Tomēr darbojās tikai viens lifts. Pie otrām durvīm bija piekarināta izkārtne, kas vēstīja, ka šis lifts ir salūzis. Viktors šķērsoja vestibilu un nostājās pie lifta, ko bija izmanto
juši abi viri. Gaidot viņš ar īkšķi citu pēc cita nokrakšķināja labās rokas pirkstu kauliņus.
Lifts nodžinkstēja, sasniedzot vestibilu. Pirms durvis pavērās, Viktors spēra soli sānis un atspieda muguru pret blakus sienu nelielā nišā, kur bija novietota grezni rotāta vāze. Viņš nekustējās, izliekoties nemanām apjukuma pilno skatienu, ko viņam veltīja mazs zēns. Visi pārējie bija pārāk aizņemti, lai vinu ievērotu.
Viens no abiem slepkavām iznāca no lifta un pagāja uz priekšu. Otrs varbūt gāja pa kāpnēm. Vīrietis mierīgi stāvēja ar muguru pret Viktoru, negrozot galvu droši vien šaudīja tikai acis, lai nepiesaistītu sev nevēlamu uzmanību. Viņš bija spēcīgas miesasbūves, ar platu kaklu, un gaita liecināja, ka reiz viņš dienējis armijā. Slepkava bija prasmīgs, bet ne tik zinošs, lai pamestu skatienu atpakaļ.
Viktors nogaidīja līdz pēdējam mirklim un tad ielavījās liftā, durvīm aizveroties. Viņu no slepkavas šķīra tikai sešas collas.
Bridi pirms tam, kad durvis bija pilnīgi aizvērušās, vīrietis uzlūkoja mazo zēnu, kurš norādīja uz Viktoru, un pagriezās. Tikai nejaušība. Viņš ielūkojās Viktoram acīs.
Slepkavas sejā pazibēja atskārsme.
Durvis aizvērās.
3. nodaĻa
/
Plkst. 08.27 pēc Centrāleiropas laika
Viktors vairākas reizes dziļi ieelpoja, piepildot plaušas ar gaisu un noskaitot līdz četri, un izelpoja. Adrenalīna dēļ sirds pukstēja daudz straujāk, apgādājot muskuļus ar nepieciešamo skābekli. Ja tā veica vairāk nekā simt divdesmit sitienu minūtē, pavājinājās sīkās motorikas prasmes, piemēram, spēja precīzi notēmēt. Pēc simt trīsdesmit sitieniem tas bija gandrīz neiespējami. Ķermenim šīs prasmes nav tūlītēji vajadzīgas izdzīvošanai.
Viktors uzskatīja citādi.
Pārvaldot elpošanu, Viktors pārtrauca autonomās nervu sistēmas normālo darbību un nobremzēja sirdsdarbības ritma kāpumu. Viņš nevarēja apturēt savas instinktīvās reakcijas, tomēr prata ietekmēt tās.
Viņš sprieda, ka virs vestibilā nekavēsies un tūlīt pat ziņos pārējām vienībām, ka viņi ir pamanīti un mērķis bēg augšup. "Es varētu izkāpt jebkurā stāvā, atrast logu un nozust dažu mirkļu laikā. Bet man vajadzīgas mantas. Ja tās nepaņems slepkavas, tad agri vai vēlu viss nokļūs varas pārstāvju rokas. Pasēs ir dažādu valstu zīmogi ar datumu. Arī kredītkaršu numuriem var izsekot. Visos dokumentos ir pieņemts vārds, bet vienreiz es to jau esmu izmantojis." Viktors rīkojās ārkārtīgi piesardzīgi, taču vienmēr palika pēdas,
ko prasmīgs meklētājs var atrast un kas veda pie īstā Viktora. Viņš nedrīkstēja to pieļaut.
Lifts neapstājoties pabrauca garām diviem pirmajiem stāviem. Viktors vienmērīgi elpoja un skaitīja katru ilgo sekundi līdz brīdim, kad nopīkstēja skaņas signāls.
Durvis vēl nebija pilnīgi atvērušās, kad Viktors jau izspraucās gaitenī un strauji soļoja uz kāpņu pusi tālākajā galā, trīsdesmit pedu attālumā no lifta. Durvis bija ciet.
Nemaz nevajadzēja piespiest ausi pie durvīm, lai dzirdētu divus cilvēkus, kas traucas augšup. Vajātāji bija spēcīgi, ātri, un pēc divdesmit sekundēm viņi būs klāt. Viktoram bija nepieciešams paņemt savas mantas. Lai to izdarītu, vajadzēja iegūt laiku.
Pie sienas nedaudz tālāk bija piekārts ugunsdzēsēju cirvis. Viktors ar elkoni izsita stiklu un nocēla cirvi no stiprinājuma. Atgriezies pie kāpņu telpas durvīm, viņš pagrūda asmeni zem roktura un atbalstīja kāta apakšu pret grīdu. Šķērslis bija izturīgs.
Zem cirvim paredzētās vietas bija arī ugunsdzēšamais aparāts. Viktors pacēla to ar kreiso roku un atgriezās pie lifta. Tas vēl joprojām bija ceturtajā stāvā. Viņš nospieda pogu, lai atvērtu durvis.
