Laiks bija vēss. Viktors pavadīja stundu kafejnīcā, pārliecinoties, ka neviens viņu nenovēro. Pēc tam viņš pārcēlās uz līdzīgu iestādi, kur vēl stundu pētīja apkārtni. Pirms nedēļas viņš justos droši, bet tagad vairs neuzticējās savām spējām, it īpaši cīņā ar organizāciju, kam bija divdesmit tūkstoši
pilnas slodzes darbinieku un vēl daudzi tūkstoši ārzemju aģentu un ziņotāju.
Viktors iekāpa taksometrā un brauca uz pilsētas centru, nemitīgi lūkojoties spogulī un meklējot sekotājus. Viņš juta, ka taksometra vadītājs nervozē, un palīdzēja nomierināties, uzturot sarunu par futbolu, sievietēm, politiku, darbu.
- Ar ko jūs nodarbojaties? vadītājs jautāja Viktoram.
Tobrīd viņi brauca gar lielu apdrošināšanas kompānijas
ēku, tāpēc Viktors atbildēja: Pārdodu dzīvības apdrošināšanu.
Vadītājs pasmīnēja. Visi mirst, vai ne?
- Es mēdzu radīt cilvēkiem tādu iespaidu. Viktors lūkojās sānskata spogulī.
Izkāpis no taksometra, viņš pastaigājās kopā ar pūli, ik pa brīdim apstājās un atgriezās pa savām pēdām. Viņš klīda pa veikaliem, neko nepirka, bet vēroja visus, kas ienāca pēc viņa vai stāvēja ārpusē un varēja redzēt durvis. Pārliecinājies, ka neviens viņam neseko, Viktors apturēja citu taksometru un apsēdās aizmugurē.
Pēc piecpadsmit minūtēm viņš izkāpa netālu no centra. Ielas bija klusākas, un, kaut gan komandai būtu vieglāk viņam sekot, viņš arī ātrāk to pamanītu. Neviens neiedarbināja viņa trauksmes signālus. Nākamais taksometrs viņu aizveda uz centru un patieso mērķi.
Interneta kafejnīca bija plaša un patīkami pārpildīta. Vairāki apmeklētāji smēķēja. Viktors to nedarīja, bet tikai tāpēc, ka pietika ar pasīvi ieelpotajiem dūmiem. Viņš bija pārliecināts, ka saņems atbildi no starpnieka, bet nezināja, kāda tā būs.
Viktors apsēdās pie veca datora iespējami tālu no pārējiem. Ekrāns mirgoja, un viņam sāka asarot acis. Trokšņaini dūca cietais disks. Viņš pievienojās forumam. Sirds pukstēja nedaudz straujāk.
Pastkastītē bija ziņa.
Viņš nejustos pārsteigts, ja dators uzsprāgtu, tiklīdz viņš noklikšķināja "Atvērt" pogu, bet nenotika nekas neparasts. Viktors to pat nedaudz nožēloja.
"Tu negribēsi zvanīt, bet mums jāaprunājas. Es varu tev palīdzēt."
Neko tādu Viktors nebija gaidījis. Viņš ilgi lūkojās uz ekrānu. Neizklausījās pēc starpnieka. Ziņojumā nebija nekādu mājienu. Tas bija tiešs un atklāts lūgums sazināties. Un telefona numurs.
"Vai šo ziņu sūtījis kāds cits, nevis starpnieks? Ja CIP atrada mani, varbūt atrada arī starpnieku, un tāda gadījumā šī ziņa ir lamatas. Vai arī es jau no paša sākuma esmu mānīts un šis ir tikai nākamais solis? Varbūt starpnieks runā citādi neparastās situācijas dēļ." Viktoram sāka sāpēt galva.
Viņam nebija īstu draugu, sabiedroto vai paziņu. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņš tik ilgi izdzīvojis. Jo mazāk viņš saskārās ar apkārtējo pasauli, jo mazāk iespējamo vājo vietu. Tagad viņš šīs aizsardzības dēļ bija vientuļš un viegli ievainojams, bēguļoja un nesaprata, kāpēc mednieki viņu vajā. Lai kādi būtu iemesli, viņš zināja, ka izredzes palikt dzīvam samazinās līdz ar katru nākamo stundu.
Kaut ko vajadzēja mainīt.
Viktors neapšaubīja savas spējas, bet bija spiests atzīt, ka iepeldējis nezināmos ūdeņos. Ja viss turpinātos, viņš gluži vienkārši neuzturētu. Ienaidnieki jau divas reizes viņu atrada par spīti visiem piesardzības pasākumiem, un tas notiks atkal. Varbūt aizritēs nedēļas, varbūt gadi. Cik bieži viņam izdosies aizbēgt? Agri vai vēlu, bet reiz viņš nepaspēs.
