Выбрать главу

Lidostas darbiniece salīdzināja pases attēlu ar seju un pamanīja, ka dzīvē viņam ir tikpat nopietna izteiksme. "Interesanta personība. Bet viņš ne reizi nepamirkšķināja

acis!"

Piepeši viņa atcerējās pienākumu. Kādā nozarē jūs dar­bojaties?

-    Tīrīšanā. Viņš atkal atbildēja ar vienu vārdu.

"Nerunīgs. Vienalga. Nav nekā sliktāka par vīrieti, kurš

nemitīgi pļāpā," darbiniece sprieda.

-     Vai esat no Londonas? Es dievinu Londonu, tā ir brīnišķīga pilsēta. Jūs, angļi, esat jaukākie cilvēki pa­saulē.

Atbildes nebija. "Tātad viņš nemēdz apmainīties laipnī­bām. Viņš gluži vienkārši gaida, un sejā ir nemainīgi stinga izteiksme. Varbūt viņš kautrējas. Jā, droši vien." Sieviete pa­lūkojās uz viņa kreiso roku. Gredzena nebija. Viņa neredzēja arī citas dārglietas, un pulkstenis šķita piemērots nirējam, nevis uzņēmējam. "Kas šim cilvēkam kaiš? Liekas, viņš tīši cenšas izskatīties neievērojams. Kāda jēga būt pievilcīgam, ja neviens to neredz? Ja viņš nenostātos tieši pretī, es viņu droši vien pat nepamanītu."

Viņa pasmaidīja, ar mēles galiņu pieskārās apakšlūpai, no­laida pirkstu gar kaklu, vairākkārt samirkšķināja skropstas, mēģinādama dot mājienu, ka ir gatava sarunai. Vīrietis ne­uzķērās uz tāda āķa. "Pagaidām. Varbūt viņam patīk rota­ļāties."

Sieviete ieskatījās datorā. Viņš bieži lidoja uz Luksemburgu, Ēģipti, Honkongu. Un tas viss tikai pēdējā mēneša laikā. Tātad viņš bija arī daudz ceļojis. Viņa nospieda dažus taustiņus un atdeva pasi. Vīrietis to paņēma pārsteidzoši veikli un viegli.

-    Ceru, ka patīkami pavadīsiet laiku Francijā.

Pieliecot galvu un veltot viņam īpašu skatienu, lidostas darbiniece vēlējās pavēstīt: "Ved mani vakariņās un uz gultu!" Vīrietis klusēdams aizgāja.

"Iedomīgais pūslis! Droši vien gejs," viņa nosprieda.

25 . nodaĻa

Budapešta, Ungārija

Ceturtdiena

Plkst. 17.46 pēc Centrāleiropas laika

Debesis virs pilsētas bija apmākušās. Lietus iesūcās Vik­tora mētelī. Viņš drebinājās, ejot pa šauru ielu un vairoties no lāmām. Ielu klāja bruģis, bet ietvi nelīdzenas plāksnes. Nebija laternu, un gaismu nodrošināja tikai logi. Viktors bija vienīgais gājējs, viņa soļi atbalsojās tumsā.

Viņš neuzdrošinājās palikt Šveicē, kur viņu meklēja gan policija, gan vajātāji. Ungārija šķita pievilcīga. Viktors jau vai­rākus gadus nebija viesojies Budapeštā, tāpēc iespēja, ka viņu šeit varētu izsekot, bija mazāka nekā citās pilsētās. Viņš ne­ticēja, ka privāti darboņi spētu atrast viņu Senmorisā. Lai to panāktu, vajadzētu vairākas pieredzējušu sekotāju komandas, nevainojamu koordināciju, piekļuvi drošības kameru ierakstiem, izlūkošanu no gaisa un droši vien arī satelītu uzņēmumus.

Tādi līdzekļi un cilvēku skaits bija tikai izlūkošanas dienestiem. Un pat tie nebija tik vareni, lai īstenotu šo vērie­nīgo operāciju. Slepkava, kurš centās viņu nogalināt Šveicē, bija amerikānis. Arī Parīzes slepkavu vadonis bija amerikā­nis. Viktors neticēja nejaušībām. Vainīgie bija C1P.

Viktora pasaules sienas bruka. Viņš bija iekļuvis pasaules varenākā slepenā dienesta iznīcināmo cilvēku sarakstā.

Viņš bija staigājošs mironis.

Viesnīca atradās Budapeštas sarkano lukturu rajona tālākajās ielās. Istabā bija gulta ar izturīgu metāla rāmi un atvilktne, pilna ar sieviešu un vīriešu dzimuma prostitūtu reklāmām. Šajā viesnīcā varēja patverties, cik ilgi vien vajadzīgs, lai sakopotu domas un pieņemtu lēmumu par turp­māko rīcību.

Arī pēc iziešanas no sānielas Viktors centās izvairīties no cilvēkiem un rūpīgi pētīja ēnainākos nostūrus. Viņš pastai­gājās ilgāk, nekā bija iecerējis, jo aizrāvās ar plānošanu, do­māšanu, analīzi. Prātu neatstāja Parīzes ainas un domas par liesmojošo māju. Divi uzbrukumi nedēļas laikā. Viņš jutās ne­mīlēts.