Piepeši nodrebēja kāpņu telpas durvis, bet rokturis nesakustējās; to neļāva cirvis. Vajātāji mēģināja vēlreiz, šoreiz vēl sparīgāk, bet rokturis nepakļāvās, kaut gan pret to tika izmantots liels spēks. Tas bija pēdējais mēģinājums.
Viktors atkal pievērsās liftam, novietoja ugunsdzēšamo aparātu starp durvju vērtnēm, pieliecās un nospieda vestibila pogu. Durvis sakļāvās līdz pat aparātam, atkal atvērās un turpināja bezgalīgo ciklu. Viktors lēsa, ka ir ieguvis vismaz divas minūtes. Viņam vajadzēja mazāk nekā vienu.
Viņš nedzirdami sasniedza savu istabu un nostājās pie durvīm. Varbūt iekšā viņu gaidīja citi modri un gatavi. Viņš atspēra durvis un iegāja iekšā, zemu pieliecies tā, ka
galva bija zemāk par ierasto ķermeņa masas centru. Sekundes laikā viņš aplūkoja istabu un ieskatījās arī vannasistabā.
Tukšs.
Divi vīri bija kāpņu telpā, ārā gaidīja novērotāji, un varbūt citur viesnīcā klīda vēl kāds. Šie cilvēki bija prasmīgi, labi organizēti. īstiem profesionāliem būtu arī snaiperis otrā ielas pusē.
No loga Viktors turējās nostāk.
Iegājis vannasistabā, viņš noņēma skalojamās kastes vāku un izcēla paslēptos polietilēna maisiņus. Vienā no tiem bija pase, lidojuma biļete un kredītkartes. Viktors ielika šīs mantas žaketes iekškabatā. Otrā maisiņa bija vēl viena pielādēta FN Five-seveN pistole un klusinātājs. Vienmēr vajadzēja gatavoties sliktākajam. Viktors atvēra maisiņu, izņēma no tā ieroci, piestiprināja klusinātāju un pavilka aizslēgu, lai iebīdītu lodi patrontelpā.
Uz gultas jau bija novietots plāns čemodāns, kurā saliktas tīras drēbes un pārējās mantas. Viktors ar kreiso roku to satvēra un devās prom, nolaidis ieroci gar labo sānu, kur to nevarēja redzēt. Viņš ātri aizsoļoja pa gaiteni, nezaudējot modrību, un tuvojās ugunsdzēsēju kāpnēm. Vajātāji nepagūs attapties, kad viņš jau bus prom.
Viktors apstājās.
"Aizbēgot es neko neuzzināšu par saviem neveiksmīgajiem slepkavām. Tas, kurš viņus uzsūtījis, neatsauktu pasūtījumu. Es esmu nokļuvis kādā nāves sarakstā. Ja šie vīri mani jau atraduši, tas varētu notikt atkal. Nākamreiz es viņus nepamanītu tik ātri vai arī neieraudzītu nemaz."
Vajātājiem bija skaitlisks pārspēks, toties zaudēta iniciatīva. Nekad nedrīkst atteikties no priekšrocības tā bija viena no pirmajām kaujas mācībām, ko Viktors savulaik apguvis.
Viņš devās atpakaļ.
*
Ieradās viņi aizelsušies, rokās turot ieročus. Viens nostājās durvīm labajā pusē, otrs palika kreisajā. Mērķa istabas durvis bija plaši vaļā, slēdzene salauzta. Garākais un pieredzējušākais no abiem veltīja sekundi tam, lai divas reizes nospiestu kabatā paslēptās rācijas pogu, un miesas krāsas austiņā dzirdēja kādu atbildam.
Slepkava ātri pamāja ar roku savam pāriniekam, un viņi iebruka istabā. Pirmais virzījās strauji un zemu, lai otrais sekojot varētu šaut viņam virs galvas, un nopētīja istabas kreiso pusi, kamēr otrs vēroja labo. Abi rīkojās tik zibenīgi un agresīvi, cik vien iespējams, lai ikviens telpā būtu apstulbis, spiests aizstāvēties un nepagūtu reaģēt.
Istaba bija tukša. Viņi ieskatījās vannasistabā; ari tur neviena nebija. Piesedzot viens otru, viņi izpētīja skapi, ielūkojās zem gultas un visur, kur vien kāds varētu paslēpties. Slepkavām bija piekodināts visu rūpīgi pārbaudīt un neko nepiemirst. Viņi ieskatījās aiz aizkariem. Viens tikmēr pacēla plaukstu pie loga, signalizējot snaiperim pretējā ēkā, lai nešauj. Abi bija nosvīduši.
Visur valdīja nekārtība. Mērķis acīmredzot bija aizgājis steigšus, neuzkavējoties pat tik ilgi, lai paņemtu visas mantas. Pa grīdu mētājās drēbes, gulta nebija saklāta, pie izlietnes palikuši tualetes piederumi. Tas bija nevīžīgi un neprofesionāli.