- Izkāp. Viņa paklausīja. Ieplet kājas. Viņa atkal pakļāvās. Viktors ilgi vēroja sievieti. Pagriezies. Viņa nesteidzīgi tā arī izdarīja. Labi, viņš noteica. Vari apģērbties.
Viktors atkāpās un nostājās blakus viesistabas logam. Starpniece uzvilka džinsus un apāva kurpes. Viktors nokaunējies saprata, ka vēro viņu, un ātri novērsās.
- Vai esi apmierināts? viņa painteresējās.
- Ne gluži, Viktors klusi atbildēja. Nākot šurp, es esmu pārkāpis visus iespējamos noteikumus, tāpēc tagad tavs pienākums ir pateikt, ka tas ir tā vērts.
- Ja nu es nepaklausīšu? starpniece izaicinoši jautāja.
- Vai tu mani nogalināsi?
-Jā.
Tas nebija vienkārši drauds, un Viktors redzēja, ka sieviete to saprot. Viņas stāja nekavējoties mainījās, pleci saguma; tā dzīvnieks instinktīvi rāda ienaidniekam, ka viņu neapdraud un nav nepieciešama vardarbība. "Varbūt viņa iepriekš bija sev iestāstījusi, ka varēs stāties man pretī, bet tagad saprata, cik ļoti kļūdījusies."
- Kā tevi sauc? starpniece jautāja.
Tas Viktoru pārsteidza nesagatavotu. Kā, lūdzu?
- Kā man tevi saukt? Mūsu dokumentos tu esi Teserakts…
- Kāpēc?
- Nezinu, tas ir slepenais apzīmējums, viņa sacīja. Kā l.ū tevi uzrunāju?
- Nekā.
- Labi.
- Stāsti, kas tev zināms.
- Tevi grib nogalināt pārvalde. Viņa šo informācija pasniedza kā svarīgu atklājumu. Viktora sejas izteiksme nemainījās. Tu jau zināji, Rebeka pārsteigta secināja. Viktors pamāja. Kā?
- Ja tu cerēji mani satriekt, man tevi diemžēl jāapbēdina. I'S visu šo laiku nesēdēju dīkā.
- Kas vēl tev zināms?
- Es neesmu atnācis atbildēt uz taviem jautājumiem. Pagaidām runāsim par to, ko zini tu.
Starpniece pamāja un sakrustoja rokas uz krūtīm. Tam j.motiek abpusēji.
- Neatceros, ka es būtu kaut kam tādam piekritis.
Kādu brīdi Rebeka lūkojās uz viņu, it kā apsvērdama
īpaši trāpīgu piezīmi, bet Viktors bija salauzis viņas gribu, un viņa gluži vienkārši atbildēja: C1P mēģina tevi nogalināt, jo viņi tevi nolīga.
Viktora sejas izteiksme neko nepauda, bet prātā virmoja jautājumi. Kā tu to zini? viņš painteresējās, iekšēji saraudamies. Viņam nepatika izprašņāt sievieti.
- Es reiz strādāju kopā ar viņiem.
- Reiz?
- Viņi grib nogalināt arī mani.
- Paskaidro.
- Viņi nogalināja manu priekšnieku un pārtrauca sakarus. Viņi vēlas manu nāvi tāpat kā tavējo.
- Un zibatmiņa?
- Tajā ir kaut kas, ko viņi grib. Informācija, protams.
- Par ko?
- Nezinu.
- Kāda no tevis jēga?
- Pajautā man kaut ko, un uzzināsi.
- Kas bija tas cilvēks, ko es nogalināju?
- Andris Ozols.
- Mani neinteresē viņa vārds. Kas viņš bija?
- Izbijis Krievijas jūras spēku virsnieks.
- Tas nav pieminēts dosjē.
- Tev tas nebija jāzina.
Viktors sasprindzināja žokļa muskuļus. Kas viņam bija darāms Parīzē?
- Viņš pārdeva kādam informāciju.
- Kam?
- Nezinu.
- Tev tas nebija jāzina?
- Laikam.
- Vai tu vari atšifrēt zibatmiņu?
- Vai tā ir pie tevis?
- Nē; Viktors atbildēja.
- Bet tu esi to kaut kur paslēpis?
- Vai tu vari to atšifrēt?
- Iespējams. Bet es nezināšu, kamēr nepamēģināšu. Man pārvaldē ir draugi, kas…
- Nekādā ziņā, Viktors noteica un piepeši kaut ko iedomājās. Kaut ko tādu, ko līdz šim nebija apsvēris.
