"Pastāsti, kas notika Parīzē, un varbūt es nogādāšu sūtījumu."
Viņaprāt, vēstule bija īsa un skaidra. Tagad tikai jāgaida.
26 . nodaĻa
Parīze, Francija
Ceturtdiena
Plkst. 22.22 pēc Centrāleiropas laika
Kenards gāja pa tukšo ielu, sabāzis rokas mēteļa kabatās. Viņam bija daudz darba, piemēram, jāieskatās aktīvajā elektroniskā pasta kastītē, bet šis uzdevums bija svarīgāks par visu. Sasniedzis sabiedrisko tualeti, viņš pavirši palūkojās apkārt. Noteikumi mudināja vispirms pārbaudīt apkārtni, bet bija pārāk auksts šīm rokasgrāmatas muļķībām.
Viņš kāpa lejā, un soļi atbalsojās uz betona pakāpieniem. Urīna smārds Parīzē nebija tik spēcīgs kā Losandželosā, bet pretīgs ir pretīgs neatkarīgi no intensitātes. Viņš ielika monētu spraugā un izgāja caur vārtiņiem.
Gaismu nodrošināja tikai viena no trim griestu lampām spuldze bez kupola. Iekšā bija vēl aukstāks nekā ārā. Amerikānis redzēja savas elpas garaiņus. Sienas bija notraipītas, pisuāri ieplaisājuši, krāni sarūsējuši, grīda slapja.
Mēslu bedre. "Nav brīnums, ka franči ir tik īgni! Viņiem taču jānokārtojas tik briesmīgās sabiedriskajās tualetēs." Telpa šķita tukša, un Kenards ielūkojās pulkstenī. Viņš bija ieradies precīzi norunātajā laikā. Saberzējis plaukstas, viņš cerēja, ka ziņotājs ilgi nekavēsies.
Cita cilvēka klātbūtni viņš sajuta brīdi pirms tam, kad kabīnē kāds norāva ūdeni. Pēc mirkļa durvis atvērās. Sve-
šais piegāja pie izlietnes un veltīja Kenardam nevērīgu skatienu.
Vīrietis bija ģērbies tumšā uzvalkā un mētelī. Kad viņš pagrieza krāna rokturi, tas nočīkstēja. Viņš nesteidzīgi, un rūpīgi mazgāja rokas, it kā nemanītu aukstumu. Vīrieša zilas acis spogulī pievērsās Kenardam. Tas noteikti bija īstais.
- Bleik? Kenards jautāja.
- Es esmu Dosons, atbildēja vīrietis, kurš nebija ne Dosons, ne Bleiks.
Angļu akcents samulsināja Kenardu, un viņš brīdi vilcinājās. Tomēr parole bija īstā. Kenards piegāja pie izlietnes un iebāza roku mēteļa iekškabatā. Vīrietis tik strauji pagriezās pret Kenardu, ka pārbiedēja viņu.
- Tādas kustības nav ieteicamas, ziņotājs skarbi noteica.
Kenards viņam ticēja. Nesteidzīgi pabeigdams kustību, viņš izņēma no iekškabatas nelielu, bet biezu aploksni.
- Jums, viņš noteica.
Kādu brīdi vīrietis pētīja aploksni, tad pagriezās un ar delnas virspusi nospieda roku žāvētāja pogu. Kenards stāvēja, turēdams rokā aploksni, un jutās kā muļķis. Kad žāvētājā cikls bija pabeigts, svešais atkal pievērsās Kenardam un paņēma aploksni.
- Tagad jums tā jāatver, Kenards paskaidroja.
Ziņotājs atplēsa aploksni, izņēma no tās plānu viedtālruni,
pagrozīja rokās un grasījās ielikt žaketes iekškabatā.
- Jums jāatver dokumenti uzreiz, Kenards sacīja. Man teica, ka jums ir parole.
Anglis brīdi vēroja Kenardu, ieslēdza viedtālruni un atvēra dokumentus. Kenards noskatījās, kā viņš lasa informāciju. Ekrāna gaisma apspīdēja vīrieša seju. Viedtālruni bija vairāki dokumenti, ko Kenards bija saņēmis no sava darba devēja. Par saturu viņam nebija ne jausmas, jo viedtālrunim bija iestatīta parole. Tie noteikti bija darbības plāni, lai kāds
varētu noteikt, kurš vainojams neveiksmē. Tā kā Kenarda sarunas biedrs bija anglis, varēja secināt, ka notikusi sadarbība ar MI6. Un tai varētu būt bīstamas sekas, tāpēc jārīkojas tik slepeni. Bet tie bija tikai minējumi, un pieredze liecināja, ka šajā darbā nedrīkst daudz domāt.
Ilgi lūkojies uz viedtālruni, anglis pacēla skatienu un pamāja amerikānim.
- Ari jums vajadzētu to izlasīt.
