Saspringums mazinājās, un abi sāka elpot vieglāk. Mērķis bija aizbēdzis. Viņi paslēpa ieročus, lai tos nepamanītu nejaušs garāmgājējs. Kad lifta durvis neatvērās, viņiem nebija citas iespējas kā vien skriet augšā pa kāpnēm un izlauzt kāpņu telpas durvis. To nebija iespējams paveikt klusi.
Viņi izgāja no istabas un aizvēra durvis. Vecākais pacēla apkakli un ziņoja mikrofona, ka mērķis nozudis. Viņš piesardzīgi izvēlējās vārdus, lai neradītu iespaidu, ka pieļāvis kādu kļūdu. Satraukumam nebija iemesla, visas izejas tika
novērotas. Kāds no pārējiem viņu ieraudzīs un ķersies pie darba; varbūt tas notika jau šobrīd un mērķis bija miris. Visiem komandas biedriem bija apsolīta liela prēmija pēc uzdevuma paveikšanas, un viņiem pat nenācās ne reizi izšaut.
Priekšnieks bija piekodinājis uzmanīties, jo mērķis esot bīstams, bet tagad piedzīvotais satraukums šķita nepamatots. Bīstamais mērķis bija aizbēdzis, tiklīdz parādījās iespēja, un tagad sagādās galvassāpes kādam citam. Abiem prata bija viena un tā pati doma. "Viegli nopelnīta nauda."
Sejas izteiksme pārvērtās, kad abi uzzināja, ka mērķis nav pametis ēku un neviens no pārējiem nav viņu redzējis. Viņi saskatījās, un abiem acīs pavīdēja viens un tas pats jautājums.
"Kur ir mērķis?"
*
Viktors atkāpās no pretējās istabas durvju actiņas un pacēla ieroci. Desmit reižu strauji nospiedis mēlīti, viņš iztukšoja tieši pusi aptveres. Viesnīcas durvis bija no bieza, cieta priedes koka, bet pistoles lodes līdzinājās šautenes munīcijai un iztriecās cauri tam, pat nezaudējot ātrumu.
Atskanēja divi pamatīgi būkšķi.
Durvis čīkstot pavērās. Viktors bija uzlauzis slēdzeni, lai tiktu iekšā, un pēc tam pieturējis durvis ar kāju. Tagad viņš tās atvēra plašāk un izgāja gaitenī. Viens no sekotājiem sēdēja uz grīdas, atbalstījies pret Viktora istabas durvju stenderi un nokāris galvu. Asinis tecēja no mutes un krājās lāmā uz paklāja. Viņš nekustējās, tikai kreisā pēda nedaudz noraustījās.
Otrs vēl bija dzīvs un gulēja uz mutes, klusi gārdzot. Viņam bija trāpīts vairākas reizes vēderā, krūtīs un kaklā. No saplosītās artērijas šļācās asinis, veidojot augstus, tumši sarkanus lokus uz sienas. Viņš centās aizrāpot. Lūpas bija pavērtas, bet pāri tām nenāca ne skaņas.
Viktors nepievērsa viņam uzmanību un sāka pārmeklēt mironi, bet neatrada maku. Viņš gribēja paņemt rāciju, bet
lode to bija izšķaidījusi ceļā uz vīra sirdi. Makstī zem pleca bija deviņu milimetru Bērētas sistēmas 92F modeļa pistole, bet kabatā divas rezerves aptveres. Šis bija labs, uzticams ierocis ar piecpadsmit ložu aptveri, bet smagnējs un liels, tāpēc to nevarēja pilnīgi noslēpt pat tad, ja nebija pievienots klusinātājs. Un arī iespēja apturēt mērķi ar zemskaņas munīciju bija neliela. Šādam darbam pistole bija izvēlēta neveiksmīgi. Ja slepkava nebūtu miris, Viktors to viņam pateiktu.
Parasti viņš neizvēlējās Bērētas sistēmas pistoli, bet šādos brīžos ieroču nevarēja būt par daudz. Viktors paņēma to un aizbāza aiz bikšu jostas. Spals palika ārā, bet slāpētājs sniedzās līdz astes kaulam. Līķis piepeši noraustījās, muskuļu spazmas pārņemts, un paliecās uz priekšu. Žoklis pavērās, un no mutes izlija asinis, bet pēc tam izkrita puse nokostas mēles. Viktors atkāpās un pievērsās otram, kurš bija dzīvs. Pagaidām.
Viņš pārstāja rāpot, kad Viktors ar papēdi uzspieda viņam starp lāpstiņām. Apvēlis ievainoto uz muguras, Viktors notupās blakus, spēcīgi iegrūda pistoles klusinātāju viņam vaigā un pagrieza slepkavas galvu sānis, lai spēcīgā asiņu strūkla trāpītu pa sienu, nevis viņam.