Rebeka redzēja, ka viņš domā. Kas tev ienāca prātā?
- Nekas, Viktors noteica un mainīja sarunas tematu.
- Tātad viņi gribēja, lai es paņemu zibatmiņu, pirms to iegūst pircējs?
-Jā.
- Droši vien citādi to iegūt būtu daudz grūtāk. Pircējs ir
pārāk labi apsargāts vai ari kāds, ko viņi neuzdrīkstas nogalināt.
- Kurš tas varētu būt?
Viktors noklusēja savas pārdomas. Kāpēc CIP paši to nepaveica, kāpēc izmantoja mani? Un kāpēc mēģināja mani pēc tam nogalināt?
- Šiem abiem jautājumiem ir viena atbilde. Starpniece spēra soli uz priekšu. Bet es neesmu pārliecināta.
- Ja tā, kāpēc man tevi jāklausās?
- Jo tev nav citas iespējas. Šie vārdi un negaidītais spēks sievietes balsī Viktoru pārsteidza. Viņš mainīja domas par viņas gribasspēku. Un arī man nav, viņa turpināja. Toties es zinu, ka viņi centās tevi nogalināt, lai slēptu operācijas pēdas. Nevēlas, lai Ozola nāve viņiem sagādātu nepatikšanas. Viktors bezkaislīgi klausījās. Ja plāns izdotos, vienīgā liecība būtu slepkavas līķis Parīzes viesnīcas istabā, un neviens pat nenojaustu, kurš tevi nolīga, Rebeka sacīja.
Labākajā gadījumā viņi saprastu, ka tu esi neatkarīgs algotnis. Jebkāda saikne starp tevi un Ozola nāves pasūtītāju būtu pārcirsta.
- Un tas ir viss? Viņi gribēja mani nogalināt, lai apslēptu darbu, ko es jau biju paveicis? Es taču nebūtu lielījies ar izdarīto. Tas galu galā nav labākais veids, kā iegūt jaunus klientus.
Viktors apjauta, ka viņa balss izskanējusi kaismīgāk, nekā viņš būtu vēlējies.
- Protams, Rebeka piekrita. Bet viņi negribēja riskēt ar to, ka tevi notvers un pratinās.
- Es neko nevarētu pateikt, jo neko nezināju.
- Lai nu kā, pēc tavas nāves viņiem nevajadzētu satraukties. Ziņas par pasūtītāju mirtu līdz ar tevi.
- Kāpēc izmantot mani, nevis kādu amatieri? Ozolu varētu nogalināt jebkurš. Tam CIP nevajadzēja mani.
- Amatieris nebūtu rīkojies tik piesardzīgi kā tu. Cits iz
pildītājs atstātu pēdas, kam varētu sekot. Toreiz man nepateica iemeslu, bet mums vajadzēja slepkavu bez kriminālās pagātnes, spējīgu cilvēku, kurš nav atrodams. Viņiem vajadzēja neredzamu slepkavu, un tu viņiem derēji. Laikam jau tas jāuztver kā kompliments.
- Jūtos glaimots.
- Sarkasms nav nepieciešams.
Viktors izlikās to nedzirdam. Kā tu tajā visā esi iesaistīta? Kāpēc viņi grib nogalināt tevi?
- Es esmu ķēdes posms. Operācija izgāzās, jo tu izdzīvoji un viņi nesaņēma zibatmiņu. Tagad jāpārcērt visi pavedieni.
- Līdzzinātāja vaina?
- Kaut kas tamlīdzīgs.
- Bet viņi vēl nav tevi atraduši.
- Es nedevu iespēju.
- Kāpēc atvedi mani šurp?
Starpniece spēra dažus soļus pa kreisi. Varbūt viņa centās atgūties no spriedzes. Viktors viņu vēroja. Lampas gaisma izcēla sievietes vaigu kaulus un pilnīgās lūpas.
- Mēs varam viens otram palīdzēt, viņa sacīja.
- Kādā ziņā?
- Turpināt elpot.
- Ceru, ka tu neieteiksi atdot viņiem zibatmiņu un lūgt Dievu, kaut viņi liktu mūs mierā.
- Nē, protams.
- Ko citu?
- Mēs iznīcināsim savus ienaidniekus.
Viņam gribējās painteresēties: "Kādā veidā?" Cilvēkiem bieži vien nepatika lietot vārdu "nogalināt". Toties neskaidri mājieni viņiem šķita pieņemami. Droši vien tā bija vieglāk aizmigt.