Divas iespējas. Braukt uz Parīzi vai nozust uz visiem laikiem.
Neviena no tām nešķita vilinoša, bet atlikušais mūžs CIP vajāta zvēra lomā bija nepatīkamākais no abiem.
30 . nodaĻa
Parīze, Francija
Sestdiena
Plkst. 00.09 pēc Centrāleiropas laika
Šarla de Golla lidostai bija dots tāda cilvēka vārds, kura mūžs bijis sarežģījumu pilns, tāpēc tās vienkāršais iekārtojums Viktoram šķita kā tīšas ironijas žests. Pat labā noskaņojumā gājiens caur šo lidostu līdzinājās ilgam ceļam nekurienē. Terminālis bija neparasti tukšs pat pusnaktij, un tikai daži cilvēki satraukti lūkojās izejošo reisu sarakstā, meklējot ziņas par aizkavētajiem lidojumiem. Rietumeiropā bija slikti laika apstākļi. Vai ari Francijas gaisa satiksmes dispečeri atkal streikoja.
Viktors nebija pamanījis lidostā nevienu, kas līdzinātos sekotājam, bet nejutās pārliecināts. Lidostā viņš bija drošībā vismaz no uzbrukumiem. Visur bija bruņoti un modri sargi, kas nevilcinoties nošautu jebkuru, kas kaut vai radītu iespaidu par nodomu izvilkt ieroci. Bez ieroča Viktoram nedraudēja briesmas no viņiem. Pilsētā viss mainīsies, ja tobrīd viņu vēl neviens nebūs arestējis. Pilsētā, kur slepkavības notiek katru dienu, viņa nāve nepiesaistītu uzmanību. Tomēr viņš nemirtu ātri. Ja gaidāmas lamatas, ienaidniekiem labāk sagatavot veselu armijas vadu.
Izgājis pasu kontroli, Viktors jutās pārliecināts, ka Francijas policija viņu negaida. Par vienu uztraukumu mazāk.
Viņš ari turpmāk gatavojās uzmanīties no policijas un drošības dienestiem, bet tobrīd vislielākais drauds bija C1P. Viktors devās uz izeju, nepūlēdamies slēpties. "Nav jēgas baidīties par to, ka mani kāds vēro. Man neizdosies atrauties no visiem. Jo ilgāk es palieku telpās, jo vairāk atviegloju sekotājiem darbu. Jāsteidzas uz Parīzi; pilsētā būs vieglāk saplūst ar apkārtni un nozust."
Viņš netraucēts sasniedza izeju un izsoļoja pa durvīm, kas automātiski atvērās. Viņš nebūtu pārsteigts, saņemot šāvienu krūtīs, tiklīdz spēra kāju ārā. Debesīs melnēja lietus mākoņi. Ledainais vējš dzēla miesu. Lietus kapāja zemi kā lodes.
Ārā stāvēja tikai apmēram desmit cilvēki, bet jebkurš no tiem varēja būt slepkava tieši tapat kā Viktors. Viņš bija mērojis pārāk tālu ceļu, lai atkāptos. Lēmums bija pieņemts, pareizs vai nepareizs, un viņš grasījās to piepildīt. Bet neviens nešāva, neviens pat neielūkojās viņam acīs. Ja gaidāma nāve, tad vismaz ne tādā lietū.
Kopš uzbrukuma Parīzē bija pagājušas piecas dienas, un viņš toreiz nemūžam nenoticētu, ka tik drīz atgriezīsies. Bet bija noticis visnotaļ daudz. Skrambas uz krūtīm gandrīz izzudušas, bet krūtis sāpēja, un uz rokām dzija brūces. Viktors nezināja, cik daudz dzīvību viņam atlicis. Viņš iesēdās taksometrā un lika vadītājam braukt uz tuvāko lombardu Parīzē.
- Visi ir slēgti.
Viktors pasniedzās pēc jostas. Atrodiet kādu, kas ir vaļā.
Viņi brauca uz pilsētu, un Viktors klusēja, kaut gan vadītājs mēģināja uzsākt sarunu.
- Vai neiebilstat, ja uzsmēķēšu? Viktors jautāja.
Vadītājs papurināja galvu.
Šķita, ka paiet ilgs laiks, iekams automašīna apstājās pie ietves. Lombarda logam priekšā bija restes un režģis, un
durvis bija īpaši biezas. Divi no dzeltenās neona izkārtnes burtiem bija melni.
Palūdzis vadītājam uzgaidīt, Viktors iegāja iekšā. Viņš iznāca pēc piecām minūtēm, atstājis dažus simtus eiro, bet ieguvis nazi ar melnu, četrarpus collas garu asmeni, divus uzlauztus mobilos telefonus ar iepriekš apmaksātu kredītu un akumulatora lādētāju, kas paredzēts automašīnai. Veikalā viņš bija nopētījis nazi, pārbaudījis tā asumu un līdzsvaru, veikala īpašnieka vērots. Viktors iekārtojās aizmugures sēdekli un lika vadītājam uzlādēt pirmo telefonu.
