis. Tagad viņš saprata, ka ir vienkārši dzīvs, bet nedzīvo. Normāli cilvēki neslēpās nošķirtos kalnu ciematos aiz pastiprinātām durvīm un trīs collas bieza bruņu stikla. Viņš nespēja atcerēties, kad bijis citādi.
Viens Viktors dzīvoja savas drošības dēļ. Te viņu neviens nepazina, un viņš savukārt nepazina nevienu citu. Turklāt bija vieglāk mitināties tālu prom no pilsētām un cilvēkiem. Nav iespējams ilgoties pēc kaut kā tāda, ko neredz katru dienu. Viņam jau sen nesagādāja grūtības dzīvot vienam, bet pilnīga vientulība bija kaut kas tāds, ar ko nācās samierināties. Ar laiku viņš to apguva tāpat kā visas citas izdzīvo