Ievainotais mēģināja runāt, bet spēja tikai čerkstoši izelpot. Lode kaklā bija saplosījusi viņa balseni, atņemot iespēju radīt ko citu kā vien pašas vienkāršākās skaņas. Viņš paraustīja Viktora piedurkni, mēģināja iecirst nagus tajā, cīnoties pat par spīti savai nāvējošajai brūcei. Viktors cienīja šādu neatlaidību.
Līdzīgi kā partneris, arī šis slepkava bija apbruņots ar Bērētas sistēmas pistoli, bet viņam nebija ne rācijas, ne austiņas. Viktors izņēma aptveri no ieroča un pārmeklēja kabatas, bet atrada tikai vairākas košļājamās gumijas plāksnītes, munīciju un saburzītu kvīti. Redzot, ka tajā ierakstītas sešas kafijas, Viktors aizmeta kvīti, attina košļājamās gumijas plāksnīti un iemeta mutē. Piparmētru garša. Viņš atzinīgi pamāja.
- Paldies.
Nopurinājis slepkavas roku, viņš piegāja pie kāpņu telpas durvīm. Nebija ne miņas no citiem slepkavām, bet no zemākajiem stāviem atskanēja sieviešu balsis; viņas žēlojās par liftu. Viktors devās atpakaļ, vairīdamies no tumšajiem traipiem uz paklāja, un izņēma ugunsdzēšamo aparātu no lifta durvīm. Iegājis iekšā, viņš nospieda vestibila pogu. Istabā palika vairakas mantas, bet viņš par tām neraizējās. Tualetes piederumi bija pavisam jauni, drēbes nevalkātas, un nekur nebūs pirkstu nospiedumu, jo viņš bija notriepis rokas ar silikona šķīdumu.
Mirstošais gaiteni vairs nekustējās. Asinis, kas vēl pirms brīža strūkloja no kakla, tagad lēni tecēja uz izmirkušā paklāja. Viktors pats pret savu gribu tīksminājās par sarkano rakstu uz sienas virs līķa. Krusteniskajām līnijām piemita estētiska pievilcība, kas viņam atgādināja Džeksona Polloka darbus.
Viktors nopētīja savu atspulgu lifta spogulī un nedaudz sakārtoja apģērbu. Ja viņš šajā vidē izskatītos kaut nedaudz nekārtīgi, tas tiktu pamanīts. Lifta durvis aizvērās brīdi, kad no kāpņu telpas puses atskanēja spalgs kliedziens. Kādai bija sagādāts pārsteigums.
Laikam viņai nepatika Polloka daiļrade.
4. nodaĻa
/
Plkst. 08.34 pēc Centrāleiropas laika
Vestibila Viktors pacietīgi gaidīja, kamēr viņam apkārt sākās panika. Viesnīcas vadītājs, īsa auguma kalsns vīrietis ar pārsteidzoši dobju balsi, bija spiests kliegt, lai pārbiedētie viesi viņu sadzirdētu. Daži nebija pilnīgi apģērbušies, jo izlēkuši no gultas, atskanot saucieniem par slepkavību. Vadītājs mēģināja paskaidrot, ka policisti jau ir ceļā un visiem jāsaglabā miers, bet bija jau par vēlu.
Viktors apsēdās greznā ādas atzveltnes krēslā vestibila stūrī. Tas bija ļoti ērts. Viņš to pagrieza tā, lai varētu novērot galveno ieeju un lielāko daļu vestibila, pat nepakustinot galvu. Vienlaikus viņš ar acs kaktiņu pieskatīja viesnīcas bāra ieeju un kāpņu telpu. Viņš nedomāja, ka liftus labajā pusē kāds izmantos, bet viņš tik un tā bija pietiekami tuvu, lai neuzkrītoši visus vērotu.
"Drīz ieradīsies policija, un atlikušajiem slepkavu komandas biedriem vairs nav daudz laika izpildīt uzdevumu. Šobrīd viņi jau noteikti ļaujas panikai, jo saprot, ka divi kolēģi ir miruši. Viņi vai nu aizbēgs, bet tam es neticu, vai arī mēģinās pabeigt darbu. Tā kā no vestibila ārā plūst pārbiedētie viesi un darbinieki, būtu pārāk bīstami nogalināt mani uz ielas, turklāt kuru katru mirkli parādīsies policisti," Viktors sprieda.
Aizritēja minūte vairāk, nekā Viktors bija domājis, un
šīs kavēšanās dēļ viņš novērtēja pretinieku spējas par iedaļu zemāk. Viņš tos pamanīja bez grūtībām vispirms vienu, kas centās izlavierēt izmisušo viesu pūlī, un pēc tam otru, kurš izskrēja no pirmā stāva gaiteņa. Pirmajam bija gaiši mati. Labo roku viņš turēja savas melnās ādas jakas kabatā, kreiso bija izstiepis, lai izlauztu ceļu starp cilvēkiem. Otrs bija gara auguma smagnējs vīrs ar tumšu bārdu un polsterētu jaku. Viņš ar abām rokām grūda cilvēkus malā, necenšoties slēpties. Viktors secināja, ka gaišmatis barības ķēdē ieņem augstāku vietu, tātad ir vilinošāks.