Vienīgais pavediens aizveda nekurienē. Viņam nebija citu iespēju kā vien gaidīt nākamo uzbrukumu. Vajadzēja palīdzību. Un to piedāvāja cilvēks, kas bija pirmais aizdomās turamais. Pagaidām nekas nepierādīja pretējo.
Bet neko darīt.
Viņš iegaumēja numuru un izgāja no kafejnīcas. Sameklējis taksofona kabīni, viņš piezvanīja. Divdesmit sekundes līdz brīdim, kad tika pacelta klausule, šķita ilgākās viņa mūžā.
- Hallo?
Sievietes balss izsita Viktoru no līdzsvara. Viņš nebija domājis par to, kurš varētu atbildēt, bet negaidīja sievieti. Amerikānieti.
Pēc brīža viņš atguvās. Te es.
Viņa atsaucās uzreiz, jūtami pārsteigta. Ak Dievs, tiešām, vai ne?
-Jā.
- Nezināju, vai piezvanīsi.
Viktors vēroja cilvēkus un automašīnas. Kas notiek?
- Ne pa telefonu.
Desmit sekundes.
- Piecu gadu laikā es neesmu pārkāpis noteikumus, tāpēc darīsim tā, kā teikšu es, vai arī vispār nekā, Viktors sacīja. Vai saprati?
-Jā.
- Stāsti, ko zini!
- Vēl ne.
- Ardievu. Viņš netēloja.
- Pagaidi! Divdesmit sekundes. Starpniece ierunājās:
- Es zinu, kas cenšas tevi nogalināt. Un es varu palīdzēt.
- Runā.
- Pateikšu, kad tiksimies. Pirms tam ne.
- Ja neteiksi tūlīt, es pazudīšu.
- Viens pats tu neizdzīvosi.
- Nepiekrītu.
- Ja tu tiešām tā domātu, sieviete klusi teica, tad nezvanītu.
Trīsdesmit sekundes.
Viktors lūkojās uz savu atspulgu kabīnes sienā. Bija grūti
ieskatīties sev acīs. Viņš dziļi ieelpoja. Ja tiksimies, tad kur?
- Parīzē.
- Kad?
- Šovakar.
- Kāpēc tik drīz?
- Jo rīt, iespējams, es būšu mirusi.
Četrdesmit sekundes.
- Kur man jābūt?
- Kad ieradīsies, piezvani uz šo numuru. Tagad man jābeidz.
Saruna pārtrūka.
Viņa nolika klausuli pirmā. Tā bija laba zīme, kaut gan uzjundīja dusmas. Viktors mēģināja paildzināt sarunu līdz minūtei, lai pārbaudītu, vai var sievietei uzticēties. Ja viņa ļautu sarunai ieilgt vairāk nekā sešdesmit sekundes, būtu skaidrs, ka tas nav iespējams. Tomēr viņa varētu nolikt klausuli arī tāpēc, lai Viktoru par to pārliecinātu. Tādā gadījumā viņu gaidīja pārsteigums. Viktors neuzticējās nevienam.
Tomēr sievietes balsī skanēja izmisums, kas radīja iespaidu, ka viņa runā patiesību, necenšas Viktoru apmānīt un ir nokļuvusi tikpat lielās briesmās. Kaut gan labas aktiermākslas spējas vai sejā iegrūsts ierocis varētu panākt tādu pašu izmisumu.
Viss bija sācies Parīzē, un tagad sieviete lūdza viņu atgriezties. Ienaidnieki jau bija centušies viņu tur nogalināt, un atgriešanās šķistu lieliska doma, ja viņu interesētu pašnāvība. Ja ienaidnieki zinātu, ka viņš atgriezīsies, lidostā un dzelzceļa stacijās varētu organizēt novērošanu, sagatavot slepkavu komandas. Viktors būtu viegli pamanāms. Ja viņš tiktu tālāk par staciju, tad varētu paņemt ieroci no seifa, bet arī tas, iespējams, tika novērots. Tā riskēt nedrīkstēja, tātad jāiztiek bez ieroča. Viņš dotos tieši pie pretinieka durvīm
neapbruņots un atvieglotu tam darbu. Nevarēja iedomāties neko sliktāku.
Tomēr, ja bija vismaz niecīga iespēja, ka starpniece zina kaut ko noderīgu, viņam tas jādzird par spīti visam. Pretējā gadījumā jāmetas bēgt neapstājoties. Viktors nespēja atvairīt sajūtu, ka tiek iedzīts lamatās, turklāt pats pēc savas gribas.
Atgriežoties Parīzē, viņš noskaidrotu, kas notiek. Ja sieviete teica taisnību, lai tā būtu; viņš izmantotu saņemto informāciju turpmākā rīcības plāna izstrādei. Ja tika gatavotas lamatas, viņš vismaz skaidri zinātu, ka ir viens pats. Vai arī miris, un tad nekam vairs nebūtu nozīmes.