Graudiņi viņa dzīves smilšu pulksteni aizplūda līdz ar katru nākamo sekundi. "CIP noteikti jau pēta novērošanas ierakstus, sadarbojas ar Šveices varas pārstāvjiem un citu valstu izlūkošanas dienestiem, nemitīgi sašaurinot meklē­jumu loku ap mani." Viņš atrada interneta kafejnīcu un ap­sēdās tā, lai redzētu durvis. Lai noformulētu plānu, vajadzē­ja šo to pārbaudīt. "Un jebkurā gadījumā būs nepieciešama nauda. Ja CIP zina manu dzīvesvietu, varbūt pārvalde iesaldējusi ari manus bankas kontus. Senāk Šveices banka nemūžam neatklātu informāciju par saviem klientiem, bet pasaule mainījās divtūkstoš pirmā gada septembrī. Tagad iespējams ir viss."

Viktors atvieglots secināja, ka nauda vēl joprojām ir viņa galvenajā bankā. Viņš pieteica tikšanos, lai to izņemtu. Skaidru naudu viņš glabāja dažādos seifos visā Eiropā, bet šobrīd viņu interesēja tikai nauda Šveicē. Viņš apjauta, ka ilgi nav uzņēmis pārtiku, un apēda trīs siera burgerus tuvē­jā kafejnīcā. Izgājis uz ielas, viņš izdzēra piena kokteili.

Viņš neko vairs nesaprata. "Vai CIP mani vajā Parīzes dēļ vai ari paši ir šo darbu noorganizējuši? Vai CIP nolīga mani? Varbūt viņi algoja uzbrucējus? Varbūt visus? Vai mani

izsekoja ceļā no Francijas līdz Šveicei? Varbūt viņi jau iepriekš zināja, kur es dzīvoju?" Visas iespējamās atbildes raisīja arvien jaunus jautājumus. Viktoram atlika tikai minē­jumi un pārdomas, un tas viņam nepatika.

Starpnieks reiz bija teicis: "Nav tā, kā domā." Viktors prātoja: "Varbūt vajadzēja ieklausīties. Varbūt C1P uzzināja par darbu un pēc tam mēģināja mani nogalināt. Varbūt Ozols sadarbojās ar CIP. Varbūt zibatmiņa pieder CIP. Varbūt C1P vienkārši vēlas to iegūt. Varbūt starpnieks piedalās sazvē­restībā. Varbūt viņš strādā CIP vai arī ir iekļuvis nogalināmo sarakstā līdz ar mani. Pārāk daudz varbūtību, pārāk maz konkrētu atbilžu."

Viņš apturēja taksometru, bet pēdējā mirklī nolēma iet kā­jām. Vadītājs apbēra viņu ar ungāru lamuvārdu straumi; Vik­tors saprata, ka vairākums bija veltīti viņa mātei. Viņš neat­skatījās. Slapjais sniegs patīkami veldzēja ādu. Viņš pagāja garām bezpajumtniekiem, kas sniedza cits citam pudeli. No tās vējoja spēcīgs spirta aromāts.

Viktors juta sev pievērstos skatienus un pielika plaukstu pie krūtīm. Sāpes bija kaitinošas, bet netraucēja. Viņš zināja, ka nebūs ilgstošu seku, bet pagaidām tieši virs krūšu kaula pletās milzīgs zilums. Pēc tam, kad šīs problēmas būs atrisi­nātas, vajadzēs apciemot bruņustikla ražotājus un uzskatāmi nodemonstrēt, cik necaursitams ir viņu produkts.

Tobrīd Viktors jutās pārliecināts, ka starpnieks kaut ko zina. "Iepriekš es cieši uzskatīju, ka viņš kopā ar klientu ir mani nodevis. Tagad man uzglūn nāve, un iespējams, ka iemesls bija šī stūrgalvība."

Ieradums mudināja izvēlēties sānielas, atgriezties, kāpt dažādos autobusos un pārsēsties. Neveiksmīgi nopūlējies iz­domāt kādu citu plānu, kas nebūtu pretrunā ar viņa vajāša­nas māniju, Viktors beidzot nolēma sazināties ar starpnieku un sameklēja interneta kafejnīcu. "Ja man būtu taisnība par vina saistību ar Parīzes notikumiem, nekas nemainītos un vēl

joprojām draudētu briesmas. Bet varbūt viņš zina kaut ko tādu, kas varētu palīdzēt. Zibatmiņa joprojām ir pie manis. To varētu izmantot kā ēsmu."

Viņš pieslēdzās speles forumam. Starpnieka tiešsaistē ne­bija, bet Viktora profila ziņojumu sadaļā bija viņa vēstule ar pirmdienas datumu. Viktors to atvēra. Tā bija atbilde uz pē­dējo sarunu, garš vārdu virknējums par norunas īstenošanu un "uzticību". Viktors to izdzēsa un rakstīja jaunu vēstuli.