Arī turpmāk nekļūs vieglāk ne darbā, ne fiziskā stāvokļa ziņā. Laiks bija visļaunākais ienaidnieks. Pēc Alvaresa domām, gudrais zina, ka cīnīties nozīmē zaudēt, bet tikai gļēvulis necīnās vispār. Viņš bija sev piešķīris papildu pusstundu gultā, lai uzmundrinātu smadzenes un cīpslas. Sparīgās žāvas liecināja, ka ar to nepietiek. Ozola slepkavas pēdas bija atdzisušas, tomēr pūliņi sameklēt septiņu šāvēju klientu pamazām vainagojās panākumiem.
Visi septiņi šāvēji bija identificēti, un Alvaress pievērsās amerikānim Stīvensonam. Noukss bija atradis Stīvensona datorā vairākas fotogrāfijas, kurās redzama viņa tikšanās ar nepazīstamu vīrieti vairākas nedēļas pirms slepkavībām
Parīzē. Kāda trešā persona bija slepus uzņēmusi attēlus, pārsvarā tverot noslēpumaino svešinieku tuklu, apmēram piecdesmit gadus vecu vīru ar portfeli rokā. Kadros redzams, kā viņš ierodas Briseles kafejnīcā un apsēžas pie galdiņa ārpusē, kur gaidīja Stīvensons. Abi sarunājās, dzēra kafiju un ēda saldumus. Pēc tam tuklais vīrs piecēlās un aizgāja, atstājot portfeli zem galda.
Fotogrāfs viņam sekoja līdz automašīnai, un attēlos bija redzams, kā viņš aizbrauc. Diemžēl nebija nofotografēta numurzīme, bet Noukss centās to atrast kādā spoguļvirsmā. Pagaidām neveiksmīgi.
Stīvensona konta izraksti liecināja, ka viņš nākamajā dienā noguldījis simt tūkstošus eiro skaidrā naudā. Bankā neviens neuzdeva jautājumus un neziņoja varas pārstāvjiem. Vadītājs jau bija atlaists. Alvaress apņēmās sameklēt vīru ar portfeli un ķērās pie šī darba tikpat uzcītīgi kā vienmēr.
Viņa spēja saglabāt mieru spriedzes pilnās situācijās bija viena no augstāk vērtētajām īpašībām. Bija grūti panākt, lai viņš ļautu vaļu emocijām, un vēl grūtāk lai rīkotos saskaņā ar tām. Armijas dienestā Alvaress bija nonācis dažās ārkārtīgi bīstamās situācijās, un ari kā CIP operatīvais darbinieks viņš reizēm ieskatījās pistoles stobrā. Tikai vienu reizi viņš patiesi baidījās par savu dzīvību, un tajā brīdi viņš atskārta, ka šīs bailes liek viņam sakopot uzmanību un kļūt nāvējošam.
Tikt galā ar briesmām bija pat vieglāk nekā ar ikdienišķo spriedzi. Cilvēki, kas neatbild uz telefona zvaniem, viņu kaitināja vairāk nekā pistoles stobrs sejā.
Kenards bija nozudis, un viņa telefons ikreiz tracināja Alvaresu ar pārāk vienmērīgo un rāmo balss ziņojumu. Iepriekšējā vakarā abi bija iedzēruši kāda netīrā, atbaidošā vietā, ko parīzieši uzskatīja par kafejnīcu. Parasti Alvaress taupīja alkoholu īpašiem gadījumiem, bet Kenards izskatījās lik nelaimīgs, it kā jau vairākas dienas būtu košļājis asos pi-
pārus, un Alvaress zināja, cik svarīgi ir uzmundrināt darbiniekus.
Viņam patika nedaudz atslābināties. Abi bija pavadījuši drausmīgu nedēļu, un sekas bija jūtamas. Izdzēris vairākus alus kausus, viņš nomierinājās, bet Kenards pārvērtās par nervu kamolu. Viņš acīmredzami par kaut ko satraucās, bet turēja muti ciet. Droši vien nepatikšanas ar sievietēm. Kāda glīta padauza neatbildēja uz viņa zvaniem vai tamlīdzīgi. Drīz vien Alvaress ierosināja sameklet burgernicu, bet Kenards papurināja galvu.
- Labprāt, bet man kaut kas jāizdara, viņš noteica.
To dzirdot, Alvaress nedaudz iepleta acis. Kaut kas vai ar kādu?
- Kaut tā būtu!
Alvaress ieslēdza klēpjdatoru un dzēra otro melnas kafijas krūzi, kad iezvanījās telefons. Vēl pēc sešdesmit sekundēm viņš jau gāja ārā pa durvīm.
Ar metro līdz vēstniecībai varēja tikt ļoti ātri, un viņš steidzās uz savu kabinetu, cerot, ka pieļauta drausmīga kļūda. Tomēr nē. Uz galda bija policijas ziņojums, kam pievienotas fotogrāfijas. Alvaress apsēdās, atvienoja kabineta telefonu, izslēdza mobilo tālruni un uzmanīgi izlasīja ziņojumu.
