Viņš cerēja, ka slepkava ievainots smagāk, bet neuzdrošinājās uz to paļauties. Ienaidnieks noteikti rīkojās tāpat kā viņš un gaidīja, tēmējot uz durvīm. Līdz ar katru nākamo sekundi arvien samazinājās izredzes, ka slepkava iebruks istabā.
No ārpuses atplūda motora dūkoņa.
Klusītēm Viktors sāniski pievirzījās tuvāk logam, bet ne mirkli nenovērsās no durvīm. Viņš aši palūkojās caur stiklu un ieraudzīja pa stāvo celiņu tuvojamies divas lielas policijas automašīnas. Viltīgi.
Piesteidzies pie durvīm, Viktors pabāza kājas īkšķi zem tām, lai atrautu vaļā. Slepkava nešāva. Tad Viktors atbalstīja plecu pret stenderi un ātri pameta skatienu apkārt. Uzbrucējs nekur nebija manāms. Kā jau gaidīts. Uz grīdas bija nolikti zābaki noauti, lai slepkava varētu klusi aizlavīties.
Viktors ieskrēja guļamistabā un ātri uzvilka haki krāsas
bikses, vilnas jaku, ūdensdrošus zābakus. Viņš ielika zibatmiņu jakas kabatā, atrāva atvilktni pie gultas un izņēma atlikušās pistoles aptveres.
Viņš nokāpa pirmajā stāvā, iegāja boilera telpā un pārcirta cauruli, kas piestiprināta propāna tvertnei. Gāze šņācot izplūda ārā un ātri piepildīja telpu un visu namu. Viktors ievadīja kodu, kas iedarbināja sprāgstvielas. Taimeris sāka skaitīt trīs minūtes.
Katrā no policijas automašīnām droši vien bija četri bruņoti policisti. "Slepkava tiem piezvanījis un kaut ko samelojis, lai izvilinātu mani no mājas. Un viņam izdevās. Bet šobrīd es nedrīkstu izmantot parādes durvis. Astoņi pret vienu, un policistiem ir mašīnas. Ja es sāktu šaut, atbrauktu vēl citi policisti." Viņš virzījās uz otru namiņa malu. Sētas puses durvis karājās eņģēs; slepkava bija tās sašāvis, un troksnis pamodināja Viktoru. Kaut kur ārpusē slapstījās snaiperis, tēmējot uz šīm durvīm. "Būtu pavisam viegli izšaut, kad es izskriešu ārā. Labi pārdomātas lamatas. Visu cieņu."
Parādes durvis izmantot nedrīkstēja. Sētas durvis arī.
Un palikt nebija iespējams.
Propāna kodīgais aromāts mudināja Viktoru doties prom un atgādināja, ka pārāk ilgas vilcināšanās gadījumā no viņa nepaliks pāri nekas, ko identificēt. Tas notiks pēc divām minūtēm.
Spožā saule iespīdēja starp žalūzijām, un viņš samiedza acis, iztēlodamies savu ienaidnieku, kurš ir sastindzis un gaida, nemanot neko citu, pilnīgi koncentrējies uz darbu, vienu aci aizvēris, otru piespiedis pie tēmēkļa un piekalis skatienu sētas puses durvīm. Netālu no mājas aizmugurējās sienas auga kuplas priedes, kas aizsedza skatu. Ja slepkava gatavojās viņu nošaut, tad iespējams izmantot tikai vienu paslēptuvi.
Viktors pagriezās un ieraudzīja sevi spogulī blakus sētas puses durvīm. Viņš tam tuvojās. Apmēram divreiz divas pē-
das liels, gluds, tīrs. Lieliski piemerots. Viņš nocēla spoguli no āķīšiem.
*
Maklarijs centās elpot vienmērīgi, kaut gan krūtis sāpēja un sirds strauji sitās. Viņš tupēja simts jardu attālumā no mājas, paslēpies starp kokiem lēzenās nogāzes vidu. Šautenes divkājis bija nolikts uz krituša koka. Tikai no šīs vietas varēja skaidri saskatīt mājas sētas puses durvis. Saule spīdēja Maklarijam aiz muguras, tātad stari netrāpīs tēmēklī un neatklās viņa slēpni. Attālums bija labs. Aizsegs bija labs. Lamatas bija labas.
Viņš nepievērsa uzmanību salam, sāpēm un visam pārējam, izņemot tēmēklī redzamo. Durvis bija centrā, optiskais tēmēklis pielāgots attālumam, vēja virzienam un redzes leņķim. Viņam nedaudz drebēja rokas, bet šādā attālumā tam nebija nozīmes. Lode tieši virs acs būs tikpat efektīva kā starp acīm. Tiklīdz durvis atvērsies un pa tām izskries mērķis, viss bus beidzies.