Kenards palocīja galvu un paņēma telefonu. Nelielajā ekrānā vīdēja burti. Kenards mēģināja tos izlasīt, bet gaisma iespīdēja acīs un apžilbināja. Dokumentā bija minēti fakti augums, svars, matu krāsa, biogrāfija, CIP darba vēsture. Tas bija dosjē par kādu cilvēku. Fotogrāfija kļuva arvien skaidrāka. Seja. Viņa seja. Virs tās divi vārdi. Divi baismīgi vārdi.
"Džons Kenards."
Viņš bija pieredzējis, labi apmācīts CIP operatīvais darbinieks, tāpēc nevilcinājās, nometa telefonu un nekavējoties tvēra pēc ieroča. Bet anglis jau virzījās uz priekšu neticami strauji un taisīja ar rokām kādu nesaprotamu žestu. Viņš satvēra Kenarda plaukstas locītavu brīdī, kad ierocis iznira no maksts.
Kenards centās pacelt ieroci un pagriezt, lai notēmētu. Svešais bija pārāk spēcīgs un stāvēja pārāk tuvu, tādēļ Kenards neredzēja, kurp pavērsts stobrs, bet tik un tā izšāva.
Troksnis bija neizturams, un viņš samirkšķināja acis, zibšņa samulsināts. Lode nekaitīgi sadragāja flīzes ap izlietni. Kenards izšāva vēlreiz. Šī lode trāpīja pisuārā, un tas grabēdams nokrita uz grīdas.
Viņš ar brīvo plaukstu izmisis pieķērās pretinieka rokai. Kenards bija vismaz trīs collas garāks un daudz smagāks, bet uzbrucējs viņu pārspēja ar izdevīgāku pozīciju un līdzsvaru. Nākamajā mirklī Kenards apjauta, ka nezina, kur ir angļa otra roka.
Asmens ieslīdēja viņam vēderā, bez pūlēm pāršķeļot ādu un muskuļus, un Kenardam aizrāvās elpa. Ķermeni caurstrāvoja mokošas sāpes. Viņš vairs nespēja noturēt ieroci, un tas izkrita no pirkstiem. Kenards iestenējās; uzbrucējs izrāva asmeni un atkal dūra. Vēl divas reizes. Nazis ieurbās tik dziļi, ka tā gals atdūrās pret iegurņa kaulu.
Acis iepletis, Kenards saļima un nevarīgi tvērās pie sava slepkavas. Tas pēdējo reizi izvilka nazi, un Kenards saguma uz ceļgaliem. Viņš saķēra saplosīto vēderu, pirkstiem mirkstot siltajās asinīs, un pieskārās glumajām iekšām. Kenards nekliedza. Viņš nespēja.
Slepkava parāva viņu aiz matiem un rūpīgi noslaucīja tajos nazi. Tiklīdz ierocis bija tīrs, uzbrucējs Kenardu atlaida. Nazis izskatījās veidots no kaut kā melna un matēta. Kenards vēroja, ka vīrietis noloka asmeni un ieliek nazi makstī, kas bija piestiprināta pie plaukstas locītavas un paslēpta delma iekšpusē. Viņš piegāja pie izlietnes un atkal rūpīgi mazgāja rokas. Kenards bezpalīdzīgi to vēroja. Viņš bija neizsakāmi noguris.
Kad svešais pabeidza žāvēt rokas, Kenards ļengani nodūra galvu, saklausīja soļus uz grīdas flīzēm, redzēja melno, nespodro zābaku ādu, dzirdēja, kā nočīkst vārtiņi un vīrietis nesteidzīgi kāpj augšup.
Kenards mēģināja izņemt telefonu no mēteļa iekškabatas, bet nevarēja to atrast. Ari maks bija pazudis. Viņš pat nepamanīja brīdi, kad svešais to izņēma. Maks bija uz grīdas viņam blakus un izskatījās tukšs. Acīmredzot slepkava gribēja radīt iespaidu, ka notikusi laupīšana. Ari telefons bija paņemts.
Viņš nekustējās, necentās aizrāpot. Tas būtu bezjēdzīgi.
Viņš zināja, ka nav nekādu cerību.
27 . nodaĻa
/
Marseļa, Francija
Piektdiena
Plkst. 05.03 pēc Centrāleiropas iaika
Rebeka Samnere sakārtoja lasāmbrillcs un pārskatīja informāciju sava klēpjdatora ekrānā. Pirms dažām stundām Parīzē atrasts nodurts amerikānis, kurš bijis saistīts ar ASV vēstniecību. Policija to uzskatīja par laupīšanu, jo slepkava paņēmis mirušā maku un telefonu. Rakstā bija minēts, ka vīrietis strādājis par kultūras atašeju vēstniecībā, un tas nozīmēja, ka viņš vai nu patiesi bijis kultūras atašejs, vai arī tikai piesedzis īsto amatu, kā jau daždien C1P mēdza rīkoties. Viņa vārds bija Džons Kenards. Tas viņai neko neizteica. Bet noziegums pastrādāts pārāk neilgi pēc slepkavībām pirmdien.