Kenards bija miris. Noslepkavots. Vairākas reizes sadurts vēderā un noasiņojis līdz nāvei. Pretošanās pazīmes. Viņam bija atņemts telefons un iztukšots maks. Neviena liecinieka. Parīzes policisti to uzskatīja par laupīšanu. Nabaga nelga.
Arī agrāk Alvaress bija zaudējis cilvēkus, bet maz tikai divus. Tomēr tie bija informācijas avoti, nevis CIP darbinieki. Viņš to pieņēma kā savas profesijas sastāvdaļu, bet nekad nespēja pie tā pierast. Viņš atliecās krēslā un skaļi izelpoja.
Viņam nepatika Kenards, un viņš negrasījās sērot par šī cilvēka nāvi, tomēr patiesi nožēloja, ka pārinieku noslepkavojis kāds netīrs gliemežu rijējs. Droši vien klaiņojošs narkomāns cerējis nopirkt kreku. Tā nebija Centrālās izlūkošanas
pārvaldes darbinieka cienīga nāve. Būtu daudz labāk, ja viņš mirtu uzdevuma laikā, nevis tualetē.
Policisti uzskatīja un Alvaress viņiem piekrita -, ka noziedznieks pārsteidzis Kenardu ar nazi un pieprasījis atdot mantas. Kenards mēģinājis izvilkt ieroci un saņēmis vairākus dūrienus. Viņš bija pietiekami iedomīgs, lai rīkotos tik muļķīgi. Vajadzēja atdot maku un gaidīt, līdz noziedznieks aiziet, bet pēc tam ielaist trīs lodes mugurkaulā.
Kādu brīdi Alvaress apdomājās. "Kenards nebija nāves mašīna, tomēr bija labi apmācīts operatīvais darbinieks. Kā viņu varēja pārsteigt sīks noziedznieks?" Alvaress pakasīja skaustu, nopūtās un papurināja galvu. "Es pārāk cenšos iedziļināties. Kenards ir nogalināts. Tā gadās pat prasmīgākajiem darbiniekiem. Un Kenards nebija viens no tiem. Pēc viņa nāves mans būs sasodīti daudz vairāk darba. Nelga atļaujas krist par upuri laupītājam brīdī, kad mēs esam līdz ausīm ierakušies profesionāla slepkavas meklējumos! Lieliski izvēlēts mirklis."
Alvaress nolika dokumentu mapi un ieslēdza telefonu. Trīs neatbildēti zvani un balss ziņojums. Viņš to noklausījās. Noukss pieminēja fotogrāfijas Stīvensona cietajā diskā. Alvaress piezvanīja Nouksam.
- Ko atradi?
- Šo to dažās fotogrāfijās no Stīvensona tikšanās.
- Piemēram?
- Tajās, kur svešinieks aizbrauc, ir daži kadri ar mašīnu…
- Bet numurzīmes nav. Jā, zinu.
- Taisnība, bet divos attēlos ir redzama vējstikla uzlīme. No mašīnu iznomāšanas kompānijas.
- Kuras?
- Kompānija darbojas Briselē. Kadrā redzama tikai nosaukuma pirmā puse un telefona numurs, bet ar to pietika, lai sašaurinātu aizdomās turamo loku un atrastu īsto. Briselē
ir ļoti maz mašīnu iznomāšanas kompāniju ar līdzīgu nosaukumu. Es tev nosutīju informāciju e-pastā.
Alvaress beidza sarunu un, cerību pārņemts, atvēra Nouksa vēstuli, bet policijas ziņojumu pastūma malā. "Žēl, ka tā noticis, bet ar Kenarda nāves sīkumiem es nodarbošos vēlāk."
Tagad bija svarīgāki darbi.
29 . nodaĻa
Debrecena, Ungārija
Piektdiena
Plkst. 20.12 pēc: Centrāleiropas laika
Viktors bija pavadījis rītu Cīrihē. Viņš iztukšoja galveno bankas kontu un tad paslēpa naudu, paturot divdesmit tūkstošus eiro. Tas uz kādu laiku būs vienīgais iztikas avots. Vairāk nevarēja pārvest pāri robežām, neradot aizdomas, un viņš nedrīkstēja ari noguldīt pārējo citā bankā.
Viņš riskēja, atgriežoties Šveicē, tomēr nauda bija nepieciešama. Pēc tam viņš aizlidoja uz Budapeštu un iekāpa Debrecenas vilcienā. Bija ļoti svarīgi turpināt pārvietošanos, nekur neaizkavēties pārāk ilgi. Viņam pakaļ dzinās CIP, un vajadzēja darīt visu iespējamo, lai liktu pretiniekam ceļā šķēršļus.
CIP bija ļoti bagātīgi finansēta un varena pārvalde, tomēr ne visvarena. Ja bieži mainītu atrašanās vietu un nekā nepiesaistītu lieku uzmanību, viņš izvairītos no nokļūšanas krustugunis. Tomēr viņš nezināja, cik ilgi.