Viņš uzrausās kājās, pārmetis šautenes siksnu pār plecu. Ielādējis vēl piecas lodes, viņš to cieši satvēra abās rokās. Apziņa, ka viņš jau trīs reizes neveiksmīgi mēģinājis nogalināt upuri, svilināja sāpīgāk nekā brūce krūtīs.
Pirmīt mērķis skrēja uz dienvidiem, tāpēc viņš devās turp. Zābakus viņš bija noāvis, lai klusi izlavītos no mājas, un pēdas sniegā sala, kaut gan kājās bija biezas zeķes. Viņš virzījās ātri, lūkodamies uz priekšu, ik pa brīdim apstādamies un ieklausīdamies, pieplakdams pie kokiem.
Par policistiem viņš nesatraucās. Tie pagaidām kā piekalti vēroja degošo namu, aizmirsuši šāvienus. Bet, ja viņi nolemtu bāzt degunu svešās darīšanās, Maklarijs bez sirdsapziņas pārmetumiem šo degunu nolauztu. Pēc diviem Eiropā pavadītiem gadiem viņš bija sācis kaismīgi nīst kontinentu un tā iedomīgos cilvēkus. Viņš labprāt izgāztu šo naidu pār dumjajiem Šveices policistiem.
Pamanījis pēdas, viņš piesteidzās pie tām. Dziļi iespiedumi, katrs jarda attālumā no nākamā, un tie norādīja uz dienvidiem. Mērķis bēga, cenšoties tikt iespējami tālāk. Maklarijs ātri sekoja pēdām starp kokiem, kur veidojās lēzena nogāze. "Muļķis! Viņš virzās prom no augstuma; acīmredzot neko nezina par lauka taktiku."
Maklarijam kļuva arvien grūtāk elpot. No skriešanas viņš bija noguris un visu laiku domāja par šauto brūci, bet par to būs laiks parūpēties vēlāk. Viņš jau ļoti sen nodarbojās ar profesionālu slepkavošanu un nekad nebija ļāvis mērķim aizbēgt; viņš negrasījās to darīt ari šoreiz.
Pēdas novirzījās pa labi apkārt pakalnam, un drīz Maklarijs attapās ziemeļu pusē, kur zeme bija stāva un akmeņaina. Pakalna virsotne sniedzās apmēram trīsdesmit pēdu augstāk. Viņš skriešus šķērsoja šauru upīti un turpināja sekot pēdām, kas iezīmēja taku apkārt pakalnam. Viņš atkal domās nodēvēja mērķi par muļķi. "Vajadzēja izmantot ūdeni, lai noslēptu pēdas!" Līdz ar katru nākamo mirkli šķita, ka mērķim ir tikai paveicies.
Tālāk pēdas turpinājās ap nelielo pakalnu; laikam mērķis apmeta loku un devās mājas virzienā. Tas likās bezjēdzīgi, ja vien viņš nebija gļēvulis, kurš nolēmis padoties policijai un tā glābt dzīvību. Maklarijs pasmaidīja. "Lai jau viņš tā domā."
Viņš dzirdēja, kā veļas akmeņi, un ar acs kaktiņu pamanīja nelielus oļus nokrītam sniegā pie klints malas. Kaut kas bija tos izkustinājis. Maklarijs apcirtās, nokrita uz ceļgala un pacēla skatienu uz nelielās klints malu. Tur rēgojās tumšs apveids.
Starp kokiem atbalsojās šāviens.
Maklarijam likās, ka viņam kāds iezvēlis pa roku ar beisbola nūju. Viņš jau pacēla Mosberga sistēmas šauteni, bet otra lode trāpīja plecā, un labā roka noslīga gar sānu. Sniegā izšļācās asinis.
Šautene nokrita Maklarijam pie kājām. Viņš sagrīļojās un pacēla veselo roku, atbalstīdamies pret koka stumbru. Līdz šim viņš ne reizi nebija sašauts, bet tagad saņēmis jau trīs lodes. Viņš gandrīz sāka smieties. Aiz muguras nograbēja akmeņi, un Maklarijs saprata, ka mērķis kāpj lejā. "Maitasgabals atvilinājis mani uz zemāko ieplaku, lai pats varētu atgriezties un izmantot augstumu."
Zem kājām nočaukstēja sniegs.
- Es tev uzdošu dažus jautājumus, viņam aiz muguras kāds ierunājās.
- Ej ellē, Maklarijs atbildēja bez liekiem vārdiem.
- Nepieklājīgi.
- Es nerunāšu.
Mērķis turpināja: Es tik un tā tos uzdošu, un tu atbildēsi.
Šautene bija Maklarijam priekšā, tikai dažu pēdu attālumā no brīvās rokas. Tās, ko viņš nespēja pakustināt.
- Tu tik un tā mirsi, mērķis sacīja. Ja atbildēsi brīvprātīgi, nevajadzēs mirt kliedzot.
Tam Maklarijs ticēja. Pieredze liecināja, ka spīdzināšanas laikā runā visi. Šautene bija pavisam tuvu, bet tikpat labi varētu būt jūdzes attālumā. Ja viņš censtos to aizsniegt ar otru roku, tad nokristu sniegā uz ieroča. Varbūt izdotos apvelties, bet mērķis tikmēr jau būtu viņu nogalinājis. Maklarija izstieptā roka drebēja. Viņš nezināja, cik ilgi spēs uz tās balstīties.