Policijas automašīnas jau bija pavisam tuvu. Tūlīt medījumam nāksies bēgt.
Un viņš bēga. Sadragātās durvis atsprāga vaļā, un Maklarijs aizturēja elpu, gaidot, kad no tumsas iznirs mērķis. Maklarijs negribēja pārsteigties un nenospieda mēlīti. Kaut kas tiešām sakustējās, bet izrādījās, ka tas nav cilvēks. Tas bija kaut kas spožs un juceklīgi raustījās. Atspīdums. Spogulis.
Mērķis vēl joprojām slēpās, bet izlika aiz durvīm lielu spoguli. Maklarijs redzēja viņa rokas, bet ne galvu, rumpi vai kājas, un gaidīja, saglabājot mieru. "Vai mērķis cenšas kādam signalizēt?" Maklarijs neko nesaprata un brīdi apcerēja, vai nevajadzētu sadragāt mērķim roku. "Bet tad viņš neiznāktu ārā, un policija viņu nenogalinātu." Spoguļa virsma uztvēra sauli īstajā leņķī, un gaisma iespīdēja Maklarijam acīs; tēmēklis to padarīja desmitreiz spožāku. Viņš apžilbis sarā-
vās; redzeslauku aizpildīja lieli, dūmakaini plankumi. Viņš instinktīvi atvirzījās no tēmēkļa un izšāva.
Lode sadragāja spoguli tūkstoš mirdzošās lauskās.
Maklarijs gandrīz neko neredzēja, bet viņam izdevās saskatīt mērķi traucamies prom no durvīm. Viņš skrēja 11/ koku pusi, noliecis galvu, un strauji līkumoja. Nolamājies Maklarijs parāva šauteni augšup, pielika kreiso aci pie tēmēkļa. Viņš pavirzīja šauteni sānis, mēģināja attapties no apžilbuma un izsekot mērķim, turot krustpunktu nedaudz priekšā skrienošajam cilvēkam.
Viņš izšāva, un lode uzjundīja sniegu mērķim pie kājām. Neatbalstītās šautenes atsitiens bija tik spēcīgs, ka Maklarija rokas pasitās augšup. Viņš steigšus pārlādēja ieroci un izšāva vēlreiz. Lode izrāva gabalu no koka stumbra. "Sasodīts!"
Jau atkal Maklarijs pielādēja šauteni un tēmēja, gatavodamies šaut, bet mērķis izrādījās nozudis starp kokiem.
*
Viktors skrēja, kaut gan krūtīs smeldza. Katrs sirdspuksts raidīja sāpju viļņus. Kājas grima sniegā līdz potītēm, bet viņš jau bija starp kokiem, un priežu stumbri aizšķērsos snaiperim skatu. Vienmēr bija grūti trāpīt kustīgam mērķim, it īpaši, ja priekšā ir mežs. Spoguļa lauskas bija sagraizījušas Viktoram rokas un plaukstas, bet viņš nelikās par to zinis.
Aizritēs tikai dažas sekundes, līdz snaiperis atgūsies no mirkļa akluma, un tad Viktors gribēja būt tālu prom no viņa redzesloka. Vienīgā vieta, no kuras būtu saprātīgi novērot sētas puses durvis, bija nelielais pacēlums simts jardu attālumā no mājas. Tuvākajā pusē tas veidoja lēzenu nogāzi, bet otrā pusē bija neliela klints, un tās pakājē urdzēja straume. Viktors devās pie tās. Šīs bija viņa mājas, viņa teritorija, un neviens to nepārzināja labāk.
Šāvienu vairs nebija. Ļoti labi.
Viņš bija kļuvis par mednieku.
*
No gāzes balona pamazām izplūda propāns un izplatījās pa visu pirmo stāvu. Taimeri parādījās cipars "2", pēc tam "1". Un "0".
Sprādziens iznīcināja svarīgākos nesošo sienu segmentus. Vel pēc brīža uzsprāga gāze, sadragājot parādes durvis un pirmā stāva logus. Ārā izspļāvās liesmas. Triecienvilnis traucās uz priekšu, nopurinot sniegu no tuvākajiem kokiem.
Parādes durvis šķēla gaisu un trāpīja pirmajai policijas automašīnai, saplēšot vējstiklu. Pār transportlīdzekli nobira bruņustikla lauskas. Šveices policisti, kas, dzirdot šāvienus, bija paslēpušies aiz automašīnām, pieplaka pie zemes, un šķēpeles kapāja sniegu viņiem apkārt.
*
Maklarijs instinktīvi pieplaka zemei, izdzirdot sprādzienu. Viņš pameta skatienu atpakaļ un vēroja, kā liesmo izpostītā māja, it kā tā būtu celta no sērkociņiem. Jumts iebruka, un debesīs kāpa uguns un dūmi. Skaisti.