- Vai tuvumā ir kāds bārs?
- Ak tad tā? Vadītājs pasmaidīja spogulī.
- Jā, Viktors noteica.
Vadītājs piebrauca pie tuvākā bāra blakus krustojumam. Uz ielas bija daudz cilvēku un automašīnu.
- Uz citu.
Šoferis veltīja viņam pārmetošu skatienu, bet Viktors klusēja un noraidīja arī divus nākamos bārus. Ceturtais bija klusā ielā tālu no krustojumiem.
- Labāk? vadītājs jautāja.
Viktors pasniedzās pēc maka.
Bārā viņš nopirka degvīnu un paziņoja apjukušajam bārmenim, ka vēlas aizņemties līmlenti. Tualetes kabīnē viņš pielīmēja nazi ar asmeni uz augšu sev pie krustiem un sabāza biksēs tikai krekla priekšējo daļu. Apbruņots viņš jutās labāk. Tagad viņš vismaz varēs paraut sev līdzi ellē dažus uzbrucējus.
Viņš piegāja pie bāra maksas telefona. Starpniece atbildēja pēc diviem signāliem.
- Vai esi de Golla lidostā? viņa jautāja.
- Pilsētā.
- Pieraksti adresi, tiksimies tur.
- Nē, nāc pie manis. Viktors nosauca bāra adresi. Ja nebūsi šeit pēc pusstundas, atradīsi tikai tukšu glāzi.
- Pagaidi, tā tas nenotiek. Tev jānāk pie manis.
- Spēlējam pēc maniem noteikumiem, citādi es kāpšu nākamajā lidmašīnā. Izlem.
Sieviete bridi klusēja un tad atbildēja: Labi.
- Uzvelc kaut ko sarkanu. Viņš nolika klausuli.
Bārs bija pustukšs, tajā sēdēja tikai rūdīti dzērāji, kas droši vien pavadīja te daudz laika. Viktors zināja, ka tie viņu ievērojuši kā jaunpienācēju, bet tas nebija svarīgi; šeit neviens necentīsies kaut ko ziņot varas pārstāvjiem. Vairākums bija pārāk aizņemti, marinējot smadzenes alkoholā, lai viņu vispār atcerētos.
Viktors samaksāja par dzērienu, izgāja aukstumā un palūkojās apkārt. Kreisajā pusē iela iestiepās rūpnieciskā rajonā, bet labajā veda līdz krustojumam ar šoseju. Nekur nebija metro izkārtnes, un Viktors neticēja, ka sieviete nāks kājām. Tālumā gaudoja sirēnas, bet lietus šķita skaļāks.
Viņš šķērsoja ielu un sameklēja sānu ieliņu, no kuras redzēja bāra ieeju. Parasti viņš šajā brīdī izvilktu ieroci, ievirzītu lodi patrontelpā un noņemtu drošinātāju, tad aizbāztu pistoli aiz jostas pa kreisi no sprādzes, lai vajadzības gadījumā ātri to izrautu. Bet viņam nebija pistoles; bija tikai nazis. Ar to nepietiktu, ja ienaidnieki sūtītu slepkavu komandu, bet tas bija labāk nekā vispār nekas.
Lai arī Viktors stāvēja patvērumā no vēja un nemitīgā lietus, ūdens lāses viņu tik un tā atrada, un aukstums koda ādā. Vienalga. Viņš jutās lieliski.
Nosalis, samircis, bet vēl dzīvs.
*
Viņš bija stāvējis savā paslēptuvē tieši divdesmit minūtes un izsmēķējis vienu brīnišķīgu cigareti, kad pie bāra apstājās balts taksometrs un izlaida gara auguma sievieti. Viņai mugurā bija pelēks mētelis, kas sniedzās līdz potītēm. Tumšie, astē saņemtie mati rēgojās zem vilnas cepures. Ap kaklu bija aptīta tumši sarkana šalle.
Starpniece.
Sakopodama drosmi, viņa bridi pastāvēja un tad iegāja bārā. Viktors brīnījās, kāpēc taksometrs viņu izlaidis tieši pie tikšanās vietas un viņa pat nepārlaiž skatienu apkārtnei. "Vai nu nemākule, vai arī tādu tēlo."
Uz ielas nekas neliecināja par slepkavu komandas klātbūtni; viss bija tukšs, un tikai tālumā rūca automašīnas. Kāds virs veda pastaigā suni, bet Viktors atmeta viņu kā aizdomās turamo. Pārāk daudz tauku ap vēderu. Turklāt saimniekam bija grūti savaldīt dobermani. Slepkavu komanda neizmantotu suni pat uzmanības novēršanai.