- Es tikai izpildīju uzdevumu, viņš sēca.
- Vajadzēja strādāt labāk.
Maklarijs pamāja. "Nelietim taisnība." Viņš nolaida roku, pret kuru balstījās, un uzkrita uz savas šautenes.
Kādu mirkli viņš taustījās zem krūtīm.
*
Šautenes lode norāva pusi amerikāņa galvaskausa, un sniegā izveidojās asiņu un kaulu gabalu trīsstūris. No asi
nīm cēlās garaiņi. Viktors papurināja galvu. Sniga. Viņš pārmeklēja līķi, bet neko noderīgu neatrada. Tomēr viņš skaidri saskatīja slepkavas pēdas sniegā un sekoja tām uz degošo namu. Viņš gāja pieliecies, domājot par policistiem, kas vel joprojām bija tuvumā. Pēc tam viņš aizlīda līdz nelielajam paaugstinājumam, kur slepkava gulējis, tēmējot uz sētas puses durvīm. Sniegā mētājās misiņa čaulītes.
No tās vietas pēdas veda divos virzienos uz namiņa pusi un tālāk uz ziemeļiem. Viktors tām sekoja prom no mājas. Iespiedumi bija skaidrāki, dziļāki; slepkava acīmredzot virzījies strauji un vēl nebija novilcis zābakus.
Pēdas veidoja gandrīz taisnu līniju, apmetot lokus tikai ap kokiem ceļā. Pēc desmit minūtēm Viktors stāvēja klinšaina atseguma pakājē. Pēdu vairs nebija, tomēr viņš redzēja kritušo sniegu pie stāvās nogāzes, izkustinātos akmeņus, kailo zemi. Viktors turpināja ceļu augšup, pieturēdamies pie kokiem, un sajuta, ka sēc. Sausie gārdzieni pieņēmās spēkā. Viņš bija ievainots un nomocījis sevi vairāk, nekā bija ieteicams. Vajadzēja atpūsties vismaz dažas dienas, lai ķermenis varētu atkopties. Viņš solīja sev, ka to izdarīs pavisam drīz.
Vēl nesasniedzis pakalna virsotni, Viktors atrada slēpni. Izskatījās, ka slepkava tur pavadījis nakti. Blakus bija nomests ziemas mētelis, mugursoma, divu litru tilpuma pudele, līdz pusei piepildīta ar urīnu, un plastmasas maisiņš ar ekskrementiem. Mēteļa kabatas bija tukšas. Viktors uzlika mugursomu plecā, blakus savai somai, un sāka sekot otrai pedu takai, kas veda dziļāk mežā rietumu pusē. Pēdējo divpadsmit stundu laikā bija snidzis, bet ne vairāk kā collas biezumā. Sniegā vēl bija sekli iespiedumi, un Viktors bez piepūles spēja tiem sekot.
Pēc četrdesmit minūtēm viņš ceļa malā ieraudzīja slepkavas automašīnu. Tas bija Toyota markas pilsētas džips. Viņš pārmeklēja mugursomas kabatas, atrada atslēgas un atvēra automašīnu.
Piepeši viņš sastinga, pielicis roku pie krūtīm, un sāka rīstīties. Mutē parādījās dzelzs garša, un viņš klepoja asinis. Viņš saliecies stāvēja, līdz sāpes pierima, tad ar sniegu notīrīja asinis no mutes un paslēpa sarkanos traipus, uzberot tiem virsū sniegu.
Automašīnā nekas neliecināja par tā cilvēka personību, kurš centās viņu nogalināt. Uz vējstikla un aizmugures loga bija nomas kompānijas uzlīme, un cimdu nodalījumā viņš atrada nomas dokumentus. Slepkava noteikti bija izmantojis neīstu vārdu. Viktors nosvieda abas somas uz aizmugures sēdekļa un iedarbināja motoru. Ļāvis automašīnai dažas minūtes uzsilt, viņš uzmanīgi atpakaļgaitā izbrauca uz ceļa.
Viktors skaļi nopūtās. Ienaidnieks bija uzzinājis, kur viņš dzīvo. Kaut kas neiespējams nupat bija dramatiski pierādīts kā iespējams. Spogulī Viktors redzēja dūmus, kas cēlās virs kokiem. "Ja nezināmais ienaidnieks mani atradis šeit, tad atradīs jebkur."
Kaut cik iekārtotā dzīve, kā to attāli varēja dēvēt, bija beigusies.
22 . nodaĻa
/
Parīze, Francija
Ceturtdiena
Plkst. 15.16 pēc Centrāleiropas laika
Alvaress iedzēra lielu malku melnās kafijas ar trīs cukura devām un neveikli klabināja uz tastatūras, ko turēja klēpī. Viņš sēdēja, salicis kājas uz galda, un kurpes mētājās pa grīdu. Mutē viņš bija ielicis pildspalvu, ko nesteidzīgi košļāja. Viņš bija savā pagaidu kabinetā CIP Parīzes nodaļā otrajā ASV vēstniecības stāvā.